Dāvids Kristiāns Lencs
(David Christian Lenz)
1720.26.12. – 1798.14.08.

Dāvids Kristiāns Lencs dzimis 1720.gada 26.decembrī Koscalinā (Koszalin) rietum Prūsijā, tagad Polijas teritorija varkaļu Jakoba un Marijas Lencu ģimenē. Lenci tēva līnijā 16. un 17.gs, bijuši mācītāji. Mātes senči – kareivji.
1737.g. Lencs sāk mācīties teoloģiju Hallē, kas ir piētistu atbalsta punkts. Mācību laikā Kristiāns dzīvoja pie Gothilfa Augusta Franka (Gotthilf August Francke), kas bija Augusta Germana Franka (August Hermann Francke)– piētisma pamatlicēja Hallē, dēls. Vēl viens Lenca skolotājs – Halles universitātes teoloģijas profesors Zigmunds Jakobs Baumgartens (Siegmund Jakob Baumgarten).
Lenca vecāki bija trūcīgi un paralēli studijām Kristiānam nācās pašam pelnīt līdzekļus dzīvošanai un mācībām. Viņš pasniedza privātstundas, kādu laiku bija skolotājs bāreņu patversmē.
Pēc mācībām 1740.g. Lencam rodas iespēja doties uz Livoniju. Viņš ir vienīgais no sešiem bērniem ģimenē, kas aizbrauc no dzimtās pilsētas.
Jaunais cilvēks sastop Ziemeļu kara un mēra izpostītu zemi bez inteliģences. Pēc Ziemeļu kara Vidzemi vēl postīja mēris. Te vien bija miruši 98 669 (ap 61,9%) cilvēku, dzīvi palikuši 60 875. Vakances bija daudzās draudzēs, trūka draudžu mācītāju un mājskolotāju.Taču Baltijā strādājošo mācītāju dzīves un darba apstākļi bija daudz labāki nekā Vācijā. Viņiem tika dotas lielas tiesības un prioritātes vismaz pirmajā laikā. Halles studenti Livonijā tika turēti lielā cieņā, jo saņēmuši labu teoloģisko izglītību. Gandrīz pus gadsimtu lielākā daļa Livonijas garīdznieku bija vācu imigranti.

Neilgi pirms Lenca ierašanas Livonijā sāk izplatīties hernhūtiešu, jeb brāļu draudžu reliģiskā kustība. Pirmie un lielākie centri – Valmierā un Cēsu apkārtnē.
1739.g. ievērojams ar to, ka pirmo reizi Tallinā iznāca igauņu valodā Antona Tora Halles (Anton Thor Helle) pārtulkota Bībele „Piibli Ramat”. Grāmata bija iespiesta Kēnigsbergā pie Johana Heinriha Hartunga (Hartung), kas vēlāk iespieda Lenca darbus. Ap to pašu laiku Kēnigsbergā iznāca Bībele latviešu valodā, ko bija tulkojis Ernsts Gliks, otrais izdevums. (2.att.) Visi šie apstākļi saistīti ar hernhūtisma ideju izplatību Baltijā.

1740.- 42. g. Lencs strādā par mājskolotāju Kastrānes muižā netālu no Suntažiem. Tur viņa apmācībai nodoti trīs atraitnes Beates fon Ettingenas dēli Otto, Karls un Gustavs. Pamazām jaunais skolotājs iepazinās ar vairākiem piētisma un hernhūtiešu kustības atbalstītājiem, arī Valmieras muižas īpašnieci Magdalēna Elizabete fon Hallart (Magdalen Elizabeth von Hallar), Tallinas Doma mācītāja palīgu Albertu Antonu Firortu (Albert Anton Vierorth), kas vēlāk kļuva par bīskapu un bija viens no vadošajiem kustības darbiniekiem.
1742.g. Jāņos Rīgas Sv. Jēkaba baznīcā piētiskais ģenerālssuperintendants Jēkabs Bendžamins Fišers nozīmēja Lencu par Drustu un Dzērbenes draudžu mācītāju. Lencs palika Dzērbenē dzīvot septiņus gadus.

1744.g. Lencs apprecās ar mācītāja Mihaela Neoknapa (Michael Eobald Neoknapp) meitu Doroteju (Dorothea Neoknapp 1721 – 1778). Dorotejas māte cēlusies no senas Baltijas aristokrātu fon Rodes (von Rohde) dzimtas. Tēvs – igauņu garīdznieks ordinēts 1710.gada 6.decembrī Stokholmā. Vestselīnas Sv. Katrīnas baznīcas mācītājs. Kristiāna un Dorotejas Lencu laulībā piedzima 8 bērni.

1743.g. ķeizariene Elizabete aizliedza hernhūtisma kustību. Mācītājiem, kas atbalstīja šīs idejas atļāva palikt amatā, bet valdības uzraudzībā. Jaunais mācītājs norobežojās no saviem agrākajiem domubiedriem.
1749. g. Trīsvienības dienā Lencu nozīmē par mācītāju Cesvainē. Tur viņš strādā līdz 1758.g. Tas nozīmēja arī pakāpienu pa karjeras kāpnēm. Cesvaines draudze bija uz pusi lielāka nekā Dzērbenē.
Cesvaines periodā Lencs sarakstījās ar G.A. Franku. Savās vēstulēs viņš aizstāv piētisma kustību Hallē.

1748.g. augustā notika ugunsgrēks Viru pilsētā Igaunijā, kurā gāja bojā 40 cilvēku no 600 iedzīvotājiem un nodega lielākā daļa ēku. Pēc tam Lencs lasa vietējā baznīcā sprediķi, kura pamatā ir „Kristus raud par Jeruzalemi” (Lūk. 19:41-48). Sprediķis pēc trim gadiem iznāk grāmatā ar nosaukumu “Das Schreckliche Gottes Gericht über das unglückselige Wenden” (5.attēlā)
Grāmata saniknoja iedzīvotājus un sekoja tiesas prāva. Taču jaunais mācītājs vadījās no savas ģimenes pārdzīvojumiem, kad līdzīga uguns nelaime bija piemeklējusi viņa dzimto pilsētu neilgi pirms viņa dzimšanas un tika nopostītas 2/3 tās māju. Viru iedzīvotājus satracināja sprediķa ievads, kur teikts, ka neskatoties uz smago Dieva sodu, tie atgriezušies pie savas ierastās dzīves. Ievadā tika uzskaitīti visi Viriešu grēki un nekas netika aizmirsts. Publikācijas mērķis – atgādināt par sodu pirms trim gadiem un pamosties no grēku miega. Viru maģistrāts uzskatīja, ka Dzērbenes mācītājs pārkāpis atļautā robežas un sūdzējās tiesā. Tiesa notika Rīgā. Virskonsistorija ņēma Lencu savā aizgādībā, bet līdz šai dienai nav skaidrs, kura puse uzvarēja tiesā.

1756.g. Kēnigsbergā iznāk viņa darbu kolekcija „Evangelische Buss- und Gnadenstimme in dreyzehn erwecklichen Predigten- Bus “ (6.att.), kas sastāvēja no 13 moralizējošiem sprediķiem. Tieši šī grāmata un sprediķis Viru lika pamatus Lenca kā rakstnieka darbam un slavai.
1758.g. pēc Tobiasa Plašniga (Tobias Plaschnigi) nāves Tartu mērija aicināja uz viņa vietu Tartu Sv. Jāņa vācu baznīcā 37 gadus veco Lencu, kas bija jaunākais no 6 kandidātiem. Viņa priekšgājējs Plašnigs bija piētisma piekritējs un dibināja 1748.g. meiteņu skolu. Teoloģisko izglītību viņš ieguvis Hallē, tāpat kā Lencs.
Lencs bija viens no 400 cilvēkiem, kas pēc Ziemeļu kara ieguva Tartu pilsoņa statusu. Lenca ģimene, kur jau bija četri bērni, palika Tartu uz 20 gadiem. Tas bija liels solis Lenca karjerā, jo lauku draudze nebija salīdzināma ar augstprātīgajiem pilsētniekiem.
Lencs uzņēmās arī četrklasīgās latīņu skolas inspektora pienākumus. Tādejādi viņš bija cienīgs sava priekšgājēja Plašniga darba un tradicionālo lūgšanu stundu turpinātājs. Blakus tam reizi mēnesī viņš devās sludināt Annai Elizabetei fon Minih (dz. fon Vitcendorf), kas bija 60 gadus veca, slima muižniece un uzturējās dzīves pēdējos gadus sava atvaļinātā vīra sabiedrībā Lunnia (Luunja) muižā netālu no Tartu. Savās sanāksmēs daudz lasīja piētistu Johana Arndta, Tomasa Kempis, Philip Doddridge, Johana Henriha, Samuela Formeja, Kristiana Skrivera, Henriha Millera un citu grāmatas. 1761. gada oktobrī Miniha nomira.
Vienmuļo dzīvi nedaudz satricināja 1764. gada jūlijā imperatores Katrīnas II vizīte. Lencs uzstājās ar slavinošu runu, kas arī bija centrālais notikums vizītes laikā.
Liekas, ka ugunsgrēki pavadīja Lencu visu viņa dzīvi. Tartu pēdējo reizi piedzīvoja ugunsgrēku 1755. g., bet Lencs Tartu pieredzēja vēl divus ugunsgrēkus 1767. un 1775. g. Pēdējais iznīcināja ap 500 māju pilsētas centrā. Saglabājās tikai nedaudzas ēkas un tai skaitā Sv.Jāņa baznīca ar mācītājmuižu. Tāpat, kā Viru arī Tartu tieši Lencs izdalīja cietušajiem palīdzības naudu. Šoreiz tā nebija Nēķena muižas īpašnieka kapteiņa von Liphart nauda, kas bija arī Lenca aizgādnis, bet gan Katrīnas II līdzekļi.
1769. g. Lencs publicē vācu valodā mācību grāmatu „Kurzer Inbegrif der Christlichen Glaubenslehre“. Grāmatā jautājumu un atbilžu formā skaidro kristietības pamatformas. 1783. g. iznāk šīs grāmatas otrais izdevums. Tartu laikā iznāk arī liela apjoma Lenca „Spreddiku-Grahmata” (1764, 1767). Tā bija domāta skolotājiem un mājas lūgšanām. Lencam pārmeta daudzvārdību un monotonu valodu.
Lenca draugu lokā bija Tartu pilsētas galva (1771-1783) F.K.Gadebusch, kuram piederēja plaša bibliotēka. Gadebušs studējis jurisprudenci, vēsturi un filosofiju Greifsvaldes un Kēnigsbergas universitātēs. Viņu uzskata par Livonijas vēstures izcilāko pētnieku, kas savu arhīvu novēlēja znotam J. M. Hēnam (Hehn). Tas savukārt arī uzturēja draudzīgas attiecības ar Lencu, vēlāk bija mācītājs Otepe baznīcā.
Īpaši tuvas attiecības Lencam bija ar Johanu Benjaminu Cibaļski (Johan Benjamin Sczibalski), kas dzimis Prūsijā, arī mācījies Hallē un no 1755. g. līdz mūža galam strādāja par mācītāju Nüggen, netālu no Tartu. Uz turieni Lencs bieži izbrauca kopā ar ģimeni. 1780.g. Cibaļskis publicēja grāmatu „Widerlegung der Scheingründe Neuer theologischer in Absicht Meinungen auf die Genugthuung Christi“, kurai Lencs, jau būdams ģenerālsuperintendants rakstīja ievadu. Šis 17 lapaspušu traktāts „Die Stärke des Schrift-Beweises für die in unsern Tagen angefochtne Lehre von der Genugtuhung Jesu Christi“ tika izdots četras reizes un pārtulkots zviedru valodā (Stokholma, 1782).
Vēl Lenca draugu lokā bija Jāņa baznīcas mācītājs, Halles absolvents un Lenca dēla J.M.Lenca mentors Teodors Oldekops.
Gadu pēc savas sievas Dorotejas nāves 1778.g. Lencs apprecējās otrreiz ar ilggadēju ģimenes draudzeni Kristīni Margaritu Rulkovius (dz. Eihler) (Christina Margaretha Rulcovius 1718-1796). Viņa bija mācītāja Ringu Teofiliusa Eihlera meita.
1779. gadā Lencs bija sasniedzis baznīcas hierarhijas virsotni. 1779.gada 15.septembrī Rīgā Lencu iesvētīja par Livonijas ģenerālsuperintendantu. Izņēmuma kārtā Lenca kandidatūru izvēlēja nevis bruņniecība, bet pats ģenerālgubernators Georgs Brauns. Vienīgais sāncensis uz šo amatu bija Otepe mācītājs J.M. Hēns, bet viņi abi prata saglabāt labas attiecības arī pēc Lenca ievēlēšanas amatā.
Lencs pārstāvēja Livonijas baznīcas konservatīvo spārnu, tāpat kā Hēns, Fridrihs Dāvids Lencs (Lenca dēls), Fridrihs Gustavs Arveliuss un Georgs Gotfrīds Marpurgs ar kuriem Lencs sarakstījās savā Rīgas periodā. Tomēr atšķirībā no saviem priekšgējējiem viņš nekaroja pret citādi domājošiem, bet centās tos pārliecināt un pamācīt.

No Lenca vēlākā perioda ievērojamākiem darbiem ir runa Rīgas liceja rektora amata apstiprināšanā 1781.g. „Die Weisheit und Vorsichtigkeit eines Schullehrers, in seinem Amte zwischen verschiedenen Abwegen die richtige Mittelstrasse zu halten“. Rektora amatu ieņēma viņa znots Johans Kristiāns Fridrihs Morics (Johann Christian Friedrich Moritz 1741-1795). Morics no 1780 – 1789.g. bija Rīgas Sv.Jēkaba baznīcas mācītājs un Rīgas liceja rektors. (7.att.)

Licejā ieviesa jaunu mācību plānu un pārvietoja liceja telpas uz jauno ēku iepretim Rīgas pilij.
Viens no Lenca darbu oponentiem bija Oberpālenas (Piltssamaa, Igaunija) mācītājs Augusts Vilhelms Hupels (August Wilhelm Hupel) (8.att.).

Viņš asi kritizēja ģenerālsuperintendanta darbus aizrobežu literatūrā, īpaši Berlīnes izdevumā „Allgemeine Deutsche Bibliothek“. Tas Lencu kaitināja. Nesaskaņas sasniedza publisku strīdēšanos jau pirmajā Lenca valdīšanas gadā, kas 1783.g. pārauga tiesas prāvā augstākās Livonijas konsistorijas līmenī. Prāva tika pabeigta tikai 1785.gadā.
Naida iemesls varēja būt cirkulārs „Sendschreiben an die sämptlichen evangelischen Lehrer und Hirten des Herzogtums Livland“, ko Lencs iespieda tūlīt pēc stāšanās amatā. Tajā norādītas visas Livonijas baznīcas nepilnības. Autors norāda uz mācītāju mazo ticību, bet gan dzīšanos pēc mantiskām vērtībām, kritizē racionāli morālo (?) kristietību un sagaida lielāku kristietību sirdī. Viņš aicina mācītājus uz grēku nožēlu. Viena no Lenca pēdējām publikācijām ir 1793.g. „Antwortschreiben an einen der Theologie Beflissenen“. Tas skaitās interesants vēsturiskās mentalitātes avots, kas atspoguļo uzvarošo teoloģisko izglītības ceļu Livonijā.
Ģenerālsuperintendanta 50 gadu darba jubileja bija apvienota ar viņa dēla Fridriha Dāvida Lenca 20 gadu kalpošanas jubileju un viņa mazdēla Johana Kristiāna Dāvida Morica ordinēšanu. To svinēja ar lielu godu 1792.g. Jāņos Rīgā. Vecajam garīdzniekam par godu tika izkalta piemiņas medaļa. Kristiāns Dāvids Lencs nomira 1798.gada 14. augustā Tartu (pēc citiem avotiem Rīgā).
Nobeigumā Kristiāna Dāvida Lenca biogrāfs Tartu universitātē Vahurs Abrams secina:
Kristiāna Dāvida Lenca personība izraisa interesi divos aspektos:
1.Rietumpomerānijas varkaļa dēla liktenis, kas ļāva sasniegt karjeras augstāko pakāpi Livonijas baznīcā. Tādejādi apliecinot lielās vācu garīdznieku iespējas ienākot Livonijā ar tā saukto otro Baltijas provinču kolonizācijas vilni 18.gs.
2.Pretstats starp evaņģēliskā mācītāja Lenca pasaules uzskatu un viņa avangardisko dēlu J.M.R. Lencu, parāda pēcreformācijas laika konfliktu starp mācītāju un viņa dēlu, kurš paradoksāli auglīgi ietekmēja vairākus literāro darbu autorus.
Pēc 1525.g. dzimušie un mirušie līdz 1900.g. vāciski rakstošie autori vairāk kā ceturtā daļa bija no protestantu mācītāju ģimenēm. Baltijā bez Lenca bija Rainer Brockmann, F.G. Arvelius, I.K. Petri, Garlībs Merķelis, Carl Grass, Otto Ignatius.
Vācu un pasaules literatūras vēsturē Livonijas mācītāja Lenca vārds iegājis tikai sakarībā ar dēla – rakstnieka J.M.R. Lenca vārdu. Literatūras pētnieki pret viena no „Vētru un dziņu” pamatlicēja tēvu izturējās ar vētrainu kritiku. Visbiežāk Lencu vaino autoritārismā audzināšanas jautājumos, dogmatiskā cietsirdībā (Parasts piemērs stingram piētismam).
Lenca vainu mīkstina lielā labdarība Rīgas nabagiem. Viņa kā ģenerālsuperintendanta liels nopelns bija skola latviešu valodā. Nevar atstāt bez ievērības lielo tiekšanos pēc izglītības, cilvēkam, kas audzis smagos apstākļos. Četriem no saviem bērniem Lencs devis akadēmisko izglītību. Toties viņa personīgā traģēdija ir dvēseliskā vientulība 1750-tajos gados, kad Livonijas apgaismība kļuva vēl augstmanīgāka. Tuvojoties vecumam reliģiozi kaujinieciskais gars tika piespiests kļūt iecietīgākam pret citiem virzieniem. I.Ekarts uzsvēris, ka Lenca dzīves un darba izpēte ir interesants materiāls Baltijas jūras reģiona sekulārās sabiedrības iepazīšanai. (Pēc Tartu Universitātes pētnieka Vahura Ābrama publicētā darba. No krievu val. tulk. Māra Evardsone)
Tiktāl Vahura Abrama pētījums par kādreizējo Cesvaines mācītāju. Tagad īstais laiks pievērsties viņa bērniem, tostarp slavenajam dēlam Reinholdam.
Tātad, kā jau minēts 1743.gadā reģistrēta D. K. Lenca laulība ar Doroteju Neoknapp. Dēls Fridrihs Dāvids (Friedrich David Lenz 1745 – 1809) nāk pasaulē 1745.gada 9. septembrī Dzērbenē. Fridrihs Dāvid turpināja tēva iesākto ceļu un tas bija vienīgais pareizais 18.gs. mācītāju ģimenēs dzimušajiem dēliem – kļūt par mācītāju. Pēc mājapmācības studēja Kēnigsbergā teoloģiju, tad strādāja par mājskolotāju Tallinā. Tāpat kā tēvs viņš bija arī literāts un pirmais Tartu universitātes Igauņu un Somu valodas pasniedzējs. Miris 1809.gadā Tartu. Fridriha dēls, K.D. Lenca mazdēls, Gotlībs Eduards (Gottlieb Eduard Lenz 1788 – 1829)no 1824.gada Tartu universitātes Praktiskās teoloģijas profesors. (9.att.) Miris 1829.gadā Sanktpēterburgā.

Fridriha mazdēls Emīls Lencs (Heinrich Friedrich Emil Lenz 1804 – 1865) bija fiziķis un pazīstam ar “Lenca likumu”. Pēc studijām Tartu universitātē Emīls ceļoja kopā ar Otto fon Kocebu pa visiem pasaules ūdeņiem un pētīja klimatu un jūras ūdens fiziskās īpašības. Strādāja Sanktpēterburgas universitātē un no 1863.gada līdz savai nāvei bija tās rektors. Viņš pētīja elektromagnētismu un paralēli likumam, kas nosaukts viņa vārdā, patstāvīgi atklāja Džoula likumu (1842.). (Džoula-Lenca likums: Elektroenerģijas avotam piemīt enerģija. Noslēdzot elektrisko ķēdi, vadītājā rodas elektriskais lauks, kas darbojas uz brīvajiem lādiņnesējiem, un ķēdē sāk plūst elektriskā strāva. Elektriskā lauka spēks, pārvietojot lādiņu, veic darbu. Šo darbu sauc par elektriskās strāvas darbu.) (Lenca likums: inducētā strāva vienmēr darbojas pretī tām magnētiskā lauka izmaiņām, kuras šo strāvu ir inducējušas.)

Emīls Lencs nomira Romā pēc pārciesta insulta 1865.gadā. Lai saglabātu izcilā fiziķa piemiņu viņa vārdā nosaukts neliels krāteris uz Mēnes. (11.att.)

Vēl Emīla Lenca vārdā nosauktas klintis Elbrusā. Viņš piedalījās pirmajā Elbrusa ekspedīcijā 1829.gadā. Emīls bija Dāvida Kristiāna maz mazdēls.
1888.gadā Cesvainē Ādolfs fon Vulfs atvēra slimnīcu un uzaicināja strādāt ārstu Aleksandru Lencu (1853 – 1899). Viņi Tērbatas studiju gados bija vienas korporācijas “Livonia” biedri. Aleksandrs bija tiešais Dāvida Kristiāna Lenca pēctecis un pirmdzimtā dēla Fridriha maz mazdēls. Visi Aleksandra priekšteči bija mācītāji, bet viņš izvēlējās ārsta profesiju un mira Cesvainē inficējies ar tīfu no kāda pacienta.

Lencu ģimenes otrais bērns Doroteja (Dorothea Charlotta Maria 1747 – 1819) piedzima Dzērbenē 1747.gada 24.augustā. Zināms, ka viņa apprecējās ar jau iepriekš minēto mācītāju Johanu Moric (Johan Christian Friedrich Moritz 1741 – 1795). Morics dzimis Berlīnē, studējis teoloģiju Hallē, tad ieradies Tartu un bijis pilsētas skolas direktora vietnieks. Ordinēts 1773.gadā. Tajā pašā gadā Rōngu Sv. Mihaila baznīcas mācītājs. Tad bijis mācītājs Rīgas Sv.Jēkaba baznīcā un laika posmā no 1789-1795.gadam Rīgas liceja rektors.
Visi Dorotejas Šarlotes un Johana četri dēli turpināja ģimenes tradīciju un kļūva par macītājiem. Meitiņa Juliāna nomira 4 mēnešu vecumā, bet otra meitiņa Eleonora nodzīvoja vien gadu.
Trešais bērns Lencu ģimenē piedzima jau Cesvainē 1748.gadā un to kristīja ar Elizabetes Kristīnes vārdu. Viņas vīrs Teofīls Šmits (Theophil Schmidt 1746-1781) arī bija mācītājs. Studējis Hallē, ordinēts 1769.gadā un kalpoja Vestselinas Sv. Katrīnas baznīcā Igaunijā.
1751.gada 12.janvārī Cesvainē piedzimst Jakobs Mihails Reinholds (Jakob Michael Reinhold Lenz 1751 – 1792). Reinholds tiek kristīts Cesvaines baznīcā par ko liecina ieraksts baznīcas grāmatā. (13.att.)

Reinholds Eiropas kultūras telpā pazīstams kā “Vētru un dziņu” laikmeta dzejnuieks. Viņš vienīgais no lielās Lencu ģimenes izlēma iet citu, ne garīdznieka ceļu. 18.gs. šāda nepaklausība tēvam nebija iedomājama. 9 gadu vecumā Lencs ar ģimeni pārcēlās uz Tērbatu, kur mācījās ģimnāzijā. Pēc tam devās uz Kēnigsbergu studēt teoloģiju, kur pasniedzējs bija Imanuēls Kants. Kanta ietekmē jauneklis aizrāvās ar Žana Žaka Ruso (Jean Jacques Rousseau) idejām. Rezultātā 1771.gadā Reinholds pārtrauc studijas Kēnigsbergā un tēvs pārtrauc attiecības ar dēlu.

Palicis bez iztikas avota Reinholds iestājas dienestā pie Kurzemes muižniekiem Kleistem, kas bija pazīstamā dzejnieka Heinriha fon Kleista radinieki. Iespējams, ka viņš apmetās Sustes muižā tagadējā Gaviezes pagastā. Viņa audzēkņi Fridrihs Georgs un Ernests Nikolajs fon Kleisti. Kad abus jaunekļus Lencs pavadīja uz Strasbūru, viņš nonāca literātu pulkā ar Fridrihu Rūdolfu Zelcmanu priekšgalā. Te satikās ar Gēte (Johann Wolfgang von Goethe), kas vēl nebija ieguvis savu slavu kā rakstnieks. Paziņu lokā bija arī literāts Johans Gotfrīds Herders (Johann Gottfried von Herder) un Johans Kaspars Lafaters (Johann Kaspar Lavater). Lencs gan bija desmit gadus vecāks par šiem jaunekļiem, bet tas netraucēja viņam iekļauties intektuāļu sabiedrībā.
Kopā ar Kleistu jaunekļiem apceļojuši Vāciju, 1773.gadā Lencs uzsāk studijas Starsbūrā, bet 1774.gadā pārtrauc dienestu pie Kleistiem. Ir sākusies ilga un vētraina draudzība ar Gēti. Lencs savu pirmo dzejoli uzrakstīja 13 gadu vecumā un nonācis literātu vidē turpina rakstīt. Mīlas dzejoļu rašanos veicināja iemīlēšanās Gētes draudzenē Frederikā Elizabetē Brion. Nākamos gadus Reinholds Lencs ļoti daudz strādāja rakstot gan dzeju, gan lugas un stāstus.
1777.gadā pirmo reizi Lencam parādās psihiska rakstura problēmas līdz 1779.gadā viņš atgriežas pie tēva Rīgā. Te Reinholds nesekmīgi cenšas kļūt par Rīgas Domskolas vadītāju. Dzīvo trūkumā un nabadzībā. 1781.gadā saņem norīkojumu darbam Maskavā. Būdams brīvmūrnieks, te Lencs saņem atbalstu no Maskavas brīvmūrniekiem, tulko tekstus krievu valodā, bet slimība ņem virsroku. 1792.gada 4.jūnijā 41 gada vecumā Reinholds Lencs nomirst Maskavā uz ielas.
Pēc Reinholda atgriešanās Rīgā, ar viņu labas attiecības uzturēja gadu jaunākais brālis Johans Kristiāns Lencs (Johann Christian Lenz 1752 – 1831). Johans nozdzīvo garu mūžu – 78.gadus. Viņa sieva ir Auguste Helena fon Harmens (von Harmens). Dēls Johans Reinholds (1778– 1854). 1805.gadā Kēnigsbergā apprecās ar aktrisi Luizi Kasini. 1823.gadā Hamburgā apprecās otreiz ar Luizi Flek, kas arī ir aktrise, taču pēc gada viņa nomirst un Johans Reinholds 1827.gadā apprecās trešo reizi ar Kerolainu Šefer, kura arī ir aktrise. Johans Reinholds kalpo Krievijas kara dienestā no 1794.gada. No 1796. gada pievērsās aktiermākslai. Strādāja Pēterburgā, Kēniksbergā, Berlīnē, Libekā un Hamburgā un arī Rīgā. Kopš 1844.gada dzīvoja Rīgā un bija pazīstams kā komiķis.

Johana Lenca dēlam Augustam Vilhelmam (August Wilhelm Lenz 1779 – 1858) bija meita Elizabete (Elizabeth Eleonore 1815 – 1897), kas apprecējās ar advokātu un titulpadomnieku Juliusu fon Ekardu (Julius Christoph Ernst von Eckardt 1810 – 1885). Viņu dēls Jūlijs fon Ekards (Julius Albert Wilhelm von Eckardt, 1836-1908) bija pazīstamais vācbaltiešu žurnālists un diplomāts. Pēc studijām Tērbatā, Pēterburgā un Berlīnē bija evaņģeliski luteriskās baznīcas konsistorijas notārs un strādāja Rīgas avīzē Rigasche Zeitung (1860-1867). No 1867.gada strādāja dažādos laikrakstos Vācijā. Strādāja senātā, pēc tam konsuls Tunisā, Marseļā, ģenerālkonsuls Stokholmā, Bāzelē, Cīrihē. Pensijas gadus dzīvoja Veimārā.

Johana Lenca mazdēls Johans Švarcs (Johan Christoph Schwartz, 1809 – 1805) kļuva par ievērojamu ārstu ginekologu. Viņa brālis Vilhelms (Wilhelm Schwartz, 1816 – 1912) kļuva par juristu.
Vēl Cesvainē Kristiāna Dāvida Lenca ģimenē piedzimst Kārlis Gotlībs Lencs (Karl Heinrich Gottlieb Lenz, 1757 – 1836). Viņa dzimtas līnija pārtrūkst ar dēliņa Karla Kristiāna aiziešanu viņsaulē. Par Kristiāna Dāvida meitu Annu un dēlu Benjamiņu diemžēl trūkst informācijas.

1778.gadā 57.gadu vecumā pārtrūkst Lenca sievas Dorotejas dzīve. Kristiāns laulājas otreiz ar Kristīni Margaritu Eihler (Christina Margeretha Eichler, 1718 – 1796). Viņas pirmais vīrs mācītājs Gotfrīds Rulcovius bija miris 1755.gadā.

Nobeigumā ieskats Kristiāna Dāvida Lenca Sprediķu grāmatā, kur viņš pierakstot dažādas tautas tradīcijas, ļāvis mums iepazīt cesvainiešus dzīvojušus 18.gs.
Brastiņš “Dievturības apkarošanas tūkstošgade” raksta:
“Otrs redzamāks pietisma darbinieks baznīcas priekšgalā bij Christjans Dāvīds Lenčs, mācītājs Dzērbenē, tad Cesvainē (un līdz ar to Cēsu apriņķa prāvests), beidzot virsmācītājs Tērbatā. Ģenerālsuperintendenta vietā viņš sabija no 1779. līdz 1798. g. un darbojās Halles pietisma garā, par ko spilgtu liecību dod viņa 1858 lappušu bieza „Sprediķu grāmata”, kas iznāca divās daļās 1764. —1767. g. Šīs grāmatas maksu iepriekš nomaksājuši līdz ar dažiem vāciešiem arī 36 „kristīgi latvieši” un blakus garākam vācu priekšvārdam iespiests ari latviešu priekšvārds, kas liecina, ka grāmata domāta „skolmeisteriem”, kam mācītāju vietā jātur dievkalpojums, bet arī saimes tēviem, kas kādu svarīgu iemeslu (negaisa, plūdu) dēļ aizkavēti baznīcu apmeklēt. Priekšvārds dod pamācību ~kā šo grāmatu pareizi valkāt būs saimniekiem un saimniecēm, skolas bērniem, klausītājiem, baznīcās un sētās, kam šī grāmata priekšlasīta top.”
Sprediķu grāmatā atrodami arī sekojoši teksti:
“Jūs neganti plītnieki un plītnieces, kas jūs krogos un ciemos kā piedzēruši lopi brēcat, rūcat un straipalājat, dažkārt apakš benķes, jeb galda, jeb pašā ceļā piedzēruši guļat, dažkārt ratos jeb ragavās un pārkārdamas galvas gulēdami un aizmiguši ne zinot, vai jūs zemes virsū, voj apakšā esat…, kas jūs tik piedzēruši rikšos pār kokiem un akmiņiem tā braucat, ka jūs ik acumirkli varat kaklu un kaulus nolauzīt un tā pie Vella ellē nobraukt! Esat jūs kristīti cilvēki?” (1 632. lpp.).
Lielā krusta dienā sludinājiet tiem [bērniem], Jēzus esots šinī dienā debesīs uzbraucis.
/Lenca Sprediķu grāmata, 1764, 228./
Citi uz Dieva galda iešanu caur to vien sataisās, ka tie papriekšu kumosiņu maizes neēd, sestdienā pirtī iet, svētdienā savas visulabākās drānas apģērbj un baznīcas makā pilnu vērdiņu iemet. Turpretī tie pēc baznīcas papārlieku ēd un dzer. /Lenca Sprediķu grāmata, 1764. 1537./
Daudz vecāki ir tik neganti svētas kristības pulgotāji, ka tie savus bērnus divi nedēļas bez kristības pamet, tāpēc ka viņš daudz alus pret to laiku taisīt un daudz viesus kopā aicināt grib. /Lenca Sprediķu grāmata, 1764, 1526./1
Citi starp jums zemniekiem ir tik akli, ka tie gandrīz šķiet, visi bagāti vācieši ellē nāks, bet viņi paši taps svēti savas nabadzības pēc… [Citi smiedamies saka]: “Kad tie bagāti vācieši ellē gulēs, tad mēs, nabagi zemnieki, malku pievedīsim, lai viņu uguns neizdziest.”
/Lenca Sprediķu grāmata 1764, 1205./
Jūs nemīlīgi latvieši… pret svešiem ceļavīriem dažkārt tik nežēlīgi un cietsirdīgi esat… Tāpēc, ka viņš svešinieks jeb vācietis ir, jūs ir šo mazu palīgu [ceļu rādīt] aizliedzat. Cits melo, uz to jautāšanu, kur ceļš iet, atbildēdams: “Es nezin.” Cits ir tik bezdievīgs, ka viņš tam svešam citu aplamu ceļu rāda.
/Lenca Sprediķu grāmata 1764, 1509./
Daži jūsu starpā domā: mums būs tiem vāciešiem un kungiem kalpot un grūti strādāt, tie mūs vienumēr piņķē un nomoca, tādēļ mēs debesīs nāksim; turpretī tur tie vācieši jau savu debesi šeit virs zemes, tad nu tie viņā mūžībā ellē būs, kad mēs to debess prieku redzēsim.
/Lenca Sprediķu grāmata 1764, 1770./
Jūs turat daudz elku ticības un ģeķības lietas jūsu kāzās… Tur būs tai brūtei uz vienu reiz visas savas villaines pie laulāšanas apmest. Viena brūte ir dažkārt apmetusies sešas jeb vairāk villaiņu.
/Lenca Sprediķa grām., 1764, 252./
Citi, kas to brūti ved, ne tālu no brūtgāna mājām būdami, šauj ar bisēm.
/Lenca Sprediķu grāmata, 1764, 255./
Tāds bezprātīgs ieradums ir arīdzan šis, kad viens no tiem kāzu viesiem pie jaunas mājas ieiešanas vai ar čakanu jeb veseru, vai ar pātaga kātu vai dažkārt ar zobenu pār durvju sliekšņiem vienu krustu met.
/Lenca Sprediķu grāmata, 1764, 253./
Pie ievešanas iekš jaunu māju būs tai brūtei vai maizi, vai cimdus, vai naudu visās kūtīs, ķēķes slauktī jeb seirī, akas malā, pirtī un citos kaktos izvadātai, aizmest.
/Lenca Sprediķu grāmata, 1764, 252./
Otra svētdiena pēc Lieldienas ir žēlastības svētdiena.
/Lenca Sprediķu grāmata, 1764,780./
Kad tiem viens kaķis, suns jeb cūka ceļā pretī nāk . .., tad tie tūdaliņ saka: „Lai tevi Kristus sodi!”
/Lenca sprediķu grāmata, 1764, 128./
2008.gadā Jānis Krēsliņš no Ņujorkas raksta “Tēva mūža darbu, lielo Sprediķu grāmatu, arī valodas ziņā ļoti interesanto sacerējumu, neviens šodien, diemžēl, vairs nelasa, bet viņa dēla lugas Die Soldaten operisko versiju grandiozā, ciniskā un izvirtībām pilnā uzvedumā varēja noskatīties un noklausīties pagājušā nedēļā Ņujorkā, laikā kad cesvainieša autora dzimtenē svinēja lielos svētkus. (Dziesmu svētkus)

 

/Sakārtojusi Māra Evardsone, 2017.gads/