Draudzes mācītājs Reinis Bikše

Brāļi, sekojiet manai priekšzīmei un raugaities uz tiem, kas tā dzīvo, ka mēs jums esam par paraugu. ….Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu,  kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.    / Filipiešiem 3:17-21/

Mūsdienās cilvēki ir izsalkuši pēc piemēriem un varoņiem. Mūs fascinē stāsti, kuros lasām par cilvēkiem, kas gājuši cauri dzīves grūtībām un izaicinājumiem. Nesen varējām sekot līdzi mazā Rūdolfa meklēšanai. Ar kādu prieku nacionālo bruņoto spēku karavīri stāstīja par meklēšanas procesu un atrašanas brīdi. Mūs aizrauj un uzrunā labi piemēri. Apustulis Pāvils dod, kādu labu piemēru Filipu draudzei. Viņš aicina sekot viņa priekšzīmei un raudzīties uz tiem, kas tā dzīvo.

Kāpēc Pāvils aicina sekot viņam? No vēstules satura mēs saprotam, ka draudze sastapās ar maldu mācību, kas veda prom no Kristus. Ne tikai fiziski varam pazust, bet arī garīgi. Toreiz daudzi dzīvoja pievērsdamies zemes lietām, kļūdami par Kristus Krusta ienaidniekiem. Dzirdēdami par Jēzu Kristu, bet nedzīvodami ticībā Viņam. Pāvils vēstulē Romiešiem atgādina, kam viņš seko un kam uzticas no visas savas sirds: „Es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic… Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos. ” Pāvils aicina Filipu draudzi nepazaudēt šo drošo pamatu sekošanai un pieaugšanai Kristū.

Sekojot lielākajam varonim un labākajam piemēram, mūsu Pestītājam Jēzum Kristum arī mēs topam citiem par paraugu un piemēru. Dievs vēlas mūs darīt līdzīgus Jēzum Kristum. Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā. /Rom 8,29/ Jēzus Kristus ir ticības paraugs Viņš vienīgais ir pilnīgs un bez grēka. Viņš vienīgais ir patiesība, kas nākusi no Dieva. „Jo Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais; ” Kol. 1:15

Svētapšanas ceļā Dievs dod mums piemērus un ticības paraugus. Bībele mēs atrodam daudzus ticības vīrus un sievas, kuri ir saskārušies ar izaicinājumiem un grūtībām. Šie vīri un sievas ir ticības stiprinājums un mūžīgs piemērs mums. Tur praktiski ieraugām ticības dzīvi ikdienas dzīvē, kur saskaramies ar mūsu vājībām, bailēm, cerībām un ilgām, paļaušanos utt… Daži piemēri no Bībeles.

Ābrahams un Sāra

Par Ābrahamu mēs lasām, ka viņš ir “tēvs visiem tiem, kas tic” /Rom 4:11/ un Sāra ir  pieminēta, kā sieva, kura bija paklausīga savam vīram./1 Pēt. 3: 6/. Ābrahams paklausīja Dieva balsij un devās uz apsolīto zemi ticībā, to vēl neredzēdams un apmetās tur, kā svešinieks. „Ticībā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet.  Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs. ” /Ebr.11: 8-10/

Ābrahāma ticība Dieva apsolījumiem ir mums par stiprinājumu un iedrošinājumu. Dievs deva solījumu, ka viņam būs tik daudz pēcnācēju kā zvaigznes debesīs. Lielā vecumā, kad cilvēcīgi tas šķiet neiespējami tomēr viņš uzticējās Dievam. „Un Ābrāms uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību.” /1Moz.15: 6/ Ticības paraugs ģimenei, kas kopīgi uzticas Dieva apsolījuma. Par Sāru lasām Ebreju vēstulē:” Ticībā arī tā pati Sāra spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu, jo turēja par uzticamu To, kas devis apsolījumu.”/ Ebr. 11:11/

Ābrahams un Sāra piedzīvoja Dieva apsolījumu piepildījumu. Ticības ceļā viņi pieaug un mācās paļauties uz Dievu. Ābrahams, baidīdamies par savu dzīvību, divreiz savu sievu uzdeva par savu māsu un Sārai sākumā šķita neticams Dieva dotais apsolījums par pēcnācēju /1.Moz 18:9-12/. Viņi nebija perfekti, tomēr ticība uz Dievu ir par liecību mums.

Trīs bērēju studenti un uguns krāsns.

Daniela grāmatā lasām par Hananjas, Mishael un Asarjas ticības dzīvi. Nokļūstot trimdā viņiem nākas izšķirties par paklausību Dievam uzticību Viņa baušļiem vai paklausību Nebukadnēcaram, tā laika valdniekam. /Dan 1: 6-7/ Ticībā viņi paliek uzticami Dievam un ķēniņam dod atbildi: “Uz to mums tev nekas nav jāpaskaidro! Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ.  Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji.”  /Dan. 3: 16-18/

Viņi uzticējās Dievam nezinot vai viņi tiks izglābti no degošā cepļa. Viņi uzticas un ieliek visu sevi Dieva rokās. Jēzus arī mūsu dzīves izvēlēs atgādina: „Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” /Mat 6:33/

Daniela lūgšanas paraugs.

Daniels nemitējās lūgt Dievu pat tad, kad bija aizliegts pielūgt patieso Dievu. Viņš piedzīvpoja Dieva vadību un svētību.

„Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis.”/Dan 6:10/

            Dievs dod mums ticības piemērus, kuri mūs var būt par stiprinājumu un iedrošinājumu mūsu ticības dzīvē. Jēzus grib, lai mēs Viņam ticētu, uz Viņu paļautos visās lietās, lai cerētu un mīlētu, kā Viņš mūs ir mīlējis. Ticību mēs paši nevaram radīt, bet to saņemam kā Dāvanu no Dieva. Bet kā lai iegūst ticību, kas ir Dieva dāvana? Pāvils Romiešu vēstulē desmitajā nodaļā raksta:„Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles,” Augsburgas ticībās apliecība to skaidro artikulā par garīgo amatu: “Jo caur Vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvāts Svētais Gars, kas – kur un kad Dievs to grib – rada ticību tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju, tas ir, Dievs attaisno tos, kas tic, ka viņi žēlastībā tiek pieņemti nevis viņu pašu, bet Kristus nopelna dēļ.”

            Lai Dievs svētī, ka mēs ticības dzīvē aizvien pieaugam un sekojam Kristum.

Āmen