Draudzes mācītājs Reinis Bikše

Kopā ar Jēzu Kristu mēs varam būt patiesi paēduši pat tuksnesī, un bez Jēzus Kristus izsalkuši visslabākajā restorānā.

            Marka evaņģēlija astotajā nodaļā lasām: “Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.”  Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: “Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?”  Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.”  Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā.  Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā.  Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida.”  /Marka. 8:1-9/

4000 paēdināšana uzdod mums jautājumu – kas dara cilvēku patiesi piepildītu? Dieva vārdā ir dota skaidra atbilde: ”Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” /Mt.4:4/

5.Moz. grāmatā lasām brīnišķīgu Dieva apsolījumu izredzētajai tautai, kura tika vadīta uz apsolīto zemi. “tā zeme, ko jūs ejat iemantot, ir zeme ar kalniem un ielejām, kas tiek slacīta ar debess lietus ūdeni,  zeme, par ko Tas Kungs, tavs Dievs, rūpējas, uz kuru Tā Kunga, tava Dieva, acis bez mitēšanās skatās no gada iesākuma līdz gada beigām. ” /5.Moz. 11:11-12/ Dievs ir apsolījis Savu svētību un tuvumu no gada sākuma līdz gada beigām. Dievs pats rūpēsies un gādās, lai Viņa apsolījums piepildās. Vai arī mēs to vēlētos piedzīvot? Domāju ka jā.

Kādēļ tad mūsu Latvijā ir tik daudz nepatiesības, netaisnības un ļaunuma, lai gan  skaitāmies kristīga tauta? Dievs runā tālāk uz savu tautu: „Ja jūs apzinīgi klausīsit Maniem baušļiem, ko Es jums šodien pavēlu, un jūs mīlēsit To Kungusavu Dievu, un kalposit Viņam ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli,  tad Viņš jūsu zemei dos lietu īstā laikā, gan agro lietu, gan vēlo lietu, ka tu spētu ievākt savu labību, savu svaigā vīna sulu un savu eļļu;  un Viņš dos taviem lopiem barību tavos laukos, tā ka tu ēdīsi un būsi paēdis. Sargaities, ka jūsu sirdsprāts neļaujas pievilties un ka jūs nenovēršaties un nekalpojat citiem dieviem, viņus pielūgdami. Tad Tā Kunga dusmas pret jums iedegtos un Viņš aizvērtu debesis, ka nebūtu lietus un zeme neizdotu savu ražu un ka jūs ātri iznīktu no šīs labās zemes, ko Tas Kungs jums dod.” /5.Moz.11:13-17/

Dieva vārds atklāj, kādas ir cilvēku sirdis. Tās nemaz nemeklē Dieva gribu un nemīl Dievu, bet gan katra sevi. Nesen lasīju mācītāja Vilheima Buša pārdomas, kas mani uzrunāja un šķita tik ļoti trāpīgas. Tās bija pārdomas par 1.Ķēn. 3:3 “Salamans mīlēja to Kungu..”

Miris bija kāds vīrs. Piederīgie rūpējās par apedīšanu, un pie iespiedēja pasūta dziesmu lapiņu. Iespiedējs jautā: “Vai pie nāves ziņas likt arī Krusta zīmi?” “Jā, protams!” skan atbilde. “Mūsu tēvam jau nekas nebija pret kristietību.” Sirds aukstumu vēl skaidrāk nevar formulēt. Mācītājs saka: “Baidos, ka elle reiz būs pilna ar cilvēkiem, kuriem nav nekas pret kristietību.” Un kuri tomēr palika bez Pestītāja, bez pestīšanas, bez žēlastības, bez grēku piedošanas.

Te ieraugot savu sirds cietību un izsalkumu pēc patiesa piepildījuma, tā kā toreiz ļaudis,tā arī mēs steidzamies būt pie Jēzus Kristus. Dieva vārds, pirmkārt, atklāj mūsu grēku, tukšumu un ved pie glābšanas pie Jēzus Kristus. Dieva vārds mūs ieaicina un uzrunā, lai esam kā tie ļaudis, kas gribēja Jēzu Kristu dzirdēt. Tas vienmēr ir ceļš ticībā. Pasaules acīs tas škiet neprāts doties uz tuksnesi ar ģimeni un bērniem, nezinot vai būs pārtika vai nē. Pasaules acīs daudz vērtīgāk būtu doties uz festivālu, kur ir laba mūzika, ēdiens, draugi, tam pasaule ir gatava maksāt. Vai mēs bieži vien nekrītam līdzīgā kārdinājumā, kur “šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetas un noslāpē vārdu, un tas kļūst neauglīgs.” Kur seriāls, zāles pļaušana, dārzs nostājas augstāk par svētdienas dievkalpojumu, bībeles lasīšanu. Vai mīli Dievu?

Te jāatzīst savu kūtrumu un grēku un jāsaka: Kungs Jēzu piedod! Cik daudzas dzīves paiet piepildītas ar daudz tukšam un nīcīgām lietām, un dārgākais, kas spēj dot mūžīgu dzīvību, tiek atmests.

Bet Jēzus uzlūkoja tos, kas nāca pie Viņa, un iežēlojās par tiem. Dieva vārda spēkā tiek izmainītas cilvēku sirdis. Tā saka Dievs Tas Kungs: “Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu traipiem un no visādas jūsu elka kalpības.  Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.  Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas. ” /Ech. 36:25-27/

Jēzus Kristus uzlūko Savā žēlastībā un mīlestībā katru sirdi. Mēs lasām evaņģēlijā šo vārdu „iežēlojās”. Šis pats vārds tiek lietots pie mirušā jaunieša, kuru Jēzu uzlūkoja un iežēlojās. Un Jēzus saka šim jaunietiem: “Es tev saku celies augšā.” Un Kungs Jēzus uzrunā arī mūs: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” /Jņ. 6:35/

Nāksim pie Jēzus un piedzīvosim, ka Viņa vārdā mēs patiešām esam piepildīti un paēduši pat tad, ja esam tuksnesī un tomēr kopā ar Jēzu. Āmen!