Draudzes mācītājs Reinis Bikše

“Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem. Tā kā ir rakstīts: Viņš ir izbēris un nabagiem devis, Viņa taisnība paliek mūžīgi. – Bet, kas dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem; tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam, un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība. Jo šis kalpošanas darbs ne tikvien novērš svētajo trūkumu, bet ir arī pārbagāts ar daudzām pateicībām Dievam.” /2.Kor. 9:6-12/

            Šodien svinam Pļaujas svētkus- pateicības svētkus Dievam. Vecās derības lasījumā, Dievs uzrunā savu tautu, kas ir ceļā uz apsolīto zemi un atgādina par pateicību Viņam. Vai arī mums ir par ko pateikties?

Iespējams, kādi varētu teikt: “bet par ko, lai pateicas Dievam?“ Eiropai draud ekonomiskā recesija, valstī ievērojami uzlabojumi nav jūtami, ģimenē viss pa vecam, izņemot jaunu TV pieslēgumu, darbā kā jau darbā. Par ko lai pateicos?

Dievs pazīst cilvēku sirdis, ka tās ātri var novērsties un aizmirst Dieva žēlastību. Mēs ātri pierodam pie daudzām lietām un tās sākam uzskatīt par pašsaprotamām. Grēcīgais cilvēks sevi liek Dieva vietā, un viņu pavada šī viena doma: MAN PIENĀKAS! Arī iepretim Dievam izskan šī doma: man pienākas tāds dievs, kas mani paklausa, man pienākas laba un skaista dzīve, man pienākas veselība, man pienākas piedošana. Vai jūti, ka šāda cilvēka sirds nav pateicīga, bet pilna iekāres?

Sirds, kas pilna iekārēm, nevar būt pateicīga, tai vienmēr ir par maz. Tā ir lepna sirds, kas kurn un skatās prom no Dieva apsolījuma. Izredzētajā tautā, kas Dieva žēlastībā bija glābta no verdzības, bija kādi, kas lūkojās atpakaļ uz veco dzīvi. Apustulis Jānis raksta: “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības; jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules.  Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” /Jāņa. 1. Vēstule 2:15-17/

Dievs uzrunā savu tautu un atgādina šo pašu svarīgāko pamatu pateicībai: “neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no verdzības nama” /5Moz. 8:14/ Dievs uzrunā arī mūs un atgādina, ka pateicības avots ir Dieva žēlastība un glābšana Jēzū Kristū.

Kāds patiess stāsts par divpadsmitgadīgu zēnu Dāvidu, kurš bija piedzimis bez imūnsistēmas. Viņam tika veikta kaulu smadzeņu transplantācija. Līdz tam, visu savu mūžu viņš bija pavadījis noslēgts no apkārtējās pasaules, lai novērstu baktēriju piekļuvi, kas viņu varētu nogalināt. Viņš nezināja, kā tas ir, sajust pieskārienu, glāstu. Reiz Dāvidam jautāja, ko tu vēlētos darīt, ja tu būtu brīvs no šīs slimības? Dāvidam nebija ilgi jādomā. Viņš sacīja: “Es gribētu staigāt ar basām kājām pa zāli un ļoti vēlētos sajust savas mammas pieskārienu.” 

Mēs, grēka nošķirtie no Dieva, esam piedzīvojuši atbrīvošanu no grēka verdzības. Jēzū Kristū, Dievs ir pieskāries mums un saucis mūs vārdā, tad mūsu sirdīs skan neizsakāma pateicība Dievam. Šodien Dievs atgādina – neaizmirsti Viņa mīlestību un žēlastību, kas ir jauna katru rītu.  Pāvils raksta: “Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē…Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības?…..Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība … sne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā! ” /Rom. 8:32;38;39/

Dievs bagātīgi ir izlējis Savu žēlastību un mīlestību – tā dara mūsu sirdis pateicīgas un gatavas kalpot. Pāvils atgādina kādu pamatvērtību: “kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” /2.Kor. 9:6-7/

Dievs ir bagātīgi sējis savu mīlestību un aicina arī mūs tā darīt. Te nav stāsts par daudzumu, bet par sirdi, kas ar prieku spēj dot. Sīksta sējēja sirds nespēj dot ar prieku, bet aizvien lūkojas uz sevi un uz citiem ar vērtējumu. Tā saka:”Vai man pietiks? Vai ir vērts dot? Vai novērtēs manu dāsnumu?” 

Cik labi, ka Dievs tā neskatās uz mums, bet bagātīgi dāvā savu žēlastību. Jēzus saka: “Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.”  /Lk.6:32/

Sējējs, kas sēj uz svētību, to dara ar prieku un ticībā uz Dievu.  Pāvils izgaismo šīs pamatvērtības: “Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” /2.Kor. 9:7/

  • Tas sākas ar lūgšanu. “Kungs Jēzu, kā es varu kalpot Tavas valstības darbā ar to, kas man ir dots?”  Sēt uz svētību nenozīmē darīt vairāk, kā es spēju, bet gan darīt no sirds ar to, kas man ir dots. Piemēram, ar prieku un no sirds mācīties, strādāt, izmazgāt baznīcu, sagrābt lapas, zvanīt baznīcas zvanu  utt…
  • Tā ir apņemšanās. Konkrēta rīcība ar prieku. Pateicības pilna, nevērtējot saņēmēju, bet gan atstājot visu Dieva rokās.
  • Tā ir kalpošana, kurā saņemam daudz vairāk nekā spējam dot. Kad atveram savas sirdis Dieva darbam un ļaujam Viņa svētībai plūst caur mums, mēs piedzīvojam Dieva mīlestību. Svētība, kas, pirmkārt, nav materiāla, bet ir garīga. “tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam” /2.Kor. 9:11/
  • Pieaugt pateicībā: Esot Dieva valstības darbā, mūsu sirdīs pieaug pateicība. Kad ar svētību esam sējuši un redzam augļus, tad sirds ir pilna pateicības. Pāvils raksta: “un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība.” /2.Kor. 9:12/

Noslēgumā, kāda ticīga vīra liecība:

William Colgate, kura uzvārdu mēs pazīstam saistībā ar zobu pastu, uzauga nabadzīgā ģimenē. Nonācis Ņujorkas pilsētā, viņš apmeklēja kādu draudzi, kur piedzīvoja Dieva lielo mīlestību. Ar savu dzīvi Viņš sekoja Jēzum un bija apņēmies, pateicībā Dievam, no pirmā dolāra, kas tiks nopelnīts, samaksāt 10. daļu Dieva valstības darbam.  Viņš deva ne tika vienu desmito daļu no Colgate ziepju produktu ienākumiem, bet viņš deva divas desmitdaļas, tad trīs desmitdaļas un visbeidzot piecas desmitdaļas no visiem saviem ienākumiem Dieva darbam pasaulē.

„Bet jūs nekad nedrīkstat aizmirst par to, ka jūsu izgatavotās ziepes jums ir devis Dievs. Pagodini Viņu daloties ar to, ko nopelni. Sāciet desmito tiesu ieskaitīt no visa, ko saņemat.” William Colgate izjuta tieksmi pēc desmitās tiesas došanas, jo viņš atzina, ka Dievs ir visa devējs. Visa, kas viņam pieder, ne tikai iespēju, bet pat elementu, kas tika izmantoti viņa izstrādājumu ražošanā.