Draudzes gans Hanss Jensons

Svētīgi…..

Baznīcas kalendārā 1.novembri sauc par Visu svēto dienu ar tekstu no Mt.5 (t.s. Kalna sprediķi), kas arī sākas ar šiem vārdiem: Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība…. Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Jaunajā Bībeles tulkojumā ir lietots vārds ‘laimīgi’. Ir dabiski/normāli, ka mēs gribam būt laimīgi. Jautājums ir, ko mēs domājam ar laimi, ar svētību. Pirmais, kas mums nāk prātā varbūt ir labsajūta, labklājība, veiksme, panākumi u.t.t. Un, tās visas savā ziņā ir labas lietas. Tomēr ir vēl dziļāka laime, dziļāka svētība, kas var pastāvēt pat tad, kad nepiedzīvojam daudz no tā, ko asociējam ar laimi pirmām kārtām. Lasot ‘Svētības vārdus’ no Kalna sprediķa, mums sākotnēji neliekas dabiski, ka daži no aprakstītajiem stāvokļiem būtu saistīti ar laimi: “…garā nabagi,…kam bēdas,…taisnības dēļ vajātie….” u.t.t.

Apsolījumi dod spēku, mierinājumu un prieku grūtībās

Tomēr, no otras puses, tas ir mierinājums tiem, vai mums, kas atrodas šajā aprakstītajā stāvoklī, jo katram stāvoklim seko apsolījums….”…jo tiem pieder Debesu valstība… jo tie tiks iepriecināti…” Apziņa, ka šīs “grūtības” sniedz tādas privilēģijas, dod mums spēku izturēt un pat prieku, jo saņemam pārliecību, ka esam uz pareizā ceļa. Apustulis Pāvils raksta “…šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums.” /Rom.8:18/. Un, piedzīvojot šo Kalna sprediķa svētības vārdu patiesību, Apustulis Pāvils var no savas un līdzkalpotāju pieredzes teikt: “..kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi, kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas.” /2.Kor.6:10/.

Prieks…

Man bija prieks būt klāt Arhibīskapa Jāņa trīs dienu vizitācijā Lubānas un Liezēres draudzēs. Priekšlasījumā Lubānā arhibīskaps runāja par prieku tā dziļākā nozīmē – kā mēs varam iegūt tādu stāvokli sevī, ka varētu būt priecīgi par to, ko Jēzus saka Kalna sprediķa svētības vārdu noslēgumā:

“Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.” /Mt.5:11-12/

Ilustrācijai arhibīskaps minēja piemēru no latviešu tautas vēstures – izsūtījumu laika. Kāds vīrs, pārnācis mājās un redzot, ka viņa ģimene ir aizvesta un ielikta lopu vagonā, pats pieteicās, lai būtu līdzās saviem mīļajiem arī ciešanās. Tā ir līdzcietība vārda tiešā nozīmē un augstā mīlestības pakāpē. Vēlme tā būt kopā ar savu mīļo cilvēku, ka gribi arī ciest kopā ar viņu. Apustulis Pāvils arī par to runā savā vēstulē Kolosiešiem: “Bet tagad es priecājos savās ciešanās jūsu dēļ, un to, ko no Kristus ciešanām turpina ciest viņa baznīca, kas ir viņa ķermenis, es izciešu tās labad savā miesā.” /1:24/ Un Jēzus arī saka, ka tie, kas Viņam seko, piedzīvo daudz ko līdzīgu kā Viņš: “Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos.” /Jņ.15:20/

Mēs, kā draudzes locekļi, kā Viņa miesa, turpinām darboties Dieva spēkā, turpinām arī ciest. Esam kopā gan priekos, gan bēdās.

Caur ciešanām uz godību

Ja runājam par asins lieciniekiem, viņi zināja, ka Kristus, ko viņi mīl, bija gājis caur ciešanām un nāvi uz augšāmcelšanos un godību! Kā sekotāji, viņi bija gatavi iet līdzi līdzīgā ceļā. Jēzus arī identificēja sevi ar savu baznīcu tiktāl, ka Saulam, kas vajāja pirmās paaudzes kristiešus, sacīja: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Pats Dieva Dēls, būdams godībā un svētlaimē, atstāja šo godību “pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem…/Fil.2:8-9/. Un to Viņš darīja mums, cilvēkiem, kamēr mēs bijām grēcinieki, bezdievīgi un pat Viņa ienaidnieki, jo mums ir iedzimtais grēks un “visiem trūkst dievišķās godības” /Rom.3:23/. Tas jau ir daudz, ja kāds ir gatavs mirt par kādu taisno, par varoni, vai kādu kas mūs ļoti mīl. Tomēr Kristus vēl jo vairāk parāda mums mīlestību, jo Viņš “par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki” /Rom.5:8/.

Kā mēs varam iegūt tādu dievišķo mīlestību, mieru un prieku?

Mēs neesam spējīgi pašu spēkiem pat atvērt savu sirdi Dieva mīlestībai pret mums. Dievs pats dāvina mums atslēgu, lai varam atvērt savu cieto sirdi Viņam. Šī atslēga ir Svētais Gars, ko Dievs Tēvs labprāt dod mums, lai Viņš darbotos mūsos: “Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?”

Svētais Gars darbojas caur Dieva vārdiem un sakramentiem. Ja mums ir Svētais Gars, tad arī ir dabiski atsaukties uz tiem, tos iegaumēt un saņemt. Ne tikai, lai piedzīvotu Dieva mīlestību pret mums, bet arī lai saņemtu mīlestību uz Kristu, uz Dievu. Lai paliktu šajā mīlestībā, mums ir jāļaujas žēlastības līdzekļu darbībai, proti, Dieva vārdiem un sakramentiem. Jo, caur tiem, Dievs dod mums žēlastību, lai varam mīlēt Dievu pār visām lietām un savu tuvāko, kā sevi pašu.

Tā mīlēt Dievu, ir laime, tā ir svētība gan mums pašiem, gan citiem!

Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ.

Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija. /Mt.5:11-12/