Draudzes mācītājs Reinis Bikše

„Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas dvēseles, un ar visu prātu, un ar visu spēku. Otrs ir šis: mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” /Mk.12:30-31/

            1918. gada 18. novembrī Rīgas pilsētas Otrajā teātrī, kuru šodien pazīstam kā Latvijas Nacionālo teātri, tiek proklamēta Latvijas Republika. 2018. gada 18. novembrī svinam Latvijas valsts simto dzimšanas dienu. Latvijas valsts neatkarība ir Dieva dāvana mūsu tautai.

            Pirmkārt, mēs varam svinēt šos svētkus, pieminot un atceroties to, kā Latvija ir dzimusi. Lai kaut kas jauns piedzimtu, rastos, ir nepieciešama ticība un cerība. Ir jābūt kādam impulsam no ārpuses, kādam spēkam, kas ļauj ieraudzīt neredzamo. Dieva vārdā lasām, ka Ābrahams ticēja Dieva aicinājumam un devās uz apsolīto zemi. Vienmēr, kad Dievs uzrunā un aicina, un ticībā tas tiek uzņemts, piedzimst kas skaists. Caur Ābrahama ticību, Dievs veidoja savu tautu.

Kad vēl nebija sapnis par brīvu Latviju, kad vēl nebija latviešu tauta tāda, kā to mēs pazīstam šodien, Dievs uzrunāja un deva cerību. Viens no pagrieziena punktiem Eiropā ir Reformācija, caur kuru sāka skanēt Dieva vārds dzimtajās valodās. Kur skan Dieva vārds, tur ienāk augļi (Jes.55:11). Dieva vārda pārtulkošana latviešu valodā, ne tikai veidoja mūsu valodu, bet vēl jo svarīgāk, tas pārradīja cilvēku sirdis.

Mīlestība uz Dievu vienmēr ir saistīta ar mīlestību uz savu tuvāko. Jēzus, kopsavelkot svarīgāko bauslībā, saka: „Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas dvēseles, un ar visu prātu, un ar visu spēku. Otrs ir šis: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (Mk.12:30-31).

Mēs svinam mūsu Latvijas skaisto dzimšanas simtgades jubileju un varam būt pateicīgi par brīvību, par brīnišķīgo zemi, par neatkarīgu Latvijas valsti. Brīva Latvijas valsts ir Dieva svētība un laipnības dāvana. Šo dāvanu mēs esam saņēmuši cauri paaudzēm, cauri tiem cilvēkiem, kuri ir atsaukušies Dievam un mīlestībai uz savu tuvāko. Mūsu valsts piedzima pateicoties visiem tiem, kas apliecināja savu mīlestību līdz galam. Patiesai brīvībai ir patiesi augsta cena.

Šo dārgo dāvanu nu mēs turam savās rokās, un jautājums ir – kādu to nodosim mūsu bērniem? Šodienas Dieva vārds atgādina par ceļu, kurā ejot, mēs varam šo dārgo dāvanu nosargāt un nodot tālāk. Jēzus saka: „Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas dvēseles, un ar visu prātu, un ar visu spēku. Otrs ir šis: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.”

Vai Dieva teiktais ir mana autoritāte? Vai godāju savus vecākus, vai saku tikai patiesību, vai maksāju visus nodokļus, vai neatņemu dzīvību (abortā, atkarībās, pašnāvībā), vai esmu godīgs, vai lasu katru dienu Dieva vārdu? Vai mīlu Kungu, savu Dievu? Ja nemīlam Dievu, ja rīkojamies pēc sava prāta vai pasaules gudrības mācīti, tad nespējam mīlēt arī savus tuvākos.

Dieva bauslība var mums šķist kā milzīgi pils vārti, kurus nevar izkustināt. Ja vārtu eņģes ir ierūsējušas, tad ir neiespējami tos izkustināt. Kā lai izkustina šīs milzīgās durvis? Kā lai piedzimst patiesa mīlestība uz Dievu un patiesa mīlestība uz tuvāko – mūsu Latvijas tautu?

To spēj dot tikai Dievs, to piedzīvojam, kad Dieva mīlestība mūs pārveido. Jēzus saka: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” /Jņ 15:13/ Jēzus atdeva savu dzīvību, lai mēs būtu glābti. „Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības” /Ef. 1:7/

Tad piedzimst patiesa mīlestība uz Dievu un pateicība par glābšanu. Dāvids, saņēmis grēku piedošanu, izsaucas ar prieku un gavilēm: „kas uz To Kungu cer, to Viņš ietin Savā žēlastībā. Priecājieties par To Kungu, jūs taisnie, un gavilējiet visi, kam ir skaidra sirds! ” /Ps. 32:10-11/ Kad esam apžēloti, tad Kristus spēkā spējam piedod un mīlēt mūsu tuvākos, mūsu Latviju.