Draudzes mācītājs Reinis Bikše
Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes. To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā.” /Jņ. 7:37-39/
Vai esi kādreiz bijis izslāpis? Patiešām izslāpis pēc tīra un skaidra ūdens? Mēs zinām, ka limonādes un saldinātie dzērieni nevar remdēt slāpes un pat lielie okeāni, kas ir sāļi, to nespēj. Vienīgais, kas spēj remdēt slāpes, ir tīrs, dzidrs ūdens.
Jāņa evaņģēlijā lasām kā Jēzus svētku laikā uzstājas un sauc: “Ja kam slāpst!” Arī šodien Jēzus uzdod šo jautājumu mums visiem: “Vai ir kāds, kam slāpst?”
Šis jautājums šķiet ir nevietā un daudzi iebilstu un teiktu: “Jēzu, ir svētki, dzīve tieši tagad notiek! Tik daudz ēdienu, dzērienu, dzīve ir jāsvin! Iespējams, mūsu kontekstā kādi teiktu: ”Es esmu izslāpis pēc ceļošanas, ballītēm, iepirkšanās, bet tulīt, tulīt visus ierobežojumus atcels un viss būs kārtībā. Bet Jēzus jautā: “Vai ir kāds, kam patiešām slāpst pēc tīra un dzīva ūdens?” Vai tas, kā tu dzīvo un kur tu remdē savas slāpes, patiešām tevi veldzē?
Šī pasaule piedāvā tik daudz veidus, kā remdēt slāpes, kā būt veiksmīgiem, labākiem, skaistākiem, bet izrādās, ka tas ir piepildījums uz īsu brīdi. Iespējams, arī savā dzīvē tu atpazīsti slāpes pēc patiesa un dzīva ūdens. Dievs caur pravieti Jesaju uzrunā mūs: “Jo Mana tauta ir atļāvusies divkārtēju grēku: tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu, un izrakuši sev akas, cauras akas, kas nepatur sevī ūdeni!” /Jes. 2:13/ Visur, kur esam pametuši uzticību Dievam un sekošanu Viņa vārdam, tiek izraktas tukšas akas.
Ķēniņš Dāvids vairākkārt Psalmos runā par slāpēm pēc Dieva, kad ir grēkojis un viņa dzīve izrādījusies tukša. “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” /Ps. 42:2/
Es gribu uzdot tev šo jautājumu: kam tu uzticies? Kad tiešām viss ir slikti, kam tu uzticies? Vai tu uzticies savai gudrībai? Vai tu uzticies tam, ka viss jau kaut kā sakārtosies? Vai tu uzticies kādam, kas dos padomus un palīdzēs tikt ārā? Vai arī tu meklē Dievu? Dāvids ir izslāpis pēc Dieva un uzticas Viņam, un tāpēc, ka viņš uzticas Dievam, viņš var priecāties par Dievu.
Apustulis Pāvils raksta Efezas draudzei 4. nodaļā par veco un jauno cilvēku. Par grēkā esošu cilvēku un par apžēloto Jēzū Kristū, jauno cilvēku. Efezas draudze saskārās ar tiem pašiem kārdinājumiem un pasaules kārtību, ar kādu arī mēs sastopamies. Netiklība, pornogrāfija, izvirtība, laulības pārkāpšana, mantkārība, meli, zagšana, rupjības, naids, dusmas, liekulība utt.. Liels tukšums un slāpes.
Dieva vārds neglaimo cilvēkiem un pasaulei, bet ļauj ieraudzīt patiesību, ka “Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu…Viņu kājas steidzas izliet asinis, posts un bēdas ir uz viņu ceļiem, un miera ceļa viņi nepazīst, Dieva bijības nav viņu acu priekšā! ” /Rom. 3:10-18/
Katrreiz, kad mēs ejam grēka ceļu, slāpes pieaug un ir tik mokoši rakt un rakt akas, kas izrādās cauras. Vecajā derībā lasām par izredzēto tautu, kuru Dievs ved uz apsolīto zemi un viņi piedzīvo fiziskas slāpes. Nonākot vietā Māra, izrādās, ka tās vietas ūdens ir nedzerams un rūgts.
Tas brīnišķīgais ir Dieva darbs pie savas tautas. Mēs varam lasīt: “Mozus sauca uz To Kungu, un Tas Kungs viņam norādīja koku; un viņš to ielaida ūdenī, un ūdens kļuva salds. Tur viņš tiem deva likumus un tiesas un tos tur pārbaudīja, un sacīja: “Ja jūs klausīdami klausīsit Tā Kunga, sava Dieva, balsij un darīsit, kas taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa baušļus, un turēsit Viņa likumus, tad Es pār jums nelikšu nākt tām slimībām, kādām Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, jo Es esmu Tas Kungs, jūsu ārsts.” /2.moz. 15:25-26/
Dievs liek ielaist vienu koku nedzeramā un sabojātā ūdenī. Vai tas neliecina par Krusta koku, par Jēzu Kristu, kurš ienāca šajā grēka rūgtajā pasaulē un mira pie Krusta Golgātā, lai tā mēs būtu glābti un attaisnoti? Kur Jēzus Kristus ienāk un ticībā esam uz Viņu, mēs tiekam dziedināti un darīti brīvi. Tas ūdens top dzerams.
Skaidrais Dieva Vārds, sapurina un atmodina. Tā es, Dieva Vārda gaismā ieraugu, ka esmu grēcinieks. Tādēļ Jēzus uzstājas un sauc: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!” Ticība ir Dieva darbs pie mums caur Svēto Garu. Mārtiņš Luters raksta:”Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu ticēt, nedz pie Viņa tikt, bet Svētais Gars ar Evaņģēliju mani aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis, īstenā ticībā svētījis un uzturējis..”
Jēzus visu ir izdarījis un piepildījis pie Krusta Golgātā un tādēļ Viņš saka: “Nāc un dzer” Ko nozīmē dzert? Tas nozīmē ticēt, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies arī manis dēļ, es visu varu uzticēt Viņam. Jēzus Kristus krustā ir remdētas vislielākās, dziļākās slāpes pēc Dieva piedošanas un mīlestības. Svētais Gars aizvien mūs vada un uztur šajā ticībā, Dievs Svētais Gars ir nācis, lai Viņš mājotu mūsos. Jēzus saka: “Svētais Gars pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.” /Jņ 14:17/ Tas ir noticis, visi, kas kristīti Trīsvienīgā Dieva vārdā, ir saņēmuši Svēto Garu. Dievs Svētais Gars ir tas, kas ar Bībelē sacītajiem vārdiem mums katru dienu no jauna atgādina, ka mēs neesam atstāti vieni paši, bet atgādina par Dieva mīlestību Jēzū Kristū. Aizejot, Jēzus sacīja, ka Viņš būs pie mums ik dienas līdz pasaules galam. /Mt 28:20/ “Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.” /Jņ 14:26/
Jēzus dod kādu brīnišķīgu apsolījumu: “Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja.” /Jņ. 7:38-39/ Kad ticībā sakņojamies uz Jēzu Kristu un Dieva vārdā rokam savu aku, kad uzticam visus savus dzīves lēmumus Viņam, tad esam piepildīti un nekad nepiedzīvosim sausumu un šī straume nebeigsies.
Ieklausies Psalma vārdos: “ Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!” /Ps. 37:4/ Visos savas dzīves jautājumos meklē prieku Dievā. Kad piedzīvo Dieva mīlestību Jēzū Kristū, tad mēs vairs negribam rakt paši savas akas un dzīvot slāpēs. Kad esam ietērpti Viņa piedošanā, tad atlaižam visus elkus un viltus avotus.
“Un Tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst.” /Jes. 58:11/