Draudzes mācītājs Reinis Bikše
“Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu. Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” /1.Kor. 9:24-27/
Cilvēki ik dienu piedalās neskaitāmās sacensībās, visa pasaule tiecas sasniegt labākus rezultātus. Cilvēki viens otru cenšas pārspēt, gan labā, gan sliktā veidā. Pāvils raksta, ka cilvēki dzenās un skrien pēc iznīcīga vainaga.
Pēc kā tu dzenies savā dzīvē, kas ir tavs mērķis? Kāds varētu iebilst un teikt: “man ir labi mērķi, izglītība-zināšanas, labs darbs, drošs nodrošinājums vecumdienām un bērniem. Mans mērķis ir nodzīvot laimīgu un labu dzīvi.” Jā, tie ir labi mērķi, bet paliek jautājums, kas būs pēc tam? Kas būs pēc tam, kad tavs dzīves laiks būs beidzies? Pāvils atgādina, ka ir daudz iznīcīgu mērķu – citu apbrīns, slava, labāka māja, lielāks lauks utt… iepriecinājums uz vienu brīdi. Te Pāvils saka, ka tev, draudzes brāli un māsa, ir kāds cits skrējiens un mērķis, kas ir godības vainags.
Kā iesākas ticības skrējiens un cik garš tas būs?
Jēzus saka: ”Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” /Jāņa 3:3/ Ticības skrējiens iesākas ar piedzimšanu. Piedzimšana ir brīnums. Tas ir Dieva darbs pie mums, Viņa Dēlā Jēzū Kristū un tas ir jauns sākums.“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” /2. Kor. 5:17/ Kā Dievs nāk pie mums un mūs dara dzīvus? Mēs skaidri to mācām un apliecinām, kā Dieva vārdā ir rakstīts: “Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles”/Rom. 10:17/ Ticības skrējiens ir visa mūsu mūža garumā, tas ir brīnišķīgs ceļš kopā ar Jēzu.
Džons Stefans Akhwari ir bijušais maratona skrējējs no Tanzānijas. Viņš pārstāvēja savu dzimteni 1968. gada vasaras Olimpiskajās spēlēs Mehiko. Maratona distanci uzsāka 75 sportisti un, apmēram 19. kilometrā, Džons Stefans krita un guva nopietnu ceļgala traumu. Viņš apsēja simbolisku pārsēju, kas neko daudz nedeva un turpināja sacensības. Pēc 22 kilometriem, beidzot viņš sasniedza Olimpisko stadionu. Pirmās vietas ieguvējs finiša līniju bija jau sasniedzis 1 stundas un 5 minūšu laikā. Kad Džons spēcīgās sāpēs ieskrēja stadionā, atskanēja signāls, ka pēdējais skrējējs ir sasniedzis finiša taisni. Lēnām un vairāk klibodams, viņš pabeidza skrējienu. Skatītāji applaudēja un apbrīnoja viņa apņēmību pabeigt skrējienu. Kad Džons beidzot šķērsoja finiša līniju, reportieris jautāja izsmeltajam, bet laimīgajam sportistam: “Jūs esat nopietni ievainots. Kāpēc jūs turpinājāt skriet un nepadevāties?” Džons Stefans atbildēja: “Mana valsts ,Tanzānija, nenosūtīja mani 8000 km uz Meksiku, lai es izstātos no sacensībām, bet gan lai tās pabeigtu!”
Džons Stefans zināja, ka viņam daudz ir dots, ka viņa tauta ir devusi daudz, lai viņš varētu piedalīties sacensībās. Cik tas ir spēcinoši, ka mēs varam zināt, ka esam dārgi atpirkti mūsu Kunga Jēzus Kristus asinīs. Tādēļ Pāvils saka; “Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.” /1.Kor. 9:24-25/ No visas sirds, kā sportisti seko līdzi savam dzīves veidam un uzturam, tā arī ticības dzīvē mēs esam aicināti dzīvot mīlestībā un nemitīgās attiecībās ar Kungu Jēzu. Pāvils raksta: “Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” /Rom. 12:1-2/
Lasi Bībeli un ļauj lai Dieva vārds izgaismo tavu dzīvi, vēro ticības vīrus un sievas, kas ticību ir turējuši. Vēstulē ebrejiem lasām: “dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju” /Ebr. 12:1-2/ Nolikt visu, kas ir grēks arī to, kas ārēji šķiet mazs un nebūtisks. Mēs varam mācīties no ticības vīriem un sievām, bet pāri visam savu skatu vērsīsim uz Jēzu.
Kā pabeigt šīs sacensības?
Kad mūsu spēki izsīkst, kad krītam un klūpam, mūs uztur Jēzus. Viņš saka: “Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” /Jņ 15:5/ Mēs varam skriet tādēļ, ka Dievs aizvien mūs mīl. Mums ir dots Dieva vārds ar apsolījumu: “būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” /Fil 1:6/ Jēzus saka: “Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu. ” /Atkl. 2:10/
Lai saņemtu šo vainagu, mēs cīnamies labo ticības cīņu, paliekot Dieva vārdā, dievkalpojumos, sadraudzībā, bībeles stundās, kopīgās lūgšanās, draudzes kopībā, sakramentos. Paliekam ticībā uz Kungu Jēzu un tad mēs piedzīvojam: “Viņš nogurušajiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgajiem. Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk, bet, kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst. ” /Jes. 40:29-31/