Astrīda Briede
7.maijā mūsu draudzē notika rekolekcijas “Dievs dziedina, jo pestī. Dievs pestī, bet nevienmēr dziedina”, kuras kā ierasts vadīja Liepājas Sv. Annas draudzes mācītājs Jānis Bitāns. Lai arī tēma bija par dziedināšanu, sākumā mācītājs pieskārās prieka tematikai, kas arī ir ļoti svarīga un nozīmīga. Tāpēc, atskatoties uz aizvadītajām rekolekcijām, vēlos padalīties ar dažām atziņām.
“Meklē savu prieku savā Kungā…”/Ps.37:4/. Tas ir vienīgais prieks, kurš ir tikpat nepārejošs kā Dievs. Šis prieks ir mūžīgs. Visi pārējie prieki pāriet tikpat ātri, cik iemesli, kuru dēļ tie rodas.
Tas prieks, kas nāk no augšienes, būs atšķirīgs un pretējs tam, ko kāro miesa un ko piedāvā pasaule. Pasaulīgs prieks var novest cilvēku pie vispārējas iztukšotības.
Dažkārt cilvēkiem ir priekšstats, ka esot priecīgam Svētajā Garā, ir jābūt patstāvīgi pozitīvi uzvilktam. Bet kurš tāds var būt? Ir daudz tādu cilvēku, kas ir iekšēji priecīgi, bet viņiem fiziskas prieka emocijas uz āru neizspaužas, lai gan tas nenozīmē, ka tas tā nevarētu būt.
Garīgs prieks var būt līdzīgs garīgai sajūsmai. Tas paceļ mūsu jūtas garīgu iemeslu dēļ. Dažreiz mūsu prieks ir saistīts ar garīgu pārsteigumu, ko rada kāda atklāsme, ko iepriekš neesam pieredzējuši, vai kāda piedzīvota atbildēta brīnumaina lūgšana. Tās lietas, kas nāk no Dieva, vienmēr pārsteidz, jo tās stāv ārpus mūsu fiziskās, pasaulīgās pieredzes. Tās ir pārsteidzošas.
Askēzes tēvi saka: “Uzmanieties no tukšas sajūsmināšanās.” Kāpēc? Tāpēc, ka tai nāk līdzi vilšanās. Tur, kur priekam, pārsteigumam vai izbrīnam ir garīgs iemesls, tur nekad šīs lietas nepaliek.
Garīgs prieks var būt savienots ar garīgu izbīli. Sastapšanās ar Dieva garīgo pasauli, kas ir radikāli atšķirīga no šīs nīcīgās, var būt tik pārsteidzoša, ka cilvēks var izbīties.
Prieks garīgā nozīmē var būt saistīts ar ļoti dažādu emocionālu svārstīšanos, bet finišā tas vienmēr pagriežas kā sajūsma par Dieva atklāsmi, kā izbīlis Dieva priekšā.
Ir svarīgi saprast, ka bibliskā izpratnē vārds “prieks” nav atraujams no vārdiem “Dieva miers”. Garīgs prieks vienmēr sevī ietver mieru. Dažkārt ar tādu ārēju cilvēcisku prieku traucējam Dieva mieram.
Prieks nav viena emocija, kas saistīta ar laimes sajūtu vai smiešanos. Ticības īstais prieks var būt saistīts ar zināmu samulsumu vai pat ar zināmām sāpēm. “Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē.” /Jņ.16:21/
Tas arī ir prieks, ka jūs no mācekļiem kļūstat par skolotājiem, no bērniem jūs kļūstat par vecākiem ticībā.
0 komentāri