Rekolekcijas „Tēvs”

Sagatavoja Astrīda Briede

            Katru gadu septembra otrajā svētdienā visā Latvijā tiek atzīmēta Tēva diena, kas veltīta tēva lomas godināšanai ģimenē un sabiedrībā. Tēva dienas sākumi meklējami 20. gadsimta sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs, kur to sāka atzīmēt, lai pievērstu uzmanību tēva lomai bērnu audzināšanā. Pastāv uzskats, ka, aktualizējot Tēva dienu, atbildīgajiem un mīļajiem tētiem mēs pasakām paldies par to, ka viņi ir; savukārt, no bērna dzīves izstumtajiem – parādām, ka viņu loma ir svarīga, un ka par savu bērnu ir jāpastāv; bezatbildīgajiem – ka ikviens bērns ilgojas pēc sava tēta.

19.septembrī mūsu draudzē tika organizētas rekolekcijas, kuras vadīja mācītājs Jānis Bitāns, kur ikvienam klātesošajam bija iespēja pārdomāt, ko nozīmē būt labam tēvam. Mācītājs savos priekšlasījumos runāja par to, kā mums katram veidojas izpratne par tēva jēdzienu, kā Svētajos Rakstos pats Kristus mums atklāj, kāds ir mūsu Debesu Tēvs, un visbeidzot, ko nozīmē būt par garīgo tēvu, kā atrast savu garīgo padomdevēju un vadītāju ticības ceļā.

Šoreiz padalīšos ar dažām rekolekcijās gūtajām atziņām:

• Tēva jēdzienu mēs varam veidot balstoties uz Svēto Rakstu atklāsmēm, kā Evaņģēlijā mums pats Kristus atklāj, runājot par Dievu kā par Tēvu.
• Taisnīgums un stingrība, gan noteiktība ir pie Dieva, un vienlaicīgi ir arī labestība, žēlums un mīlestība. “Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad Tas Kungs mani pieņems”/Ps.27:10/. Dievs ir tas, kurš cilvēku dzīvē mātes vai tēva trūkumu var dziedināt. Daudzas problēmas cilvēku dzīvē ir no tā, ka nav vai ir bijusi slikta mātes un tēva pieredze.
• Dievs ir absolūti taisnīgs arī būdams žēlastības pilns. Ar Dievu nejokojas, bet pie Viņa var iet ar vislielāko parādu, ar vislielākām nepatikšanām, bet Dieva priekšā mums jābūt godīgiem.
• Līdzība par pazudušo dēlu ļoti skaidri atklāj Dieva ilgpacietību. Dievs ļauj, ka pret Viņu izturas kā pret mirušu, jo mantojumu var dabūt tikai pēc nāves. Ja dēls paprasa iepriekš, tad tas nozīmē, ka morālā veidā viņš tēvu ir apbērējis. Viņš savāc to, kas viņam pienākas tad, kad tēva vairs šajā pasaulē nebūtu. Šajā līdzībā tiek pateikts, ka Dievs ilgi pacieš šādus cilvēkus, jo citādāk pasaules lielākā daļa būtu aizgājusi bojā un daudzi nebūtu līdz kristīgai ticībai nonākuši, ja Dievs rīkotos taisnīgi, uzstājot uz Savām dievišķajām pilnvarām.
• Kalna sprediķī Mt.5:48 Jēzus saka: “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” Cilvēks ir radīts ar potenciālu augt un kļūt arvien līdzīgāks Dievam, jo ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Dievs aicina mūs uz Viņa atdarināšanu, sekojot Viņam. Bērni to dara nešķirojot – vai tas ir labi vai slikti. Viņi atdarina vecākos to, kas spilgtāk izpaužas, un ne vienmēr tas ir tas labākais piemērs. Nevienam cilvēkam dabiskā veidā atdarināt vai piepildīt Dieva gribu nesanāk, uz to sevi ir jāpiespiež.
• Runājiet ar bērniem jau no paša sākuma kā ar pieaugušiem cilvēkiem un nepadariet sevi par klauniem. Bērns nevis ar savu saprātu analizē to faktoloģisko materiālu, ko jūs stāstāt, bet mazs bērns ir ārkārtīgi jūtīgs uztvert jūsu patiesumu un īstumu.
• Bērniem ir jāredz dievbijība savos vecākos, ka vecākiem ir ārkārtīgi svarīgi lūgties, iet uz baznīcu. Jo agrākā vecumā viņi to redz, jo labāk bērni vecākus atdarinās.
• Pār visām dabiskām rūpēm, kas jātur vecākiem par bērniem, galvenā ir šī: “Audziniet un pamāciet būt paklausīgiem Tam Kungam”. Runa ir par bērnu dievbijību. Tas ir lielākais, ko var atstāt bērniem. Mēs visi šo pasauli kaut kad atstāsim un svarīgākais, ko mēs šeit pasaulē dzīvojot esam dabūjuši – iemantojuši pestījošo ticību. Kāda atraitne lūdza par saviem bērniem tikai vienu lietu – lai bērni nekad nepazaudētu ticību uz Dievu, jo, ja būs ticība, tad viņa varēs būt absolūti droša par visu pārējo.
• Vecākiem jāmāk veltīt laiku un uzmanību, kas bērniem pienākas. Bet tad, kad bērni ir pieauguši, tad ar šo laiku un uzmanību vairs neuzbāzties. Velns šodien cilvēkus padara nabagus laika ziņā, jo cilvēkiem pietrūkst laika priekš svarīgām lietām, bet priekš sīkumiem laika pietiek. Dievs nekad nesteidzas, bet velns mīl steigu. Nekad nepadodieties steigai un nepieņemiet lēmumus steigā.
• Apustulis Pāvils norāda, ka garīgais tēvs ir tas, kurš tevi ir pievedis pie Kristus un ieved ticības piedzīvojumā, un tāds var būt tikai viens, bet pārējie ir tikai skolotāji, audzinātāji vai pamācītāji, kas tevi audzina ticībā, un tādi var būt vairāki.
• Ar “garīgo tēvu” tiek saprasts tas cilvēks, kurš līdzīgi miesīgam tēvam ir ar savu atbildību, ar savu autoritāti formēt un veidot bērnu par pieaugušu cilvēku. Tieši tādā pašā veidā garīgais tēvs ir ar autoritāti, atbildību formēt cilvēku ticībā, lai viņš šajā ticībā pieaugtu. Varam izšķirt 3 garīgo tēvu stadijas: garīgais tēvs ir kā ticības mācības skolotājs; garīgais tēvs ir kā kristīgas prakses norādītājs un garīgais tēvs ir ar garīgu dzīves pieredzi.
• Tas ir jums labs garīgās dzīves rādītājs, ja jums apzīmējumam “garīgais tēvs” ziniet vārdu un uzvārdu, ziniet viņa telefona numuru un kurā baznīcā viņu var atrast. Ja tā nav, tad būtu ieteikums tomēr to meklēt, jo tas ir tāds protestantiskuma viltīgums, ka mūsu attiecības ar Jēzu ir tik personīgas, ka mums nevienu tur pa vidu nevajag.

Mūsu kristīgā dzīve izaug no mūsu personīgajām attiecībām ar Dievu. Skatoties uz Jēzu, redzam, ka Viņš daudz ko darīja savā dzīvē, paveica daudzus brīnumus, dziedināja, mācīja, pat Lācaru piecēla no mirušajiem un izveda no kapa.  Bet svarīgāk par to, ko Viņš darīja, bija Viņa attiecības ar Tēvu. Jēzum bija ļoti svarīgs pavadītais laiks ar Tēvu. Jaunajā Derībā varam lasīt, ka Jēzus agrā rīta stundā uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Citā vietā Jēzus nošķīrās no saviem mācekļiem, lai pabūtu vienatnē ar Tēvu. Šīs personīgās attiecības un intimitāte ar Tēvu bija Viņam ļoti būtiskas. Viņa darbi izauga no šīm personīgajām attiecībām ar Tēvu.

Bieži vien mēs esam aizņemti un noguruši no steigas, skrienot un darot visādus darbus, kurnam par dažādām negācijām. Tomēr mums attiecībām būtu jābūt svarīgākām par visu pārējo, jo tieši attiecībās mēs veidojam savu identitāti. Viss, ko mēs varam par sevi pateikt, izriet no mūsu attiecībām. Piemēram, es esmu meita saviem vecākiem, esmu mamma saviem bērniem un  tas viss nāk no attiecībām. Tāpat savu kristiešu identitāti mēs iegūstam no attiecībām ar Dievu. Tāpēc tas ir svarīgākais, par ko savā dzīvē iestāties un cīnīties.