2017. gadā atzīmēsim reformācijas 500 gadu dienu kopš 1517.gada 31.oktobra, kad Mārtiņš Luters piesita 95 tēzes pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm. Baznīcas vēsturē aizsākās Reformācijas notikumi, kurā deformētais tika atkal atjaunots. Reformācija savā būtībā ir atgriešanās pie Dieva Vārda un mācības, kas izriet no tā. Baznīcā laika gaitā, bija ienākušas tradīcijas, mācības, kas nesaskanēja ar Dieva Vārdu un pat nostājās augstāk par to. Apustulis Pāvils atgādina par evaņģēlija vēsti, ka tā ir vienkārša, ikvienam saprotama un satverama: „Jo Kristus mani nav sūtījis kristīt, bet evaņģēliju sludināt, ne gudriem vārdiem, lai Kristus krusts nepaliktu bez satura. Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. ” /1.Kor 1:17-18/

Baznīcas vēsti jau no pirmajām dienām cilvēki ir vēlējušies pārveidot pa savam tā, lai tā tolerētu visus ieskatus, lai tas neliktu skatīties uz Krustu, kur grēks top izgaismot un nosodīts. Mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus, iesākot sludināšanu, aicināja atgriezties no grēkiem tur, kur mēs novēršamies no Dieva vārda un Viņa gribas. Reformācija aizvien ir vēsts par Jēzu Kristu, kā Glābēju un Pestītāju, kas mums ir atklāta nemainīgajā un skaidrajā Dieva Vārdā.

Dievbijīgi Baznīcas ļaudis, jau sen bija pamanījuši neatbilstību Baznīcas mācībā un tās dzīvē. Mēs varam pieminēt tos, kas jau pirms M.Lutera runāja par Baznīcas reformāciju. Pēteris Valds (12.gs.) Francijā, Lionā norādīja uz nesaskaņām starp pāvesta, garīdznieku dzīves veidu, kas bija pārāk grezns, izlaidīgs un daudz kur nesaskanēja ar Dieva Vārda mācību. Džons Viklifs (1328.-1384.g.) Anglijā, Oksfordas universitātes profesors, kas protestēja pret pāvesta lielo varaskāri. Prāgas universitātes profesors Jans Huss (1369.-1415.g.), kurš iestājās pret Baznīcas iestādījumiem, kas bija pretrunā Dieva Vārdam.

Dievs lietoja Mārtiņu Luteru, viņa degošo sirds jautājumu:„kā atrast žēlsirdīgo Dievu?” Baznīca ar visu to, kāda tā bija un ko piedāvāja, nespēja dot atbildi. M. Luters atbildi atrada Dieva Vārdā: „ No ticības taisnais dzīvos.” /Rom 1:17/. Ne ar paša spēkiem un spēju tikt līdz Dievam, bet ticībā pieņemt to, ko Kristus jau ir paveicis mūsu izglābšanai. Šajā atziņā lielā mērā izpaužas reformācijas būtība un saturs. Ieraugot, ka glābšana ir iegūstama vienīgi un tikai ticībā Kristum, un visam tam, ko Viņš ir paveicis mūsu dēļ. Jēzus saka ļoti nozīmīgus vārdus: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.”/Jņ.6:35/ Te Jēzus Kristus runā par garīgu dzīvību Viņā, kas mums tiek dota pateicoties Viņa krusta nāvei. Apustulis Pāvils raksta: „Bet, ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs – tāda ir mūsu ticība – arī dzīvosim kopā ar Viņu.”/Rom 6:8/ Viņš ir tā maize, kas nes dzīvību un ticību, kur varam atdzerties un tikt piepildīti. Jēzus saka: „Es došu izslāpušajam bez maksas no dzīvības ūdens avota.” /Atkl. 21:16/

Mārtiņš Luters piedzīvoja glābjošo ticību, piedzīvoja Dieva mīlestību Kristū. Viņš raksta: „Man bija tā, it kā es būtu piedzimis gluži no jauna un caur atvērtām durvīm iegājis paradīzē.” Reformācija aizvien ir vēsts par Jēzu Kristu un Viņa darbu pie mums. Luters stāvēja uz Dieva Vārda patiesības un varēja ticībā teikt: “Še es stāvu, un citādi es nevaru, lai Dievs man palīdz!” Arī mēs ticības atjaunošanas svētkos, esot Dieva Vārda patiesībā, varam teikt, ka te es stāvu un citādi es nevaru, kā vienīgi uz Kristu paļauties. „Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.”  /1Kor. 3:11/

Dieva svētību vēlot, Cesvaines draudzes palīgmācītājs Reinis Bikše