Maija Zvaigzne.

Cilvēks savam mūžam nevar pielikt klāt nevienu minūti, ne sekundi, ne mirkli. Tas ir Dieva varā.

„Kungs, tavs vārds ir uz mūžiem, tevi piesauks audžu audzēs, jo Kungs tiesās savu tautu un par saviem kalpiem viņš apžēlosies!” /Ps.135:13,14/

Lai nebūtu jānonāk izmisumā un bezcerībā, lai cilvēkam tiktu dota cerība, ir jātic Dievam. Tāpēc no 16. līdz 17.novembrim Cesvaines luteriskajā baznīcā notika rekolekcijas par mūžību „Mūžības svētdienu sagaidot”, kuras vadīja Liepājas Sv.Annas draudzes mācītājs Jānis Bitāns.

Vēlos dalīties savos iespaidos, pārdomās un atziņās pēc rekolekcijām.

Dievs ir radījis cilvēku nemirstīgu. Tādi cilvēki bija Ādams un Ieva, bet viņi ar viltu tika sātana apmānīti un kļuva mirstīgi un nelaimīgi. Dievs vēlas, lai cilvēki būtu laimīgi, bet iedzimtais grēks traucē, novirza no pareizām domām, vārdiem un darbiem.

Jānis Bitāns runāja par pēdējām lietām jeb mācību, ko svešvārdā sauc par eshatoloģiju. Tā ietver sevī zināšanas par cilvēka nāvi, debesu valstību un nemirstību, par pastaro tiesu jeb šīs pasaules galu. Tie ir nopietni un sarežģīti jautājumi, par kuriem mēs katrs kaut reizi esam aizdomājušies.

Kāpēc mēs dzīvojam? Kāpēc cilvēks dzīvo? – Lai piepildītu Dieva doto uzdevumu. Bet cilvēks neklausīja un neklausa Dievam, cenšas būt pats savas dzīves režisors, aktieris un skatītājs. Mēs tā varam sabojāt savu dzīvi un tad dzīvot to dzīvi, ko esam sabojājuši. Ja mēs vairāk ieklausītos, ļautos Dieva vadībai, dzīvot būtu vieglāk, laimīgāk. Bet mēs visu gribam noteikt paši. Vajadzētu vairāk klausīt Dievam un savai sirdsapziņai.

Bērēs vienmēr ir jādomā par šīs dzīves īsumu un cilvēka nespēju piepildīt visus mērķus, uzdevumus un nodomus, ko vēlamies. Ir labi, ja dzīvojam pēc labākās sirdsapziņas. Ir labi, ja mūsu dzīves atskaites punkts ir Dievs, viņa Vārds un likumi.

No pēdējām lietām pirmā ir cilvēka nāve. Tai sekos pastarā tiesa – Dieva tiesa, no kuras neizbēgs neviens. Visi cilvēki tiks vērtēti pēc ticības, nevis darbiem. Ar darbiem vien, bez ticības mēs nevarēsim iegūt Dieva žēlastību.

Cilvēks Ēdenes dārzā ir pazaudējis gara vienotību ar Dievu. Mūsu šīs zemes dzīves uzdevums ir šo vienotību atjaunot. Viņš runā ar mums, bet mēs ne vienmēr sadzirdam. Dievs ir visu cilvēku Dievs, ne tikai jūdu tautas Dievs. Es tiku vairākkārt uzrunāta un aicināta uz baznīcu, bet man nebija ne īstas vēlēšanās, ne laika atsaukties šiem aicinājumiem. Vienmēr bija citi darbi, pienākumi un problēmas. Man šķita, ka ar savu dzīvi lieliski tieku galā pati, pie tam pāris reizes gadā taču eju uz baznīcu. Novēlu katram cilvēkam mēģināt tuvoties Dievam, lai nenotiktu tā, ka Dieva aicinājums un tas, ko viņš grib mums pateikt, nāk kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Tāpēc katram vajadzētu domāt arī par debesu valstību un savām cerībām tur nokļūt.

Kas jādara, lai iegūtu mūžīgo dzīvību un nonāktu debesu valstībā? Galvenais ir nenomirt neticībā. Tāpēc ir svarīgi ka cilvēks ir kristīts, tic Dievam, iet uz baznīcu, pie Dievgalda, lasa Svētos Rakstus un izsūdz grēkus. Dieva Vārds dara mūs iekšēji brīvus, liek dzīvot pēc Dieva plāna, stāvēt pāri aizvainojumiem. Dievs maina dvēseli un dod to mieru, ko nespējam iegūt pasaulē. Iekšēji mierīgs cilvēks jebkurā gadījumā ir laimīgāks un dvēselē stiprāks.

Mūsu tagadējā dzīve iespaidos viņsaules dzīvi mūžībā, kur visi nonāksim. Cilvēka dvēselei ir sākums, bet nav gala. Cilvēka nāve ir iedzimtā grēka sekas. Grēks dara dvēseli smagu. Dzīve ir laiks, kad atgūt zaudēto garīgo bagātību, ticību Dievam. Nekrāt to, kas ir vērtīgs pasaulē, bet vērtīgs Dievam. Pasaulē ir pārejošas vērtības, kuras cilvēkam, aizejot no šīs pasaules, būs jāatstāj. Vērtīgākas ir tās lietas, kas nav nopērkamas par naudu – ticība, mīlestība, draudzība, gods, cieņa.

Mūžība sākas jau šodien, kad kristībā saņemam Svētā Gara dāvanu un tiekam mazgāti kristību ūdenī no iedzimtā grēka. Un mūsu dzīve kopā ar Dievu ir ceļš uz mūžību. Galvenais ir apzināti nedarīt otram ļaunu, censties dzīvot pēc labākās sirdsapziņas un ļauties Dieva vadībai.