Draudzes gans Hanss Jensons

Vasara – Baznīcas gada zaļās krāsas periods un kapusvētki!

Ir vasara, mēs baudām dabu savā plaukumā, laiks ir silts, dienas garas un mēs līdz ar to varam izbaudīt dabu vairāk.

Ar Vasarsvētkiem sākas Baznīcas zaļās krāsas periods, kad ne tikai daba apkārt ir zaļa, bet arī baznīcā liturģiskā krāsa ir zaļa. Apmēram pusgadu ir šis periods, kurā tiek uzsvērta garīgās dzīves augšana un kopšana.

Latvijā daudziem kā vasaras neatņemama sastāvdaļa ir kapusvētki. Kapi parasti pie mums atrodas skaistā vietā, kur daba ar savu krāsainību ir tiem apkārt.

Latvieši jo īpaši mīl savu dabu, darbojas dabā, daudz zina, kā dabā rīkoties, lai no tās iegūtu pēc iespējas vairāk dzīvošanai. Līdz ar to ir arī pazīstamas kādas kopsakarības jeb principi, kas darbojas dabā.

Jēzus arī bieži lieto salīdzinājumu ar dabu, lai runātu par garīgām lietām, par garīgām kopsakarībām. Viņš lieto šo mums labi pazīstamo, fiziski redzamo pasauli, lai runātu par garīgo neredzamo pasauli, lai mēs to labāk izprastu.

Bieži vien mēs cilvēki tiekam salīdzināti ar tīrumu.

Ko mēs gaidām no tīruma? Proti, ka tas dod kaut kādus augļus. Bet mēs arī ļoti labi zinām, ka tas nenotiek pats no sevis, jo tīrums ir jāapstrādā.

Mums katram ir šis iekšējais lauks, garīgais tīrums, ko mums jāapstrādā. Tas, kas mums ir iekšā, arī nāk ārā: „Jo no sirds pilnības mute runā.” (Mt.12:34)

Tīrums ilgi nestāv tukšs. Nevajag ilgu laiku un, ja nekas netiek darīts, tas aizaug ar nezālēm. Mēs neiesējam nezāles, tās vienkārši tur ir. Tāpat ir ar mums cilvēkiem, mēs nekļūstam ļauni, ļaunums ir jau mūsos, bet mēs nedrīkstam pieļaut, lai tas uzaug. Baznīcā mēs runājam par iedzimto grēku un nezāles izravēšanu – piedošanu.

Mēs izravējam nezāles no tīruma, lai iesētu sēklu, kas nes labus augļus. Mēs neiesējam nezāles atpakaļ. Mūsu sirds tīrumā mums arī vajadzīgs iesēt labu sēklu. Tā nerodas tur pati no sevis. Tā mums ir jāiesēj.

Šī sēkla ir Dieva vārdi. Kad mēs uzklausām, pārdomājam to, ko Dievs saka mums caur Svētajiem Rakstiem, tad šī sēkla tiek iesēta mūsos. Kā ir teikts par Jaunavu Mariju, ka viņa „… visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī.” (Lk.2:19).

Dieva vārdi ir spēcīgi, jo atmasko mūs un runā patiesību. „Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā,…” (Ebr.4:12) Patiesība taču ir tā, kas beigu beigās mūs atbrīvo. Dieva vārdi runā patiesību par mums, par Dieva pacietību uz mums, par Viņa mīlestību pret mums caur Jēzu Kristu. Svētīgi mēs esam, ja mēs ar apustuli Pēteri varam teikt par Jēzu: „Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.”(Jņ.6:68) Tātad ir svarīgi, ka mēs sējam savā iekšējā laukā labu sēklu, to, kas nāk no Dieva, ar Dieva vārdiem, jo tikai tā var dot mums mūžīgo dzīvību.

Otrkārt, ir arī svarīgi, kādā augsnē mēs sējam šo sēklu, jo mūsu iekšējā tīrumā tā var būt dažāda. Ir egoisms, miesas iekāres, laicīgums un pasaulīgums, kas ir īslaicīgs un kuram nav perspektīvas uz to, kas ir ārpus šīs pasaules. Mums tas nelīdzēs, ja mums ir laba sēkla, bet mēs to iesējam purvā vai smiltīs!

Labā augsne ir tam, „kas Dieva vārdu dzird un pasargā”. (Lk. 11:28), kas uzņem Dieva vārdu ticībā, ka tas ir no Dieva un tā ir patiesība, un ka tas attiecas arī uz mani, ka Dievs runā uz mani mīlestībā un es tāpēc Viņa vārdu uzņemu mīlestībā un paļāvībā uz Viņu. Ar to, es gribu teikt to pašu, kas Bībelē ir teikts: „kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību.” (Gal.6:7)

Mēs arī tiekam salīdzināti ar sēklu!

Domājot par nāvi, mūsu ķermenis tiek salīdzināts ar sēklu. „Ko tu sēj, tas netop dzīvs, ja tas nav miris. Tu nesēj miesu, kas vēl taps, bet tikai graudu, vai tas būtu kviešu vai kādas citas sēklas grauds.” (1.Kor.15:36-37, jaunajā tulkojumā: …Ko tu iesēj, nav tā miesa, kas būs, bet ir tikai sēkliņa, vai nu tas būtu labības grauds, vai kas cits.)

Bet, ja sēkla ir tukša, tad tā ir neauglīga, jo tai ir tikai čaula. Tāpēc ir tik svarīgi, ka mūsos ir Dieva Svētais Gars, „Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.” (Rom 8:11).

Kristībās mēs Svēto Garu saņemam, ticībā mēs viņu paturam! Ja mēs tādā veidā esam savienoti ar Kristu, tad mēs varam teikt ar apustuļa Pāvila vārdiem: „Paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”(1.Kor.15:57) Un tad arī piepildīsies šie vārdi, kad mēs mirsim, kad mūsu ķermeņi tiks guldīti zemē kā mūžības sēkla uz augšāmcelšanās dienu: Sēts top negodā un uzmodināts godībā; sēts top nespēkā, uzmodināts spēkā. Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. (1.Kor.15:43-44)

Mēs esam aicināti uz mūžīgo dzīvi kopā ar Dievu, kas sākas jau šeit, kas tiek iesēta mūsos caur Dieva vārdiem. Šī līdzība ar dabu norāda mums uz to, ka viss nebeidzas ar šīs zemes dzīvi.

Jo visa miesa ir kā zāle un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst, un viņas ziedi nobirst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi. (1.Pēt.1:24-25)

Tāpēc ļausim, lai Dieva radītā daba mums māca, cik svarīgi ir uzņemt Dieva piedāvāto neiznīcīgo dzīvi šajā nīcībā/miesā (nīcīgā miesā).

Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā.Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā! (1.Kor.53-54)

Dzīvot ar tādu izpratni par dzīvi un nāvi, dod mums patiesu dzīves piedzīvojumu. Jēzus Kristus ir uzvarējis to, kas mums cilvēkiem bija neuzvarams, un tā tiešām ir liela dāvana, ka mēs varam dzīvot šīs zemes dzīvi ar šādu uzvaras apziņu. Lai pa īstam dzīvotu, ir svarīgi, ka mums ir pareiza izpratne par nāvi un ka mēs dzīvojam kopā ar Viņu, kas ir nāvi uzvarējis. Uz to Dievs mūs visus aicina. Svētīgs ir tas, kas seko šim aicinājumam. Tu esi aicināts!