Alise Dimitrijeva

Savā ikdienā arvien vairāk un vairāk visapkārt mēs varam redzēt tādus cilvēkus, kuri tā vien šķiet esam akli, viņu sirdis līdzīgas ledum… Viņi dzīvo sev ērtā pasaulē un pat negrib redzēt to, kas notiek apkārt. Viņi nodarbojas ar visu, kas palīdz tiem aizmirsties, tie ir pilni egoisma, augstprātības, liekulības un katrs meklē izdevību, bagātību un slavu sev… Viņi negrib dot, neko nesaņemot pretī. Viņiem ir grūti pasniegt palīdzīgu roku, jo tas nav viņiem izdevīgi. Viņiem ir daudz masku, kuras tie prot mainīt, ievērojot pareizos noteikumus un uzvedības normas atbilstoši konkrētajam laikam un vietai, bet viņu sirdis ir līdzīgas ledum. Tā vien šķiet, ka cilvēcība cilvēkos pamazām izkūp, līdzīgi dūmiem, un drīz tā varētu pazust pilnībā.

Bet kur ir mūsu vieta visā šajā cilvēku pūlī? Pavisam noteikti mums nevajadzētu pakļauties cilvēku vairākumam, kļūstot līdzīgiem viņiem, bet gan PASTĀVĒT. Pastāvēt un palikt līdz galam uzticīgiem Dievam, arī tad, kad apkārtējie apstākļi izraisa nopietnu spiedienu un prāts sauc: “Bet arī citi tā dara!”

PASTĀVĒT Dieva apsolījumos…

Dievs caur Savu Vārdu mums katram ir devis daudzus apsolījumus mūsu dzīvēm, bet ikdienas skrējienā mēs bieži vien aizmirstam par tiem, vai arī mūsos zūd ticība tam, ka tie kaut kad var īstenoties. Katram noteikti ir bijusi pieredze, kad kāds cilvēks nav turējis savus solījumus, bet Dievs nekad nepieviļ. Viņš vienmēr ir turējis savus solījumus un piepilda tos savā laikā arī šodienā. Apsolījumi, ko Viņš ir devis jau pirms vairākiem gadiem, joprojām ir šodienas realitāte.

PASTĀVĒT draudzē un pastāvēt KĀ draudzei…

Frensiss Čans savā grāmatā “Iekarsti un atgriezies” raksta: “Mūsdienās evaņģēlija gaismu slāpē nevis ateisms, panteisms, agnosticisms vai zinātnieku hipotēzes, bet gan lepna, jutekliska, savtīga, izlepusi, sekla pārticība, kas sēž baznīcas solā.” Draudze ir tā vieta, kurā cilvēks ierodas sadzirdējis evaņģēlija vēsti, bet, lai cilvēks pastāvētu draudzē nepietiek ar to, ka viņš ir atnācis. Pāvils ne tikai gāja un sludināja, bet viņš arī ņēma atbildību par to cilvēku dzīvēm, kuriem viņš sludināja. Viņš lūdzās par tiem, centās uzturēt saikni ar viņiem, sūtīja citus pārbaudīt, kā viņiem iet. Tāpat katram ir svarīgi uzņemties atbildību par cilvēkiem draudzē un ne tikai par tiem, kuri tikko ienākuši draudzē. Arī savstarpējām attiecībām un cilvēku attieksmei ir svarīga loma, lai draudzē valdītu tāda atmosfēra, kurā cilvēki gribētu ienākt un ienākot, spētu palikt un neaiziet no draudzes.

Mēs kļūstam līdzīgi tiem, ar ko pavadām laiku. Jo vairāk laika mēs pavadām kopā ar Jēzu, jo vairāk Viņa raksturs var parādīties mūsos. Tāpat kristieši arī šodien, tāpat kā jau pirmie kristieši, ir aicināti uz sadraudzību savā starpā. “Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti.”(Ap.d.2:44-47)

Varbūt brīžiem šķiet, ka draudze savu lomu garīgajā cīņā ir pazaudējusi, un liekas, ka vieglāk būtu cīnīties vienatnē, bet draudzes labākā stunda vēl nāks, jo Dievam ir plāns un apsolījumi attiecībā uz Savu draudzi, bet katrs draudzes loceklis ir darbarīks šajā lielajā plānā, kuram ir jādarbojas, lai atbalstītu plāna norisi.

PASTĀVĒT līdz galam…

Ir brīži un dažādas dzīves situācijas, kad vajag izvēlēties – pastāvēt vai padoties? Dažādas grūtības liek pārdomāt, vai tas ir tā vērts? Bieži vien cilvēki grib dzirdēt dažādas balsis, bet tikai ne Dieva balsi. Cilvēki biežāk dzird kliedzošās balsis, kas saka: “Bēdz! Tas nav tā vērts! Kam tev tas ir vajadzīgs? Padodies!” Bet nedzird balsi, kas saka: “Paliec! Nebīsties! Es esmu ar tevi! Es tev palīdzēšu!” Lai izkaltu stipru un asu zobenu, tas neskaitāmas reizes tiek karsēts un mērcēts aukstā ūdenī, bet kad šis ilgais process tiek pabeigts un dzelzs ir izturējusi pārbaudījumus, rezultātā tiek iegūts kvalitatīvs instruments, ar kuru turpmāk var rīkoties tam paredzētajiem mērķiem. Tāpat ir ar mums – pastāvot līdz galam, neskatoties uz pārbaudījumiem, kuriem nākas iet cauri, mēs kļūstam par uzticamiem instrumentiem Dieva rokās un arvien vairāk paši varam redzēt, kā Dievs caur mums darbojas pasaulē.