Draudzes mācītājs Reinis Bikše

            Zvaigznes dienas evaņģēlijs vēsta par to, ka Jēzus Kristus piedzimšana liek celties gudriem vīriem un doties tālā ceļā. Viņiem nekas netrūka, bija bagātība, status, zināšanas, kāpēc gan vajadzētu doties ceļā. Īsti gudrs ir tas, kas nenorimst meklējumos uz dvēseles dziļākajiem jautājumiem. Patiesa gudrība aizved pie atziņas – man ir vajadzīgs kas vairāk par taustāmām un praktiskām lietām. “Īsti gudrs ir tas, kas nekaunas atzīt man ir vajadzīga glābšana, es esmu pazudis.”

Paldies Dievam, ka aizvien ir bijuši gudrie vīri un sievas, kuri nav kautrējušies atzīt un meklēt Dieva prātu. Pāvils raksta: “Raugait, brāļi, savus aicinātos, nav tur taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros” /1Kor. 1:26/

Zināšanas nav sliktas, ja iet roku rokā ar pazemību, kas meklē patiesību. Zvaigzne deva norādi, ka ir piedzimis ĶĒNIŅŠ, kura valdīšanas ies pāri robežam un laikiem. Gudrie vīri zināja, ka ir vērts doties, jo sastapšanās ar Ķēniņu ir nozīmīgākais notikums katra cilveka dzīvē. Zināšanas, kas uzkrātas, kuras apgūstam, tās pašas par sevi nevar sniegt šo sastapšanos ar Jēzu Kristu.  Pestītājs nāk pie mums Savā Vārdā un saņemam to  tikai, kad pazemībā un ticībā sekojam Dieva Vārdam.  Tā ir pirmā gudrība, lielākā gudrība.

Te ir vajadzīga pazemība. Ne tikai toreiz austrumu gudrajiem tā bija vajadzīga, bet arī mums ikvienam, vai paklausu Dieva teiktajam savā ikdienā, vai Dieva vārds ir mana autoritāte. Žēl daudziem šeit ceļš arī apstājas, nenonākot pie tā, ko Dievs vēlas dot, nesastopot Kristu un glābēju. Zvaigzne deva norādi, ka ir piedzimis Ķēniņš, gudro vīru zināšanas viņus aizveda uz Jeruzālemi, uz Hēroda namu, bet tā vēl nebija Pestītāja atrašana.

Kristus atrašana notiek caur Dieva vārdu, Rakstu mācītāji liek priekšā svētos rakstus, Betlēmē, jūdu zemē, ir pestītājs. Gudrie vīri bija patiesi gudri, jo bija gatavi uzticēties svētajiem rakstiem. Jādomā par mūsu tautu, kāds būs mūsu jaunais gads, tālākais ceļš. Vai arī mēs lēmumos un ikdienā esam gatavi būt pazemīgi un uzticīgi atsaukties un paklausīt Dieva vārdam. Gudrajiem bija liels prieks, jo bija uzticējušies, arī mums ir iespējams piedzīvot lielu prieku, bet tikai tad, ja uzticos un nopietni sekoju Dieva teiktajam.

Paši dziļākie, svarīgākie jautājumi paliek bez atbildes, ja nesekojam Dieva vārdam. Vīri no austrumu zemes nenonicināja Dieva vārdu, bet atsaucās un uzticējas. Kristīgā ticība ir ticība Dieva vārdam, svētajiem rakstiem. IR jādodas ticībā.

Mēs sastopam arī lielu neticību pie ķēniņa Hēroda.  Liels varens, bet tomēr viņā ir bailes, nedrošība un uztraukums.  Viņam Romas impērija bija devusi titulu Jūdu ķēniņš, bet tas bija tikai un vienīgi cilvēku dots. Satraukums un bailes ir tur, kur mēs slēpjamies aiz saviem tituliem, tur rodas bailes no patiesā. Vai arī man vai tev ir kādas bailes, savi uzlikti tituli, ārējas fasādes, lai izskatītos nopietnāks, gudrāks, svarīgāks. Hērods jutās apdraudēts no zīdainīša, cik tas ir  smieklīgi. Arī mūsdienās ir sastopami, cilvēki līdzīgi kā Hērods, kas cenšās savu nozīmību nosargāt ar visiem spēkiem un veidiem.

Arī tur iespīd Kristus gaisma un aicina: „nāc pie manis, patiesā gaismā, kur nav jāslēpjas un jābaidās, bet kur es došu patiesu piepildījumu, kuru nevar atņemt.”“Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.  Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.“/Jņ 1:11-13/

Hērodam skanēja Dieva vārds, viņš saaicināja rakstu mācītājus, lai noskaidrotu, kur jāpiedzimst Jūdu Ķēniņam. Tur skanēja Dieva vards, Dieva mīlestības vēsts Hērodam, aicinājums atgriezties, piedzīvot Dieva mīlestību. Bet Hērods šo vēsti neuzņēma. Cik traģiski, ja dzīve ir jābeidz ar šo lielāko kļūdu, neatsaukšanos Dieva vārdam.

Rakstu mācītāji un virspriesteri izskaidroja un atbildēja uz Hēroda jautājumu, bet paši palika nedzīvi, Dieva vārdu zinādami, tomēr nepiedzīvoja sastapšanos ar Jēzu.

„Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani! Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.” /Jņ. 5:39/

Kad lasam šo tekstu mums nav nevienas norādes, ka rakstu mācītājiem un virspriesteriem būt personīga interese atsaukties Dieva vārdam. Tā vien šķiet, ka viņi sagaidīja citu glābēju, kurš nāks pie Viņiem kā liels un verens Ķēniņš. Zināšanas par rakstiem, bez ticības un ilgām, bez mīlestības uz Jēzu Kristu, tā nepamana un nepiedzīvo sastapšanos ar Pestītāju. Tā var kļūt par cilvēcisku zināšanu, kurai ērtāk ir palikt uz vietas. Var daudz ko zināt, būt gudrs teoloģijā, bet ir viena svarīga lieta, ko Jēzus saka: nāc pie manis, lai iegūtu dzīvību, tas ir pazemības un grēknožēlas celš. Ticība ir spēks, kas liek celties un doties, Svētas Gars atdara acis patiesībai.  Kristietība, kurā Dieva vārds ir tikai prātam un dzīvē tas netiek lietots, ir lielakā negudrība. Jāņa atklāsmes grāmatā lasām par draudzi, kura bija speciga zināšanās un Jēzus to uzslavē, bet arī norāj, jo zaudējusi mīlestību.

Gudrajiem vīriem nebija jāviļās, ejot ticības ceļā, pat vēl jo vairāk – viņu sirdis piedzīvoja patiesu prieku un mieru.

Lielakā zīme ir Dieva vards, kas  izgaismo ceļu.  Sirdī vienmēr izlīst liels prieks, kad piedzīvoju,  ka Dieva vārds ir patiess. Nāksim pazemībā pie Jēzus, mūsu Kunga, ar lūgšanu: “Lai notiek Tavs prāts”, tad mūsu sirdis saņems patiesu prieku. Dievs atbild uz mūsu dziļākām ilgām. Jēzus Kristus ir arī par mani miris un augšāmcēlies, esmu apžēlots un glābts. Tad ir spēks un prieks pagriezt muguru vecajai dzivei, lai ietu jaunu ceļu kopā ar Jēzu Kristu.