Astrīda Briede

“Jūs esat Kristus miesa” /1.Kor.12:27/

Gatavojoties mūsu baznīcas jubilejai, 9.novembrī visiem bija dota iespēja mūsu draudzē piedzīvot rekolekcijas, kuras kā ierasts vadīja mācītājs Jānis Bitāns. Šoreiz arī tēma pārdomām bija izvēlēta atbilstoši baznīcas jubilejai – ”Draudze ir Kristus miesa”.

Priekšlasījumu ievadā mācītājs uzsvēra, ka šo tēmu pārdomājot mēs nevaram domāt par Kristu un nedomāt par Baznīcu, vai domāt par Baznīcu, bet nedomāt par Kristu. Tās ir viena no otras neatdalāmas lietas. Kristus nāk pasaulē un ceļ Savu Baznīcu. To labi atcerēties, kad cilvēki, dažreiz ļoti kritizējot Baznīcu, faktiski nedomā par Kristu. Ja viņi domātu par Kristu, tad viņiem vajadzētu saredzēt un atrast, kurā vietā Baznīcā ir tā grēka nekad neaizskartā daļa, kur tajā cilvēku kopībā – draudzē ir tas, kas nav vainojams. Piemēram, cilvēkiem var nepatikt mācītājs, vai varbūt nepatīk cilvēki draudzē, bet dievkalpojumā tiek sludināts Dieva Vārds. Vai evaņģēlija teksts mainās atkarībā no šiem cilvēkiem? Vai mainās Svētais Vakarēdiens, ja mācītājs tā konsekrēšanas laikā mazliet šļupst? Nemainās! Ja mēs nākam uz baznīcu skatīties un vienlaicīgi redzēt Kristus klātbūtni, tad mums ir daudz vieglāk saprast, kuras ir tās lietas, kuru dēļ mēs esam klātesoši baznīcā.

Dažreiz cilvēki saka, ka baznīca viņiem nav vajadzīga, ka viņi var tāpat dzīvot un ievērot Kristus baušļus savā dzīvē. Bet patiesībā neviens cilvēks nevar ievērot baušļus savā dzīvē bez Baznīcas! Kristus saka: “Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība.”/Jņ.6:53,54/

Cilvēks ārpus Baznīcas un ārpus sakramentiem var runāt cik daudz grib par Kristu, bet tie ir tikai vārdi, iedomas, varbūt kaut kādas sajūtas, bet tā nav realitāte. Mēs katrs piedzimstam akls pret Dievu, un savas dzīves laikā mums šīs acis ir jāatver. Tikai pirmais cilvēks, kad atvēra acis, ieraudzīja Dievu, savu Radītāju. Viņam viss pārējais bija svešs, bet ne Dievs. Katram cilvēkam pēc grēkā krišanas bija otrādāk – visu pasaulē pakāpeniski ierauga, bet ne Dievu. Viņš var izteikt dažādus filozofiskus spriedumus, vērojumus, atziņas, bet viņš nekad pats neapliecinās Kristu. Līdzīgi kā miesa, kas ir spitālības skarta, tā arī cilvēka dvēsele, ja netiek šķīstīta, tad sabojājas pilnīgi, cilvēks kļūst galēji neticīgs, izplūdis maldos, no kuriem pats netiek ārā. Ir nepieciešams Kristus! Bez Kristus upura cilvēka dvēsele nevar tikt atdzīta par nevainojamu, brīvu no grēkiem.

Draudze ir Kristus līgava

Interesanti, ka draudze kā Kristus līgava ir jau pravietota Vecajā Derībā. Jau pašā sākumā cilvēka radīšanā ir apslēpta jaunā Ādama nākšana pasaulē un jaunās līgavas rašanās. Radīšanās stāstā lasām, ka cilvēks nevēlējās būt viens, bet sailgojās pēc sev līdzīga. Ir rakstīts: “Un Dievs Tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku; un tas aizmiga, un Viņš izņēma vienu no viņa ribām, aizpildīdams vietu ar miesu. Šo ribu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs Tas Kungs izveidoja par sievu un pieveda to pie cilvēka. Tad cilvēks sacīja: “Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas!”/1.Moz.2:21-23/ Ievai tiek dots vārds, ka viņa kļūs par visu dzīvo māti, no viņas nāks tie, kas dzīvos. Savukārt, Kristus krusta nāvē redzam, ka Kristus pie krusta aizmieg nāvē, viņa sāns ar šķēpu tiek atdarīts, no Viņa sāna iztek ūdens un asinis. Turpmāk Kristus līgava būs tā draudze, kas veidojas no visiem tiem, kas kristīti kristību ūdeņos, piedzimuši kristībā un pēc tam baroti ar Euharistijas asinīm Svētajā Vakarēdienā. Tās ir divas lietas, bez kurām neviens kristietis savu dzīvi nevar pilnvērtīgi nodzīvot. Baznīca kļūst par daudzu dzīvo māti. Baznīca ir tā, kas ieņem cilvēku, dzemdē cilvēku. Ieņemšana ir tā saucamais iesvētes mācību laiks jeb katehēzes laiks. Tad nāk mirklis, kad cilvēks piedzimst baznīcā caur kristību. Tāpēc runājot par Kristu, mēs nevaram Viņu nodalīt no Baznīcas. Ja mēs gribam Kristu no baznīcas nodalīt un teikt, ka baznīca tāda cilvēku organizācija vien ir, bet Kristus ir kaut kas lielāks par to, to nevar atdalīt! Tas būtu apmēram tas pats, kā piemēram, mums ir radinieks, kurš ļoti skaisti runā, kuram ir ļoti gaišas dzīves atziņas, bet tiklīdz sāk kaut ko darīt praktiski, tā nekas nesanāk. Tad mēs viņam nogriežam galvu un sakām, ka cienīsim tikai to labāko, kas viņam bija.

“Topiet svēti, tāpēc ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts! /3.Moz.19:2/

Visa Jēzus dzīve ir svētuma reprezentēšanās pasaulē. Pasaulē ienāca tāds svētums, kāds bija zudis kopš grēkā krišanas. Bet Jēzus nāca nevis, lai atspīdētu, bet lai šajā pilnībā sevi atdotu par atpirkuma samaksu. 1.Pēt.1:15 ir sacīts: “Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā.” Vai mēs varam būt tikpat svēti kā Kristus? Nē! Viņš jau piedzimst svēts. Mēs piedzimstam pilnīgi ievainoti. Mums ir tīši un netīši grēki, apzināti un neapzināti. Mūsu neapzinātie grēki ir tāpēc, ka mēs daudz ko ticībā neesam izzinājuši. Tieši pieredzes trūkuma dēļ mēs krītam daudzos grēkos. Tāpat mēs neviens nevaram nodzīvot svētīgu dzīvi tikai ar labām lūgšanām un tuvākmīlestību. Agrāk vai vēlāk, lielākā vai mazākā mērā mūsu ticīgajā, īstu Kristus sekotāju dzīvē nākas saskarties ar upurēšanos. Tā var būt tāda ikdienišķa – panesot vai izciešot kādas grūtības. Mums vienmēr ir jābūt gataviem ne tikai par Kristu nomirt, bet īpaši, lai mēs būtu gatavi Viņam par godu nodzīvot katru dienu.

Skatoties uz Jēzus Kristus dzīvi, sākot no ieņemšanas un beidzot ar uzkāpšanu debesīs, mums vienlaicīgi jāskatās uz savējo, kā tas, kādā veidā tas piepildās manā dzīvē. Vai es savu ticību un sekošanu Kristum apzinos tik plašā mērogā. Iepretim Viņam, es esmu nācis pasaulē kā psalmā sacīts: ”Vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi.” /Ps.51:7/ Iepretim Viņam, es netaisnais esmu mazgājies Viņa taisnībā. Viņš mira – es miršu. Es mirstu paļāvībā uz to, ka Viņš ir atjaunojis ceļu uz Debesu Valstību. Man nebūs jānonāk ellē, kurā Viņš savu pestīšanas darbu ir padarījis. Jēzus augšāmcēlās – man ir jādomā par sevi, par savu augšāmcelšanos. Tas ir ļoti aktuāli, bet dažkārt cilvēki par to nedomā, jo uzskata, ka dzīve beidzas ar laicīgu nāvi.

“Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību”/1.Kor.12:7/

Rekolekciju noslēgumā varējām pārdomāt, kā mēs katrs kalpojam pie Baznīcas celšanas. 1.vēstulē korintiešiem ir teikts: “Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību.” /1.Kor.12:7/ Dāvanas mēdz būt dažādas. Ir epifāniskās dāvanas – tās, kurās nepārprotami pārdabiskā, brīnumainā veidā atspīd Dieva varenība. Tās ir, piemēram, runāšana mēlēs, pravietošana, pārdabiska dziedināšana.

Tad ir tā saucamās baznīcas darba dienas dāvanas, piemēram, mācīšanas dāvana, viesmīlības dāvana, utt.

Tad ir vispārējās dāvanas, kuras Dievs dod baznīcā visiem, tās mūs kā Kristus miesu vieno. Pie šīm dāvanām pieder sakramenti, Dieva vārds, baznīcas kopība.

Bet pašos pirmajos Vasarsvētkos visi saņēma vienu kopīgu dāvanu un tā bija – DROSME. Svētais Gars ir tas, kas mums to dod. Kad mums ir drosme, mēs esam Gara pilni. Drosmi katrs baznīcā iemanto savā laikā. Kamēr vēl mācamies, iepazīstamies ar ticības pamatpatiesībām, mums drosmes nav vai ir ļoti maz. Vēlāk jau iesakņojoties draudzē, izveidojoties ticības pieredzei, mūsu drosme pieaug. Bet ir svarīgi nekad nezaudēt drosmi.        Mēs, jebkurš kristietis stāvam starp Dievu un neticīgo tautu. Mēs esam tie, kuri nes šo vēsti un dara to zināmu un pieejamu cilvēkiem, kuri Dievu nepazīst. Un mēs esam tie, kuri par šiem cilvēkiem stāvam Dieva priekšā lūdzoties. Mūsu katra uzdevums ir dot liecību pasaulei par Dievu vārdos un darbos, apliecinot Dievu savā ikdienā ar darbiem un, ja nepieciešams, tad arī ar vārdiem. Un vienmēr ir jāatrod tas zelta vidusceļš starp runāšanu un klusēšanu. Labāk ir klusēt par ticību līdz tam brīdim, kad tev kāds lūdz parunāt, nekā runāt līdz tam brīdim, kad kāds lūdz paklusēt. Lai mūsu darbi ikdienā dod godu Dievam, lai cilvēki redz mūsu rīcību, lai varam būt Kristus saldenā smarža pasaulē. Lai nekad mums nepietrūkst drosmes apliecināt Kristu!