Draudzes palīgmācītājs Reinis Bikše

Ģimenes un mātes diena

            Šodien svinam ģimenes un mātes dienu. Kā parasti to svinam? Mēs apsveicam mūsu mammas un pateicamies par mīlestību, rūpēm, uzmanību, kuru saņemam. Šos svētkus mēs drīkstam svinēt ar lielu prieku ne tikai pateicoties un godinot mūsu vecākus un vecvecākus – jo īpaši mammas, bet arī, pateicoties un slavējot mūsu Tēvu Debesīs.

Dievs ir iedibinājis ģimeni un šo dāvanu devis mums. Dievs radīja vīrieti un sievieti un tos savienoja laulībā, tā dāvājot ģimeni. Dievs dod pirmajai ģimenei uzdevumu „augļojieties un vairojoties” un rūpējieties (1Moz.1:28). Tā Dievs ir veidojis ģimeni par vietu, kurā cilvēks var piedzīvot Dieva mīlestību, rūpes un tuvumu Kur mēs mācāmies rūpēties un kopt mūsu attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem. Bībele māca, ka mēs esam radīti, lai būtu attiecībās ar Dievu un viens ar otru.

Kopš grēkā krišanas, veselīga laulības un ģimenes dzīve nav pašsaprotama. Ādama un Ievas ģimenē grēks ienesa milzīgas sāpes un zaudējumu. Ādamam un Ievai, pazaudējot attiecības ar Dievu, nācās piedzīvot, ka arī ģimenes dzīvē viss var sašķobīties un izirt. Uzticības vietā bija pārmetumi un vainas uzvelšana uz otra pleciem. Latvijas statistika nav iepriecinoša šķirto laulību skaitu ziņā. Vai arī tavā ģimenē ir nesaskaņas, aizvainojums, dusmas? Ikviena ģimene saskaras ar jautājumu, kā izdzīvot, kad esam ievainoti, kad esam grēkojuši?

Tā brīnišķīgā vēsts ir Dievs, kurš nāk pie saviem bērniem, lai tos glābtu. Dievs nāca un meklēja Ādamu un Ievu, viņus abus, lai dāvātu atjaunotni un cerību. Dievs ir devis savu Dēlu Jēzu Kristu, kurš ir miris un augšāmcēlies, lai mums būtu atjaunotas attiecības ar Dievu. Jēzus mācekļiem mācīja lūgt Dievu sakot: ”Mūsu Tēvs debesīs”. Caur Jēzu Kristu mūsu attiecības ar Dievu tiek atjaunotas un mēs atkal varam iepazīt Dievu kā Tēvu. Jaunajā Derībā vairākas reizes tiek lietoti vārdi „jūsu Debesu Tēvs” (Mt 5:48, Mt 6:14–15, Ef 1:3); tos lieto Jēzus un apustuļi, lai parādītu mūsu jaunās attiecības ar Dievu. „Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs! Tātad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet, ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks.” (Gal 4:6–7)

Pirmkārt, pēc Dieva apsolījuma ar kristību, mēs kļūstam par Viņa bērniem un esam daļa no jaunās ģimenes. Draudzē, kā Dieva ģimenē nonākot, neesam vairs cits no cita nošķirti, bet esam mīlestībā savienoti. Mēs neesam fiziskā asins radniecībā, bet Kristus izlietās asins radniecībā. Šeit nav atšķirības, vai tie ir bērni vai pieaugušie, vīrieši vai sievietes, vienai vai otrai tautībai piederīgie. Kristū mēs visi esam vienoti un tā ieraugām, ka Dievs pats savu Baznīcu ir izveidojis kā savu ģimeni.

Baznīcā ir tik pierasts sacīt, ka esam Dieva bērni un tas nesaistās ar sentimentalitāti, bet ar Dieva dotu realitāti. Šo kopību un Dieva mīlestību mēs piedzīvojam Svētajā Garā. „Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas.” (Jņ. 16:13) Pie kristīgās ģimenes pieder dzīvošana līdzi citu vajadzībām. „Kur draudzē valda savstarpēja vienaldzība, kur locekļi cits citu nepazīst, neapmeklē, kur brālis brālim nekalpo mīlestībā, tur svēto sadraudze pastāv tikai ticības apliecībā, bet ne īstenībā,”[1] raksta teologs Edgars Rumba.

Draudzi kā ģimeni raksturo patiesas savstarpējās attiecības. Apustulis Pāvils aicina: „Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud.” (Rm 12:15) Šī patiesā ieinteresētība citam par citu arī ir veids, kā kristīgā Baznīca liecina par Kristus klātbūtni pasaulē. Draudze kā ģimene atgādina, cik svarīgi ir būt ielūdzošiem un atvērtiem pret visiem tiem, kuri vēl ir ārpusē, bet kuri varētu šai ģimenei pievienoties. Draudze ir atvērta visiem cilvēkiem – gan bērniem, gan jauniešiem, gan pieaugušajiem un vecajiem ļaudīm.

Roberts Kolbs to pašu izsaka tā: „Kristīgā draudze iemiesojas mūsos, kad sadūšojamies apciemot vientuļo svešinieku, kas dzīvo netālu no mums, un kad mēs ar pacietību un mīlestību uzklausām viņa vai viņas sarūgtināto monologu par dažādiem dzīves grūtumiem. Kristīga draudze iemiesojas mūsos tad, kad mēs bez pamudinājuma iesaistāmies svešā dzīvē, kura ir ne tikai sašķobījusies, bet patiešām sagruvusi, un kad mēs mēģinām šo dzīvi labot, pat neskatoties uz to, ka pats večuks, večiņa vai arī gluži otrādi – jaunais pārgalvis, kas mums allaž sagādājis nepatikšanas, ne tikai to nevēlas, bet arī izrāda pretestību. Protams, ka daudz ērtāk ir sēdēt klubkrēslā televizora priekšā, kurš taču neizgāzīs pār mums savu žulti. Un tomēr, kristīga draudze ir patiesi dzīva, ja vienā baznīcas solā ar mums ir arī mūsu tuvākais, kas nakts vidū reizēm neļauj mums gulēt, taču šeit, neskatoties uz muzikālu dotību trūkumu, kopā ar mums vienojas slavas dziesmā Dievam.”[2]

Otrkārt, Dieva Vārdā mēs atrodam konkrētas pamācības gan vīriem, gan sievām un bērniem. (Kol. 3)
Vīriem. Pāvils raksta: „Bet es gribu, lai jūs ņemtu vērā, ka ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, bet Kristus galva ir Dievs.” (1. Kor. 11:3)   Dievs ir devis uzdevumu vīriem būt par ģimenes galvām un vadīt ģimeni mīlestībā (Ef. 5:25; Kol 3:19), sekot Kristus mīlestības piemēram (Ef.5:25), vadīt saprotoši (1.Pētera 3:7,) bez rūgtuma sirdī (Kol. 3:19) un mīlēt savu sievu tikpat kā sevi pašu (Ef. 5:28).
Un vīriem godīgi jāsaka, ka Dieva aicinājums un uzdevums ir atbildīgs un grūts. Mēs vīri esam dažādi un kādam vadītāja loma nāk dabiski, citam tā nāk grūtāk. Tomēr ikvienu vīru Dievs ir iecēlis par ģimenes galvu. Arī Mozus baidījās uzņemties Dieva aicinājumu izvest Israēlu no Ēģiptes zemes. Mums arī var būt neziņa, nedrošība, lūkojoties uz uzticēto. Vai pietiks laika ģimenei, vai mācēšu vadīt savu ģimeni ticības dzīvē, vai pietiks spēka un gudrības? Mozus nāca ar lūgšanu Dieva priekšā: “Ja Tu pats neiesi mums līdzi, tad neved mūs prom no šejienes. ” (1Moz.33:15) Ikviens vīrs var nākt Dieva priekšā, lūdzot: „Kungs Dievs palīdzi, man būt vīram pēc Tava prāta.” Dievs Mozum teica: “Es pats iešu ar tevi, un Es došu tev mieru.” (1Moz. 33:14).
Sievām. Dievs radīja Ievu kā palīgu Ādamam, lai viņi abi būtu blakus viens otram Dieva noliktajā uzdevumā. (1Moz 2:18-20) Dievs radīja vīrieti un sievieti pēc sava tēla un līdzības, lai viņi būtu līdzās, bet katrs ar savu uzdevumu. Pāvils raksta: „Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā tam Kungam.” (Ef. 5:22, Kol. 3:18). Dievs saveda vīrieti un sievieti kopā, lai viņu starpā būtu attiecības, kas apmierinātu un piepildītu abus.  Vispirms Dievs radīja Ādamu (1.Tim 2:13) un iecēla viņu par galvu. Viņa dzīves piepildījumam bija jānāk no viņa vadītāja lomas; Ievas piepildījumam no tā, ka viņa pieņems Ādamu kā vadītāju.

Dieva vārds dod brīnišķīgus piemērus par sievām, kuras ir sekojušas Dieva balsij un bijušas par lielu svētību daudziem. Marija paklausīja Eņģeļa vēstij un viņas paklausības dēļ visas paaudzes viņu teic svētīgu. Estere meklēja Dieva prātu un bija paklausīga arī grūtos brīžos. Dievs varēja caur viņu brīnišķīgi darboties pie savas tautas, kura bija trimdā. Dievs sievietēm ir devis brīnišķīgu dāvanu – mīlestību, kuru var dot tikai mammas. Jesajas grāmatā lasām kā Dievs rūpējas par saviem bērniem: „Kā māte iepriecina savus bērnus, tā Es jūs iepriecināšu”.( Jes. 66:13)

Bērniem. Dievs ir teicis savu „Jā” vārdu pie ikviena bērna, kas ienāk šajā pasaulē. Bērni ir Dieva svētība. Pāvils bērniem dod vienu svarīgu uzdevumu – būt paklausīgiem saviem vecākiem. (Ef. 6:1) Vecākiem jābūt tādiem, kas nekaitina savus bērnus, bet tos mīlestībā māca būt paklausīgiem Tam Kungam. (Ef. 6:4) Kā Dievs ir nolicis robežas mums kā saviem bērniem, tā arī mīloši vecāki noliek robežas saviem bērniem. Bērni, mēs varam mācīties lūgt, lai Jēzus mums palīdz mīlēt un būt paklausīgiem saviem vecākiem.

Pateiksimies Dievam par Viņa Tēva mīlestību, ka drīkstam būt Viņa bērni. „tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ 3:16).

[1] Rumba, Edgars. Viņpus aizspriedumiem, noliegumiem un ilūzijām. Rīga, SIA „Izdevniecība „Klints””, 1994. 161. lpp.
[2] Kolbs, Roberts. Labā vēsts šodien. Tulk. Lauma Lapa, Andris Smilgdrīvs. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2000. 193. lpp.