Draudzes gans Reinis Bikše

„Un tad viņi redzēs Cilvēka Dēlu padebesī nākam varenībā

 un lielā godībā. Kad tas sāksies, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.”

Sirsnīgi sveicu ar Baznīcas gada sākumu un pirmo Adventu. Latīņu vārda adventus – nozīme ir atnākšana. Ziemassvētku laikā gaisā virmo neaprakstāma noskaņa, kura aicina būt mīļākiem, sirsnīgākiem un laipnākiem. To izjūt daudzi cilvēki plašajā pasaulē. Veikalu skatlogi tiek izrotāti un pildās ar dāvanām, mūsu dzīves vietās ienāk aizvien vairāk gaismas. Cilvēku sirdis ir atvērtas palīdzēt tiem, kas ir grūtībās un vajadzībās. Mūsu sirdīs deg vēlme būt kopā ar mīļajiem un tuvajiem, būt mājās. C.Nelson raksta: „Ziemassvētki ir laiks, kad mēs sākam ilgoties pēc mājām, pat tad, ja esam mājās.” Mūsu vēlme būt mājās, pat tad, kad esam mājās liek paraudzīties tālāk. Jēzus Kristus ir nācis pasaulē, lai mēs būtu atjaunoti, kā Dieva bērni, lai mēs būtu droši par debesmājām, kuras mums ir sagatavotas.

Mūsu skatu augšup paceļ Ziemassvētku tuvošanās, kurā mēs pieminām mūsu Kunga Jēzus Kristus pirmo atnākšanu un gaidām Viņa otro atnākšanu. Ziemassvētkos pieminām un svinam Jēzus piedzimšanu Betlēmē, kur Viņš nāk pazemībā, mīlestībā un piedošanā. Vienkārši un tik daudziem cilvēkiem nemanāmi Jēzus ir ienācis šajā pasaulē. Un tā katru gadu šī vienkāršā vēsts, kura nes sevī lielu prieku un līksmību, atskan visās pasaules malās. Vai esi to sadzirdējis un devies pie Jēzus bērna, lai pielūgtu un slavētu par pestīšanu, kas mums dāvāta?

Advents ir laiks, kurā mēs tiekam aicināti pārdomāt un sadzirdēt Ziemassvētku būtisko vēsti. Baznīcas tradīcijā, tas ir laiks gavēnim un sevis izmeklēšanai. Mūsu norimšana un ieklausīšanās Dieva vārdā sagatavo mūs Jēzus dzimšanas svētkiem. Jēzus ir apsolījis nākt otrreiz, tas nebūs vairs nepamanāmi, bet Viņš nāks kā tiesnesis varenībā un lielā godībā, to ikviens cilvēks redzēs. „Kad tas sāksies, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.”

Advents aicina nepalikt pie tik ātri gaistošās noskaņas, bet norimties Dieva vārda priekšā un to paturēt savās sirdīs pārdomājot.

Pamācošas ir mācītāja W.Buša pārdomas:

Reiz ceļojumā pa Švābiju apmeklēju kādu ciema tirgotāju. Biju par viņu dzirdējis, ka viņš esot uzticams Jēzus māceklis. Tas bija Hitlera reiha laikos un nebija tik vienkārši.

Kad iegriezos pie viņa, tad uzreiz klāju vaļā to, kas visvairāk nospieda un pildīja manu sirdi. Es runāju par Evaņģēlija apspiešanu par netaisnību, ko pats biju piedzīvojis, par visu ļaunumu, kas notika.

Te vīrs mani pārtrauca ar draudzīgu priekšlikumu: “Runāsim labāk par būtisko!” Un tad mēs runājām par Dieva lielajiem darbiem. Mēs priecājāmies par pestīšanu Jēzus Kristus Asinīs. Mēs stāstījām viens otram par piedzīvojumiem Svētā Gara vadībā.

Un uzreiz visas bēdas, kas mūs nospieda, visas bažas, kas mūs mocīja un visas bailes, kas mūs nomāca, kļuva tik nebūtiskas. Pat nevaru pasacīt, kādu atvieglojumu tas man sniedza. Un kad es devos tālāk, es domāju: “Kaut mans gars un mana dvēsele vienmēr būtu pildīta ar būtisko!”

Ar Mariju tā bija, kā viņa saka savā skaistajā Adventa dziesmā: “Mana dvēsele slavē to Kungu, un mans gars gavilē par Dievu manu Pestītāju.”

Viņas gars un viņas dvēsele nebija kāds krāmu kambaris, pildīts ar bažām, bailēm, vēlmēm un laicīgiem sīkumiem. Viņas Gars bija Dieva Templis.

Novēlu Adventa laikā apstāties un uzņemt savās sirdīs būtisko, lai arī katra viena mūsu sirds var slavēt Kungu Jēzu par pestīšanu, kuru esam saņēmuši, un paceltu galvu varam lūkoties uz Jēzus otro atnākšanu.