Rekolekciju dalībniece Astrīda Briede.

 Ir aizritējušas trīs svētīgas dienas mūsu draudzē, kad kopā 44 kristieši no 9 draudzēm pulcējāmies kopā uz rekolekcijām, kuras vadīja Liepājas Sv. Annas draudzes mācītājs Jānis Bitāns.

Rekolekciju dalībniekiem bija iespēja dzirdēt lekcijas par Kristus augšāmcelšanās evaņģēlija liecībām, kā arī par „atslēgām” un veidiem, kas aktualizē un ļauj satvert Lieldienu noslēpumu un dinamiku personiskajā ticības dzīvē katram aktuālā laikā un vietā.

Kristus nāve un augšāmcelšanās nav tikai vēsturiski pagātnes notikumi, bet tie ir aktuāli notikumi arī šodien katram no mums. Caur kristības sakramentu mēs tiekam savienoti Kristus nāves un augšāmcelšanās notikumā. Tas ir nedalāms notikums. Jēzus nāk šajā pasaulē un ar Savu nāvi iznīcina mūsu nāvi, ar Savu augšāmcelšanos atjauno mūsu zaudēto mūžīgo dzīvību. Ja esam kristīti, tad esam iegremdēti Viņa nāvē. Ja Kristībās mūsos tiek nāvīgi ievainots tas, kas pieder pasaulei un kas ir nīcīgs, tad arī reāli kaut kas augšāmcelsies. Kristība ir tā, kas mūs atbrīvo no neizbēgamas kalpošanas grēkam, jo kamēr mēs neesam sakramentāli savienoti ar Dievu, mēs neizbēgami kalpojam grēkam, lai arī paši tā nedomājam. Šī dzīve mums ir dota, lai mēs kristīti būdami varētu nonāvēt sevī jeb krustā sist to, kas pieder pasaulei. Tāpēc ir ļoti skumīgi, ka cilvēks, kurš reāli ir saņēmis šo kristību, īsti neizprot, uz ko viņš tiek kristīts un kam tagad viņa dzīvē ir jāsākas. Kāda nozīme mums ir apcerēt Kristus krustu, ja mēs nezinām, kā tas priekš mums var aktualizēties? Kāda nozīme ir meditēt un apcerēt par to, kas notiek ar Kristu un vilkt paralēles ar mums, ja mēs reāli nepieņemam, ka tam ar mums ir jānotiek ikdienā. Ko tas dod, ja es neaptveru, kas ir tas manī, kam jātop krustā sistam kopā ar Viņu.

Dažiem varbūt liekas, ka tēma par augšāmcelšanos ir neinteresanta, un rekolekcijās labprātāk klausītos par lūgšanas spēku, vai kā tikt galā ar ļaunām acīm. Bet šī tēma par Kristus nāvi un augšāmcelšanos ir tā, caur kuru visas šī lietas ir sasniedzamas.

Lieldienas notiek pasaulē, bet ir pārpasaulīgas un pasaulei nesatveramas. Mums apkārt ir cilvēki, kas reāli ir saņēmuši nāves un augšāmcelšanās dāvanu jeb Lieldienu sakramentu, bet kuri absolūti to nelieto, ar to nedzīvo, to neizmanto. Viņi dzīvo tā, it kā tas nekad nebūtu noticis, kā laicīgi cilvēki – bez lūgšanas, bez sakramenta, ar apliecību un faktu, ka tas ir bijis. Mums, kristiešiem, kādreiz vajag atcerēties – kas mēs tagad esam! Atcerēties savu kristību, atcerēties to, ko tas mums nozīmē, atdzimt atpakaļ tajā ticībā, no kuras varbūt ar prātu vai ar darbiem esam novērsušies, lai Lieldienu realitāte apliecinās mūsu ticības dzīvē.