Cesvaines Tautas teātrī pirms daudziem gadiem uz skatuves Ivars Ozoliņš izspēlēja pazudušā dēla lomu. Šogad 7. martā apritēja 5 gadi kopš Ivars mūsu draudzē ir iesvētīts. Neaizmirstama bija šī diena – svētdienas rītā baznīca pilna ar dūmiem. Pirms tam gan nekādu problēmu ar baznīcas skursteņiem nebija. Ierodoties baznīcā, Ivaram asinis pa degunu tecēja, tā arī viņš visu iesvētību brīdi turēja salveti pie deguna, bet, sākoties Svētajam Vakarēdienam, viss beidzās. Tā dažreiz mēdz gadīties. 🙂

Ivars, līdzīgi mums visiem, dzīvo ikdienišķu dzīvi, cīnās ar ikdienišķām problēmām, bet par īpašu viņu padara skaidrā un nešaubīgā koncentrēšanās uz Dievu un Dieva bērniem. Ikreiz esot kopā ar Ivaru, laiks paskrien nemanot, Ivara liecības iedvesmo, stiprina ticībā. Tāpēc šoreiz uz sarunu aicinājām tieši viņu.

Katrā svētdienas dievkalpojumā mēs visa draudze kopā apliecinām savu ticību uz Dievu, teikdami: “Mēs ticam…” Tomēr šajā draudzes kopībā mums katram ir savs ticības ceļš, savs paļāvības mērs uz mūsu Kungu, sava, ļoti individuāla saskarsme ar Viņu.

Ko Tev nozīmē Dievs un Viņa ienākšana Tavā dzīvē?

Pirms biju draudzē, Dievu lūdzu, kad man bija kādas problēmas, bet neko daudz par Kristu nezināju. Atnākot uz dievkalpojumu baznīcā, mācītājs Ingus aicināja uz iesvētes mācībām, bet uzreiz uz šo aicinājumu neatsaucos, vēl pagāja laiks. Ir tikai viena lieta, ko tagad nožēloju – ka tas viss notika tik vēlu. To man vajadzēja jau daudzus gadus ātrāk. Atšķirība ir ļoti, ļoti liela, ja Dievam paļaujies un uzticies. Dievs dod fantastisku mieru.

Ikdienas darbus darot, visu laiku prāts ir pie Dieva. Pārdomāju visus Viņa uzticamos vīrus. Daudz domāju par Ābrahāmu, kā viņš veda savu dēlu upurēt. Tā ir apbrīnojama ticība. Daudz vienkāršāk būtu kā Ījabam, kuru noliek fakta priekšā, ka viss ir jau noticis, tavi bērni ir miruši, bet Ābrahāmam divas dienas jāiet kopā ar dēlu, viss ir jāsagatavo upurēšanai. Mūsdienās to neviens nevarētu izdarīt. Tā ir fantastiska ticība un paļaušanās. Slava Dievam, ka Viņš man neprasa tādus upurus. Bet vai es būtu gatavs visu tā upurēt Dievam? Arī savas atkarības? Tas ir ļoti grūti. Kā mēs rīkotos, ja mums būtu tādi pārbaudījumi kā Ījabam, vai mēs no Dieva nenovērstos?

Visās ikdienas rūpēs paļaujos uz Kungu. Lai cik grūti iet, nekad neesmu nožēlojis, ka esmu saticies ar To Kungu. Es pilnībā uz Viņu paļaujos. Viņš katru dienu dara brīnumus. Piemēram, pirms 4 dienām ienāca prātā doma, ka jāpārdod savas piena kvotas (apmēram 20 t liekas), jo tūlīt beigsies termiņš. Piezvanu znotam, lai ieliek internetā sludinājumu, ka pārdodu. Viņš ieliek, bet saka, ka tas nav reāli, jo tās ir tikai vēl martā derīgas, bet tur jau ir vesels saraksts ar tādiem sludinājumiem. Es nesatraucos, jo zinu, ka tā nebija mana griba. Ko Dievs saka, to daru. Otrā dienā divi telefona zvani un manas kvotas nopirka.

Ilgi nesapratu, kā tas ir, kad Kristus aug manī, Viņš iet lielumā, es mazumā. Tagad saprotu. To ir labi salīdzināt ar glāzi, kas pielieta ar ūdeni. Glāze ir tāda kā ir, tā nepaliek lielāka vai mazāka. Tā ir mana miesa un viss saturs – viss mans ES. Ja mēs lejam glāzē kaut ko biezāku un smagāku, ūdens plūst pāri malām un glāzē tā paliek arvien mazāk. Mūsu domas, griba iet mazumā.

Kas ir Tavas lūgšanas pamatā?

Es nekad nelūdzu par savu veselību, nelūdzu, lai Dievs kaut ko maina manā dzīvē. Man nav tiesību apšaubīt Viņa lēmumus un lūgt kaut ko savu. Vienīgais, ko lūdzu, pirmkārt, no rīta pateicos par visu, ka Viņš ļauj piecelties, kustināt rokas, kājas, darīt darbu. Pateicos, ka Dievs sūtījis Savu Dēlu. Tad lūdzu gudrību nodzīvot katru dienu, ik sekundi Viņam par godu un slavu, lai caur Svēto Garu palīdz saprast, ko Viņš grib man teikt. Tad lūdzu, lai Viņš man palīdz vadīt Viņa saimniecību, tikt galā ar visām finansiālām problēmām, lai palīdz audzināt mazbērnus. Tad es lūdzu par savu tautu, par jums visiem draudzē.

Kas Tev palīdz saprast to, ka esi dārgs un vērtīgs Dieva acīs?

Kad vēl mācītājs Ingus kalpoja Cesvainē, manā dzīvē notika dažādi brīnumi. Tad domāju, ka es neesmu Dieva acīs tik cienīgs, lai Dievs kaut ko tādu man darītu. Bet tagad zinu, ko Dievs mīl, to Viņš pārbauda.

Kur smelies spēku grūtību brīžos?

Tad, kad ļoti grūti paliek, atsaucu atmiņā Jēzus krusta ceļu. Viņam bija daudz grūtāk un Viņš bija nevainīgs. Kas ir mūsu grūtības salīdzinoši ar to! Otra lieta, ja es to visu izturēšu un patiesi būšu Tēva mājās, tad par visām šīs pasaules grūtībām varēsim pasmaidīt.

Kāda sieviete lūgusi, lai viņai, kad nomirs, zārkā līdzi ieliek tortes lāpstiņu. Visi izbrīnīti, kāpēc tā? Viņa atbildējusi: “Es ticu, ka viss labais un garšīgais vēl tikai sāksies tur augšā.”

Jēzum tik daudz ko pārmeta, lai gan Viņš bija nevainīgs. Lai kā Viņu apvainoja, Viņš nekad nepacēla balsi. Arī mums svarīgi saglabāt mieru. Ir grūti, it sevišķi, ja nepārtraukti tevi “grauž”. Bet vienmēr atceries, kas tu esi! Paklusē, aizej maliņā. Iesaistīties strīdos ir diezgan liela muļķība.

Tu regulāri ziedo desmito tiesu, kā tā darbojas Tavā dzīvē?

Dažreiz pirms desmitās tiesas došanas ienāk doma, ka ir kādi rēķini nenomaksāti. Tomēr, lai cik liela būtu mana desmitā tiesa, tā nav mana nauda. Tā pieder Dievam. Ir piedzīvots, ka pēc desmitās tiesas atdošanas baznīcā, kontā ienāk negaidīta nauda. Dievs vienmēr ļauj izdzīvot.

Ja Dievs grib, lai mēs vēl kādam palīdzam, Viņš tam dod arī līdzekļus, lai to varam paveikt. Dievs visas lietas sakārto. Viņš nekad nedos uzdevumu, ja apakšā nav seguma un tu to nevari izdarīt.

Ko Tu novēlētu savai draudzei?

Sevi pa īstam atdot Dievam. Pašam iet mazumā, lai Viņš iet vairumā. No visas sirds uzticēties tikai Kungam, izslēgt savu prātu, paļauties uz Dievu, tad viss būs kartībā!

Paldies par sarunu!

“Tad varu pateicībā izsaukties:

Cik esi liels, mans Kungs un Dievs!” (Dz.gr.155)