Draudzes gans Hanss Jensons.

Jūs, ticīgie, nāciet, Gavilējiet priekā,

Ak, nākdami nāciet uz Betlēmi!

Raugait šo bērnu, Kas par mums ir dzimis!

Ak, nāciet Viņu pielūgt, Ak, nāciet Viņu pielūgt,

Ak, nāciet Viņu pielūgt, šo Ķēniņu.

 

Kāpēc Jēzus piedzimst katru gadu?

Mēs piedzimstam vienu reizi, bet kāpēc Jēzus piedzimst katru gadu? Šis jautājums, ko kāds bērns uzdeva, mani uzrunāja. Varu saprast, kāpēc bērns uzdeva šo jautājumu, jo mēs baznīcā runājam, dziedam, uzvedamies šajos svētkos tā, it kā tas tiešām ir notikums, kas notiek tagad. Šī bērna vienkāršā reakcija trāpīja uz kaut ko būtisku un parāda, ko nozīmē pieminēšana Bībeles pasaulē (kontekstā).

 

Iztēlojamies, ka esam klāt šajā notikumā, lai to piedzīvotu.

Mēs ejam iekšā šinī notikumā tā, it kā mēs būtu tajā klāt. Mēs dzīvojam līdzi. Svēto Rakstu lasījums nav sausi fakti, bet bagāts personāliem un ar notikumiem, kas virzās uz priekšu. Notikums notika Izraēla zemē, kas tajā laikā bija zem Romas okupācijas. No ķeizara Augusta nāca pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Izraēla ziemeļos, mazā pilsētiņā Nācaretē dzīvoja dievbijīgs cilvēks Jāzeps, galdnieks, kas bija saderināts ar Mariju. Viņam vajadzēja ceļot tālo ceļu ar kājām un laikam viņam arī bija līdzi ēzelis kā nastu nesējs. Jāzeps ņēma līdzi savu saderināto, kas gaidīja bērnu, bet kas nebija no Jāzepa.

Neparastas lietas notiek, bet tās saskaņā ar veciem pravietojumiem, ko šī Dieva izredzēta tauta bija sen saņēmusi. Tas, kā viss notika, parāda uz kaut ko īpašu. Šis nav parasts bērns, un viņš nav tikai Marijas Dēls, bet Dieva dēls un tāpēc šis notikums kļūst par notikumu, kas attiecas uz vairākiem (visiem).

 

Šis notikums attiecas uz mums, tāpēc tas, kas toreiz notika ir aktuāls mums šodien!

Tāpēc, ja mēs ar atvērtām sirdīm iedziļināmies, iedzīvojamies šajā notikumā, mēs piedzīvojam, ka šis notikums attiecas uz mums. Un tas dara šo notikumu aktuālu mums.

Iesim laukā pie ganiem un dzirdēsim, ko eņģelis saka ganiem un arī mums!

„Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks:

jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā,

kas ir Kristus, Tas Kungs.”

 

„Visiem ļaudīm notiks”, tas ietver arī mūs, vai ne!

Un tas, kas attiecas uz mums, ir saistīts ar lielu prieku!

Un kas tas ir par prieku…. „jo jums šodien Pestītājs dzimis”.

Šeit mums laikam jāapstājas. Bet no kā mums jāatbrīvojas, mēs dzīvojam brīvā valstī, neviens mūs nav okupējis!? Vai šeit ir runa par citu atbrīvošanu, no kā mums vajag tikt pestītiem jeb izglābtiem! No bezjēdzības, no ļaunas varas, no sava egoisma, no nepareizas pieķeršanās, no saitēm, kas mūs sasien tā, ka mēs nevaram dzīvot pa īstam, no neticības, nepaļaušanās un neuzticēšanas Dievam, vai ar citiem vārdiem – tas, kas traucē mūs no tuvas un pilnvērtīgas dzīves kopā ar Dievu, mūsu Radītāju. Bet šeit nav tikai atbrīvošana no lietām, kas mūs sasien un traucē, bet atbrīvošana uz kaut ko, uz pilnvērtīgu dzīvi, uz dzīvi kopā ar Dievu, uz patiesu brīvību (Dievā), uz Dieva varenības piedzīvošanu, uz veselīgo pieķeršanos dzīvajam Dievam, uz stipro paļaušanu uz vareno Dievu, uz pilnīgo uzticēšanos uzticīgajam Dievam.

Kādas brīnumainas lietas šis bērns mums piedāvā! Ja parasts bērns var dot vecākiem citu jēgu savā dzīvē, citu prieku, cik daudz vairāk šis bērns dod ikkatram, kas uzņem Jēzus bērnu ticībā! Vai Tu saproti, ka šis bērns ir piedzimis priekš Tevis!?! Ja Tu to pieņem, tad tas dod Tev līdz šim nepiedzīvotu lielu prieku!

 

Vai Viņš ir piedzimis Tevī!?

Dieva Dēls ir nācis no debesīm, no augšienes un kļuvis cilvēks Jēzū Kristū. Un Viņš aicina cilvēku piedzimt no augšienes.

„Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.”(Jņ. 3:3). Un šī piedzimšana no augšienes notiek caur Viņu, caur Jēzu Kristu, kas nācis no debesīm. Caur Viņu debešķīgais un dievišķīgais piedzimst mūsos. Un tas notiek caur ticību un kristību. Kad es uzņemu šo bērnu ticībā kā „patiesu Dievu no patiesa Dieva, ….; kas mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas labad no debesīm nācis un miesa tapis caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas un cilvēks tapis,…”(Nīkajas ticības apliecības vārdi), tad cilvēks pats kļūst par Dieva bērnu. „…, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jņ.1:12-13) Kristībā mēs tiekam savienoti ar Jēzu Kristu un „piedzimstam no jauna kā Dieva bērni un mūžīgās dzīvības mantinieki.” Redzi, kāda bagātība, kādi brīnumi, kas arī var ar mums notikt, ja mēs ejam iekšā šajā brīnumainajā notikumā ar atvērtām sirdīm un pieņemam to, ko mēs dzirdējām un piedzīvojām ticībā, un ļaujam tam vest mūs pie kristības. Tad es ne tikai esmu klāt pie Dieva Dēla piedzimšanas Betlēmē un piedzīvoju, kas tas viss notiek priekš manis, bet es pats piedzīvoju piedzimšanu no augšienes.

Tiem, kas vēl nav kristīti, šis notikums ir kā aicinājums spert soli uz kristībām. Mums, kas esam kristīti, šis notikums ir iemesls svinēšanai par to bagātību, ko esam saņēmuši, un liek mums rūpēties par to, kas šajā dzīvē ir piedzimis, lai tiktu kopts, lai augtu ticībā, cerībā un mīlestībā.