Draudzes gans Reinis Bikše

“Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.”

/Mat. 20:14-15/

Ar SEPTUAGESIMA svētdienu, kura ir devītā svētdiena pirms Lieldienām; Trešā svētdiena pirms Lielā gavēņa esam aicināti pārdomāt mūsu pestīšanas pamatu. Septuagesimas svētdienas rakstu vieta ir no Mateja evaņģēlija divdesmitās nodaļas, kur Jēzus stāsta līdzību par strādniekiem vīna dārzā.

Jēzus ar līdzību atbild uz mācekļu jautājumu: „Kas, tad var tikt glābts!” Viņš dod skaidru atbildi: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas.” Mat. 19:26 Pestīšana ir Dieva darbs un to piedzīvojam un ieraugāma jau šeit mūsu dzīves laikā. Vīna kalna Kungs nāk un aicina strādniekus savā vīna kalnā. Ticības dzīve aizvien ir ceļš, jeb kā to Apustulis Pāvils raksturo, tā ir labā cīņa, kura jāizcīna, skrējiens, kuru jāpabeidz, ticība, kuru jāpatur.

Esot ticības dzīves ceļā, tas prasa palikt labajā cīņā, bet kā jau cīņā mūsu cilvēcīgie spēki izsīkst un ātri vien varam Kunga aicinājumu. Pēteris uzdrošinās uzdod jautājumu par kuru iespējams arī tu esi domājis. Viņš jautā: “Redzi, mēs esam visu atstājuši un Tev sekojuši. Kas mums būs par to?” Mat. 19:27 To pārfrāzējot varam jautāt: „Kāds ir kristīgas dzīves ieguvums?” Līdzībā tieši pirmie vīna kalna strādnieki nāk pie Kungu, lai runātu par atalgojumu. Vai atceramies mūsu ticības dzīves sākumu, kad tikām Dieva uzrunāti. Atbilde uz jautājumu par ieguvumu ir Kristus pats.

Ticības dzīves sākumā Dievs dāvina pirmo mīlestību, kurā jo īpaši varam baudīt Dieva tuvumu un mīlestību. Vai atceries to? Tā ir Dieva žēlastība ja esi sadzirdējis un atsaucies Jēzum Kristum, jau dzīves sākumā. Apustulis Jānis atgādina neaizmirsti savu pirmo mīlestību un nepamest to.

Lai sadzirdam to, ko Dievs caur savu Dēlu mums ikvienam ir dāvinājis: „Un, kas atstājis mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību.”

Būt Vīna dārzā un pazīt Labā Gana balsi tā ir neizmērojama dāvana un liela žēlastība. Bez Kristus aicinājuma, mūsu dzīve paiet dīkstāvē, tur grēcīgās dzīves tirgus laukumā. Tā piedāvā daudz ko un uzbur šķietamu rosību. Dzīve var paiet spraigi un šķietami piepildīti ar ģimeni, īpašumiem, pienākumiem, bet vai tā ir iemantojusi mūžīgo dzīvību? Pēteris sastopoties ar Jēzus aicinājumu izbīstas un ierauga savu grēcīgumu, bet Kristus viņu uzrunā sekot Viņam. Kristus var mainīt mūsu pagātni grēku piedošanā – Viņa Krusta nāvē, kurā ir samaksāts viss sods par mūsu grēkiem.

Atsaucoties Kristus aicinājumam varam teikt:„Tiešām, viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas!” Tā ir liela dāvana, ka varam būt vīna kalna strādnieki. Mēs, kas bijām pazuduši grēcinieki, kas bijām pēdējie, tagad ticībā uz Kristu esam atpestīti. Jēzus saka: „ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.”

Pestīšanas pamats ir Jēzus Kristus, kurā atklājas Dieva žēlastība. Mēs zemojamies tava vaiga priekšā ar savām lūgšanām, balstīdamies ne uz savu taisnību, bet cerēdami un paļaudamies uz tavu lielo žēlastību (Dan.9-18).