Evaņģēlists Reinis Bikše

Pateicības pilna sirds

„Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi vada uz labu zemi – uz zemi ar ūdens strautiem, avotiem un ūdeņiem, kas nāk no ielejām un kalniem, uz zemi, kur ir kvieši un mieži… uz zemi, kur tev maizes būs gana, kur tev nekā netrūks.” 5 Moz. 8:7-9.

Oktobra mēnesi iesākam ar pļaujas svētkiem, kuros ar pateicību varam raudzīties uz Dieva dāvāto ražu. Lasot Dieva teiktos vārdus, pamanām, ka lielā mērā šie apsolījumi attiecas arī uz mūsu tautu un zemi. Dievs gādāja par Israēla tautu, to atbrīvoja no verdzības Ēģiptes zemē un tai dāvāja apsolīto zemi. Arī mūsu tauta var pateikties par Dieva vadību caur apspiestības laikiem un par dāvāto brīvību un zemi, kurā varam dzīvot. Dievs patiesi mums ir dāvājis zemi, kur kvieši un mieži un kur maize mums ir gana, kur nekā mums netrūkst.

Bet vai tiešam mums nekā netrūkst? Cik gan ātri mēs spējam pierast pie bagātīgām ražām un esam neapmierināti, ja raža nav izdevusies, pie lielas izvēles veikalos un interneta pieejamības visur. Un ja kāda no šīm lietām mums trūks, tad nejūtamies, ka esam apsolītajā zemē, kur medus un piens tek.

Apustulis Pāvils atgādina kādu svarīgu patiesību: „Patiesi lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību, jo mēs nenieka neesam pasaulē ienesuši, tāpēc nenieka nevaram iznest; bet kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.” Lai atceramies, ka Dievs savā žēlastībā uztur mūs ikdienu, dāvājot ēdienu, apģērbu un mājvietu. Pieticība ir dievbijības izpausme, kurā mēs patiesām sirdīm varam pateikties Dievam par iespējām, kuras Viņš mums dāvā.

Reiz lasīju stāstu par izgudrotāju Samuelu Morzi, kurš bija mācījies pateicību Dievam gana mazās, gan lielās lietās.

Reiz kāds draugs jautāja telegrāfa izgudrotājam Samuelam Morzem:

-Profesor, vai kādreiz eksperimentējot jums ir bijis tāds moments, kad vairs nezinājāt, ko darīt tālāk?

-Protams, ne reizi vien, – atbildējā Morze.

-Un ko jūs tādos brīžos darījāt?

-No sirds jums atzīšos, ko vēl nevienam neesmu stāstījis, – teica izgudrotājs. – Brīžos, kad vairs nezināju, kas jādara, nometos ceļos un lūdzu no Dieva gaismu un gudrību.

-Un tad tā gudrība un gaisma nāca? – pajautāja draugs.

-Jā, atbildēja Morze. – Un vēlos piebilst, ka laikā, kad Amerikā un Eiropā mani sāka slavēt par manā vārdā nosaukto izgudrojumu, nekad nedomāju, ka esmu to pelnījis. Sekmīgi izmantoju elektrības īpašības ne tāpēc, ka būtu pārāks par citiem cilvēkiem savu zināšanu dēļ, bet vienīgi tādēļ, lai ar tām kalpotu Dievam, vēloties tās dāvāt tālāk cilvēcei, jo šīs lietas bija kādam jāatklāj. Un Viņš izvēlējās mani.

Pateicība Dievam par Viņa dāvātām dāvanām.