Draudzes gans Hanss Jensons

Pievērsties vissvarīgākajām lietām!

Gavēņa laikā esam aicināti vairāk pievērst uzmanību garīgai pasaulei/realitātei, mūžīgām vērtībām, mūžīgai dzīvībai.

Laiks apstāties.

Ikdienas skriešana un aizņemtība mūs tā pārņem, ka darām visu, lai paspētu, un par citām lietām nav laika domāt, un viegli kļūstam par vāveri ritenī.

Nav nepareizi apzinīgi veikt ikdienas pienākumus vai būt čakliem, bet tas nedrīkst būt viss.

Jo galu galā dzīve uz zemes nav mūžīga.

Mēs esam aicināti šajā zemes dzīvē iegūt to dzīvi, kas nav iznīcīga, kas ir neiznīcīga, kas ir mūžīga.

Atzīstot, ka esam iznīcīgi, lai nedzīvotu tikai nīcīgām lietām

Pelnu dienā, gavēņa laika sākumā, mums īpaši tiek atgādināts par mūsu nīcību.

Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties. /1Moz 3:19/

Kad pēkšņi zaudējam kādu tuvinieku, īpaši gados jaunu, mums tiek atgādināts par to, ka mums nav teikšanas arī par savu laiku, to, cik ilga būs mūsu iznīcīgā dzīve zemes virsū.

Ja spēka gados ir tendence atlikt domu līdz mūža beigām par to, ka šī zemes dzīve nav mūžīga, pēkšņai tuvinieka nāvei vajadzētu spiest domāt citādāk.

Ir viegli tā tikt aizņemtam ar šīs pasaules lietām, ka uzvedamies, ka šis būtu viss.

Atzīstot, ka esam iznīcīgi, lai meklētu neiznīcīgo, debešķīgo.

Mums tiek atgādināts par to, ka esam nīcīgi, lai meklētu to, kas ir neiznīcīgs un mūžīgs.

Šeit nav runa par sevis žēlošanu vai raudāšanu aiz bezcerības.

Mēs atzīstam savu zemību, lai apzinātos savu vajadzību pēc dievišķā un mūžīgā.

Un, labā ziņa ir tā, ka šajā iznīcībā mēs varam saņemt un uzņemt to, kas nāk no debesīm un ir mūžīgs.

Neiznīcība un mūžīgā dzīvība nāk caur Jēzu Kristu

Mēs esam mirstīgi mūsu grēku dēļ, kurus esam gan mantojuši, gan paši esam turpinājuši veikt, grēkojot.

Lai izglābtu mūs no iznīcības, lai izglābtu mūs no bezcerības, no pazušanas Dievs pats sūtīja savu Dēlu.

Dieva Dēls ietērpās iznīcībā, tapa miesa, lai dotu mūs neiznīcību, mūžīgo dzīvību.

Dieva Dēls Jēzus Kristus nomira bezvainīgs mūsu grēku dēļ, bet trešajā diena uzvarēja nāvi ar savu augšāmcelšanos.

Šis notikums ir pamatā mūsu cerībai uz neiznīcību.

Jo..

ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos. /Rom 8:11/

Ja mēs ticam Dieva Dēlam Jēzum Kristum, tad mums jau ir mūžīgā dzīvība un caur kristību saņemam Svēto Garu, kuram mums jāļauj dzīvot mūsos, turoties pie ticības uz Kristu.

Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs. Šeit mēs nopūšamies, ilgodamies būt ietērptiem savā mājoklī, kas ir no debesīm, tiešām, ja būsim ietērpti, tad nebūsim kaili. Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti, lai to, kas mirstīgs, pārņem dzīvība. Bet Dievs ir tas, kas mūs tam sagatavojis, Viņš arī mums devis Garu par ķīlu. Tāpēc mēs arvien turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no Tā Kunga. Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāk atstāt miesas mājokli un būt mājās pie sava Kunga. Tāpēc, vai pie Tā Kunga mājās būdami vai vēl svešumā, mēs cenšamies, lai būtu Viņam patīkami. Jo mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu. /2Kor 5:1-10/

Gavēņa laika atgādina mums darīt labu!

Mateja evaņģēlija 6.nodaļā, kurā minēts par gavēni un kura parasti tiek lasīta gavēņa laikā sākumā, ir trīs lietas, kas saistās ar gavēņa laiku, proti:

1. Mīlestības dāvana – apzinoties, cik daudz Dievs par mums ir apžēlojies un mums devis, mums vajadzētu apžēloties par citiem, kam ir grūti un sniegt viņiem materiālu atbalstu.

2. Lūgšana – mūsu sirds sarunas ar Dievu, kas ir mūsu tuvošanās viņam, caur ko mēs arī vairāk atklājam Dieva sirdi.

3. Gavēnis – mūsu atturība no parastā ēdiena, lai veltītu vairāk laika un līdzekļu garīgas barības uzņemšanai.

Tādā veidā arī mūsu garīgā dzīve tiek stiprināta.

Un, neskatoties uz to, ka mūsu miesa noveco, mūsu galvenais fokuss ir uz svarīgo, uz garīgo dzīvi kā raksta apustulis Pāvils:

Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas. /2Kor 4:16/

Lai noslēdzam ar apustuļa Pāvila vārdiem, kas stiprina mūs cerībā uz neiznīcību:

Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas. /Fil 3:20-21/