Draudzes mācītājs Reinis Bikše
Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. /Lk. 2:9-11/
Iesāksim šīs pārdomas ar norimšanu un lūgšanu trīsvienīgā Dieva priekšā: „Mēs Tev pateicamies, visuvarenais Dievs, ka Betlēmes vēsts atskan Tavā draudzē, visā pasaulē un arī manā sirdī. Svētais Dievs, es neesmu cienīgs Tev ko lūgt un nezinu, vai drīkstu nākt Tavā priekšā ar visu to, kāds es esmu. Nekad to es neuzzinātu, ja Tu Dievs nenāktu pie mums savā Dēlā, mūsu Pestītājā. Cik ļoti tuvu Tu nāc pie mums un cik pazemīgi, lai katra sirds šajā vakarā var gavilēt un teikt, arī man šis lielais prieks ir noticis. Šī vēsts, kas toreiz izskanēja, nav beigusi skanēt un tā skan stiprāk par pasaules trokšņiem, tā ir stiprāka par visām ziņām, kas biedē un nomāc šajā laikā. Mēs lūdzam, ka šī nakts mums atklāj Tavu Tēva sirdi, ka arī mēs varam būt kā gani, kas Tavu vārdu uzrunāti, steidzamies pie Tava Dēla. Svētī mūs visus Tavā mīlestības un mūžīgās dzīvības vārdā.” Āmen.
Mīļā Kristus draudze! Ir īpašs vakars, kurā aizvien varam dzirdēt to tālo notikumu tik tuvu un dzīvu mums līdzās. Šogad piespiedu kārtā esam nolikti apstāties un izolēties no cilvēkiem, no lieliem un skaļiem pasākumiem.
Šķiet, ka visa pasaule lielajā skrējienā ir aizmirsusi apstāties un sadzirdēt Dieva balsi savā dzīvē un sev apkārt. Vai esi to pamanījis pie sevis, ka pie nesakārtotas un pārlieku lielas slodzes, Dievs liek mums apstāties. Veselība sašķobās, lietas nenotiek, kā cerētas. Vai tā nav Dieva liela mīlestība pret mums? “Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu” /Atkl. 3:19/ Dievs liek mums apstāties pirms notiek kas ļaunāks. Varbūt jājautā, kas tad vēl ļaunāks var notikt? Te sadzirdēsim, ka ar šo dzīvi viss nebeidzas, zaudējums var būt neizsakāmi smags. “Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele. ” /Mat. 16:26/
Kad esam apstādināti, ir iespēja sadzirdēt Dieva teikto. Turpat līdzās skan Pestītāja vārdi: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” /Atkl. 3:20/
Šī satikšanās ir personīga starp tevi un Pestītāju. Citu klātbūtne traucētu tai, velti laiku, lai apstātos un sadzirdētu.
Sadzirdēt, ka Dievs pieklauvē pie tavas dzīves, pie tavas ikdienas, pie tavas sirds durvīm. Redzi, Viņš stāv un klaudzina! Cik ilgi? …. Katrs mēs to zinām un varbūt mums pat ir neērti iet atvērt, jo ilgus gadus ar nerimstošu mīlestību Dieva Dēls nepamet tavas sirds durvis.
Kad ieskanējās pirmais klauvējiens pie tavas sirds? Kristībā! Kad tiki saukts vārdā un kļuvi piederīgs pie Kristus nāves un augšāmcelšanās, un tapi mazgāts atdzimšanai Svētajā Garā.
Redzi, Viņš klauvē ļoti tieši, bet ne ar spēku. Caur vecāku un vecvecāku lūgšanām. Caur Tēvreizi, kas tika līdzi skaitīta. Caur sarunām skolā, ekskursiju uz baznīcu. Tu pamanīsi, ka visur ir skanējis Dieva vārds, kas uzrunā un aizskar sirdis.
Jēzus klaudzina škiet vēl jo stiprāk tajos brīžos, kad mūsu sirdīs nerimstas grēks. “Tas traucē. Neklauvē. Ej prom.” Tā grēcīgā daba saceļas pret to, kas turpina mīlestībā klauvēt.
Cik sāpīgi, ka mēs kā valsts, aizvien vairāk un vairāk aizcērtam durvis uz svētību. Viendzimumu laulības, meli, krāpšana, lamas, manas personīgās ērtības un tiesības pāri Dieva likumiem. Iespējams, ka uz mums attiecas vārds no Hozejas grāmatas: “Kungam ir strīds ar zemes iemītniekiem: jo nav patiesības un uzticības, un nav Dieva atziņas uz zemes!” /Hoz 4:1/
Mīļie, vai tas viss nav ienācis tā pamazām? Un ne jau caur kādu abstraktu valsti, bet katru vienu no mums? Tad lai: “nemīlam ar vārdiem un ar mēli, bet ar darbiem un patiesību!” /1Jņ 3:18/
Kad grēks ir izdarīts, skan vēl trīs klauvējieni. Vai dzirdi? Tie skan savādāk, tie skan daudz dziļāk un ar vēl lielāku mīlestību. Āmurs pret naglu tik tuvu tavām sirds durvīm un noslēgumā nerimstoši un mūžam dzīvi vārdi: “Viss piepildīts”. Kāda svētība durvis atdarīt ar atzīšanos savos grēkos un lūgšanu. Arī es esmu noziedzinieks un pelnījis nāvi: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” /Lk.23:42/
Tad var skanēt prieka pilnie vārdi: “”Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” Te piepildās reiz Eņģeļa vēsts: “jums šodien Pestītājs dzimis!” Tas ir tas patiesais un mūžīgais prieks. Kā raksta Jānis 1. vēstulē: “Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. ” /1.Jņ. v. 4:9/