Astrīda Briede

8.jūlijā mūsu draudzē notika rekolekcijas par dziedināšanu. Rekolekcijas vadīja Liepājas sv.Annas draudzes mācītājs Jānis Bitāns.

Rekolekciju iesākumā mācītājs uzmanību pievērsa garīgai lasīšanai un meditācijai, uzsverot, ka tai ir jāatrod regulārs laiks un vieta. Dieva Vārda regulāra lasīšana sākas ar svētdienas dievkalpojumu. Ja ikdienā ir grūti sevi piespiest to darīt, tad var atnākt līdz baznīcai. Svēto Rakstu lasīšana ir sastapšanās ar Dievu. Dievkalpojumā mums ir iespēja vispirms sastapties Dieva Vārdā un pēc tam sakramentā, saņemot Svēto Vakarēdienu.

Meditācija sākas ar to, ka mēs uzdodam sev šādus svarīgus jautājumus:

• Kas ir šīs Rakstu vietas centrālais vēstījums, galvenais saturs? Ko Dievs šeit grib pasacīt?
• Kas mani sevišķi uzrunā šajā Rakstu vietā? Tas var būt kāds vārds, tēze.
• Kur es līdzīgu domu atrodu citur Svētajos Rakstos? Tas ir svarīgi tāpēc, ka Raksti skaidro Rakstus.
• Ko šī Rakstu vieta man atklāj jaunu (vai dziļāk)? Ko šī Rakstu vieta man atgādina, uz ko pamudina, aizrāda vai dod kādu impulsu?
• Kas ir tas, par ko šī Rakstu vieta mani māca pateikties Dievam? Par ko tā pamudina mani lūgt vai slavēt Dievu? Vai šī Rakstu vieta mani uzrunā kaut kā manā aktuālajā dzīves situācijā? Varbūt tā met gaismu uz manām attiecībām ar maniem tuvākajiem?

Dienas gaitā klātesošajiem bija iespēja pārdomāt vairākas Rakstu vietas, kuras ir saistītas ar dziedināšanu. Viena no tādām bija par paralizētā vīra dziedināšanu Marka evaņģēlijā.

“Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaumu, un ļaudis dzirdēja Viņu esam namā. Un daudzi sapulcējās, tā ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas, un Viņš tiem sludināja vārdu.Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa. Un, kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja.Un, redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: “Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.” Bet tur bija kādi no rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs: “Ko šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?” Un tūdaļ Jēzus Savā garā nomanīja tos pie sevis pašiem tā domājam un uz tiem saka: “Kam jūs tā domājat savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt uz triekas ķerto: grēki tev ir piedoti, – vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā. Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās.” Un tas tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: “To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši.”/Marka 2:1-12/

Pārdomājot šo Rakstu vietu, mēs katrs varam iedomāties sevi kādā no šo četru nesēju vietām, vai varbūt ielikt sevi cilvēku pūlī, kuri nelaida klāt pie Jēzus. Varam padomāt, kādā veidā sevi varam asociēt ar paralizēto cilvēku.

Domājot par dziedināšanu, svarīgi atcerēties, ka ne visiem cilvēkiem šajā pasaulē ir vajadzīga fiziska dziedināšana, un ne visiem, kuriem tā ir vajadzīga, Dievs to dod. Bet pilnīgi noteikti visiem cilvēkiem ir vajadzīga dvēseles dziedināšana, grēku piedošana un Dievs visiem ir gatavs to dot.

Šajā Rakstu vietā šo nesēju paļāvība, ticība uz Jēzu, un apņēmība darīt kaut ko lietas labā, bija lielāka nekā šim triekas ķertajam. Šeit redzam, ka tā nav triekas ķertā iniciatīva, lai viņš tiktu aiznests pie Jēzus, bet tā ir draugu iniciatīva. Draugi ticēja, ka Jēzus to var, un viņi mīlēja šo paralizēto. Šeit ir kopā visa bauslība – ticība un paļāvība uz Dievu un mīlestība uz tuvāko. Cilvēkiem var būt ļoti lielas ticības atziņas, bet tas neko nedod, ja nav mīlestības uz savu tuvāko. Citreiz var būt ļoti liela mīlestība uz tuvāko, bet nekas netiek darīts, lai pietuvotu šo cilvēku Dievam. Visur ir sirds attieksme, gan pret Dievu, gan pret savu tuvāko. Ja Jēzus redz šo ticību, tad notiek brīnumi.

Domājot par triekas ķerto cilvēku, paralīzi varam skatīt pārnestā nozīmē. Cilvēks ir guļošs, tas nozīmē, ka kaut kas viņam neļauj piecelties un staigāt. Piemēram, atkarīgie cilvēki ir saistīti savā vājībā. Fiziski viņi var kustēties, bet viņu dvēsele ir visu laiku sagūstīta. Praktiski mēs visi piedzimstam ar iedzimto grēku, novērsti no Dieva, izraidītā, novērstā dvēseles stāvoklī. Mums visiem ir vajadzīga uzcelšanās no šīs garīgās paralīzes, jo nespējam iet Dieva ceļus, staigāt pēc Dieva pavēlēm. Cilvēkus ir pārņēmis garīgais slinkums. Cilvēks zina, kā vajag lūgties, kur vajag iet, ko vajag baznīcā baudīt, bet nespēj. Viņam vajag tādu žēlastību, kas viņa dvēseli pieceļ.

Fiziskā paralīze pāries ātrāk vai vēlāk. Cilvēks var tik dziedināts vai nāves stundā tā tiek atņemta. Bet kā ir ar to paralīzi, kas ir dvēselē? Ja tā nebūs pārgājusi šeit, šajā dzīvē, tad kā tā tiks ārstēta pēc tiesas dienas, ja žēlastība ir dota tikai līdz tiesas dienai? Tad viņš saņems spriedumu – mūžīgi novērsts, mūžīgi nespējīgs, mūžīgi paralizēts neticībā vai kādos grēkos.

Tāpēc Kristība ir pirmā dāvana, lai mēs iedzimtā grēka sekas dzēstu. Kristus ir sacījis: “Patiesi, patiesi Es tev  saku, ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā.”/Jņ.3:5/ Tāpat kā nevienam nav iespējams dzīvot garīgu dzīvi un glābties bez Svētās Kristības, tāpat arī nevienam nav iespējams dzīvot bez Svētā Vakarēdiena. Jēzus par to saka: “Patiesi, patiesi, Es jums saku, ja jūs neēdīsiet Cilvēka Dēla Miesu un nedzersiet Viņa Asinis, tad nebūs jums dzīvības sevī!”/Jņ. 6:53/