Artūrs Dimitrijevs

Pasaulē, bet ne no pasaules

„Šī ir tā diena, ko Tas Kungs mums devis. Priecāsimies un līksmosimies, jo šī ir tā diena, ko Tas Kungs mums dod.”  Varbūt kādam uzreiz šie vārdi liks atcerēties kādu slavēšanas dziesmu. Tā ir kļuvusi iemīļota svētceļnieku vidū, kuri jau vairākus gadus pēc kārtas dodas svētceļojumā uz Krimuldas baznīcu. Arī šogad tika aizvadīts svētceļojums, kurš šoreiz iesākās Carnikavā. Šī gada svētceļojuma tēma bija „Pasaulē, bet ne no pasaules”.

Svētceļojums ir impulsu laiks, un pavadot šo nedēļu kopā ar pārējiem svētceļniekiem, es pamanīju, ka ikviens ieguva kādu impulsu, kurš liek aizdomāties par jautājumiem, kurus mēs paši ikdienā izvairāmies sev uzdot. Viens no lielajiem jautājumiem radās par to, kur ir robeža lasot Dieva Vārdu. Kad mēs varam ticēt, ka kāds Bībelē aprakstīts notikums reāli ir noticis, bet kuram notikumam ir tikai simboliska nozīme? Mēs tikām provocēti ar dažādiem jautājumiem, piemēram, vai sešas dienas, kurās Dievs radīja pasauli, ir 24h ilgas, vai varbūt ilgākas? Vai dzīvnieki Noasa šķirstā gāja kārtīgi pa pārīšiem? Jāatzīst, ka šie Vecās Derības notikumi notika laikā, kad neviens tos nepierakstīja. Tie tika nodoti mutiski no paaudzes uz paaudzi. Bet tomēr, ja mēs paļaujamies, ka visi Raksti ir Dieva iedvesmoti, tad tajos noteikti ir saglabājusies galvenā doma jeb mācība no Dieva, par ko mums vēsta šie stāsti.

Vēl viena no pārdomu tēmām bija par to, kā mēs kristieši esam aicināti dzīvot šeit pasaulē starp dažādu uzskatu cilvēkiem, bet nebūt no šīs pasaules, jeb nekļūt pasaulei līdzīgi. Mani īpaši uzrunāja Rakstu vieta par tīrumu, kurā tika iesēta laba sēkla, bet ienaidnieks iesēja nezāli kviešu starpā. Labībai augot, šī nezāle bija kļuvusi ļoti līdzīga kviešiem, tādēļ saimnieks aizliedza nezāli izraut, lai nejauši neizrautu arī labo sēklu. Tā tika paturēta līdz pļaujas laikam, kad beidzot nezāli varēja atšķirt no kviešiem, un tad saimnieks lika sākumā izraut nezāli un to sadedzināt, bet vēlāk kviešus sakraut viņa šķūnī. Mēs kā kristieši visdrīzāk gribētu sevi ielikt kviešu vietā, un vienmēr būt šī labā sēkla, bet patiesībā mēs bieži vien līdzināmies šai nezālei, jeb pasaulīgajam cilvēkam. Mēs iekšēji spējam kļūt akli, ja domājam, ka vienmēr šajā pasaulē esam tā labā sēkla. Tikai tad, kad mēs to spējam atdzīt, ka bijām akli un nepamanījām to, ka esam kļuvuši par nezāli, caur Jēzu Kristu mēs varam beidzot kļūt redzīgi. „Jēzus tiem sacīja: „Es esmu nācis šajā pasaulē spriest tiesu – lai neredzīgie redzētu un redzīgie taptu akli.”” /Jņ.9:39/

Atcerēsimies arī apustuļa Pāvila teikto, ka „ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” Jo, atrodoties šajā pasaulē, bet neesot no tās, visiem mūsu darbiem jābūt darītiem caur mīlestību vienam uz otru, tādā veidā esot par liecību pārējiem, kuri vēl meklē ceļu pie ticības.