Draudzes mācītājs Reinis Bikše
„Vienmēr par visu pateicieties Dievam un Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā.” /Ef. 5:19-20/
Vai esi pateicīgs, neskatoties uz ārējiem apstākļiem? Te jāsaka, ka tas ir grūti, jo, ja kaut kas mūsu dzīvē tiek atņemts, ir sarūgtinājums. Ja tiek atslēgts internets, iestājas izmisums un nav nekāda prieka. Ja līst lietus ir slikti, ja pārāk karsti, atkal slikti.
Palūkosimies uz vīru, kuram bija visas tiesības būt ļoti sarūgtinātam, bet, kurš bija pateicīgs un priecīgs neskatoties ne uz ko. Apcietināts patiesības dēļ, grūtos apstākļos, cietuma cellē, naktis pavadīja uz aukstas akmens grīdas un tomēr viņš bija pateicīgs.
Tas ir Apustulis Pāvils, kurš bija mācījies pateicības dziļāko būtību. Atrodoties cietumā Romā, viņš raksta: “topiet Gara pilni, kopīgi skandēdami psalmus, slavinājuma un garīgas dziesmas, dziedādami un spēlēdami savās sirdīs Kungam. Vienmēr par visu pateicieties Dievam un Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā.” /Ef. 5:19-20/
Kā tas ir, būt pateicīgam par visu – neskatoties uz to, kādi ir ārējie apstākļi? Pāvila pateicība neskanēja tikai vienreiz gadā, bet tā bija jauna dienu no dienas. Kas bija mainījis Pāvila sirds attieksmi, ka viņš varēja būt pateicīgs ikvienā dzīves brīdī? Viņš pateicās pat tad, kad ticības dēļ atradās cietumā, pateicās pārbaudījumos, kad sludināja Evaņģēliju, pateicās pat tad, kad piedzīvoja veselības problēmas utt…
Te redzam, ka Pāvila un katra kristieša pateicība nebalstās uz labklājību, veselību, ārējām lietām, bet tā ir daudz dziļāka. Raudu dziesmu grāmatā ir lasāmi brīnišķīgi vārdi: “Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība. Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es cerēšu uz Viņu. ” /Raud. 3:23/
Dieva žēlastība, kurā esmu atpestīts un glābts Jēzū Kristū, ir pamats pateicībai, lai arī kādi būtu mūsu apstākļi, to satver ticīga sirds. Tā zina, ka katrs rīts un diena, bez Kunga sargāšanas un Viņa žēlastības, būs pavadīts grēkā. Tas Kungs ir mana daļa, pie kā es tveros. Šī pateicība par Dieva žēlastību un svētībām, kuras no Viņa saņemam, ir spilga liecība katra kristieša dzīvē. “Es teikšu Tā Kunga žēlastību un Viņa slavas pilnos darbus, kā tas klājas, par visu, ko Tas Kungs mums darījis, un par visu labu, ko Viņš mums parādījis Israēla namam pēc Savas bagātās žēlastības un pēc Savas lielās apžēlošanas.” /Jes. 63:7/
Un tomēr Dāvids 73. Psalmā raksta: “Un mani taču nelaime mocīja katru dienu un bargi mani pārmācīja ik rītus.” /Ps.73:14/ Tik tiešām, mums ir jāsastopas ar daudz grūtībām un ciešanām, slimībām un sāpēm. Mēs varam uz Dievu saukt un teikt: “Kungs, ciešanas ir lielas, tās ļoti sāp. Vairāk redzu ciešanas un sāpes ik rītu, nekā redzu Tavu žēlastību.”
Ja uzmanīgi lasīsim 73. Psalmu, tad redzēsim, kā tas noslēdzas ar atziņu, ka Dievs savus bērnus tur savās rokās un ir līdzās ciešanās un grūtībās. Ticīga sirds grūtībās var teikt: “Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas, Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā. Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi! Jo redzi, tie, kas neuzticībā no Tevis atstājas, iet bojā; Tu izdeldē tos, kas no Tevis atkāpjas. Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus. ” /Ps. 73:23-28/
Pāvils mudina, lai topam Gara pilni! Rīts ir brīnišķīga iespēja, kā pirmo uzņemt Dieva vārdu un Viņa žēlastību. Iesāc dienu ar Dieva žēlastību.
Ticība iet roku rokā ar pateicību, neticība iet roku rokā ar nepateicību, rūgtumu, aizdomām.
Nepateicība ir tik izplatīta mūsu vidū. Bērni aizmirst pateikt paldies vecākiem par pusdienām, mīlestību, rūpēm. Mēs aizmirstam pateikt paldies policistiem par kārtību, sētniekiem par tīrību, komunālo pakalpojuma sniedzējiem, ārstiem par rūpēm utt… Mēs uzskatām, ka daudz kas mums pienākas, ja maksāju, tad kādam ir jādara savs darbs. Galvenokārt mēs aizmirstam pateikties Dievam! Vai iesāc ēdienreizi ar lūgšanu? Ja aizmirsi un atcerējies tikai tad, kad esi pusē, vai, kad jau beidzis ēst, pateicies Dievam tad.
Nepateicība ir grēks, tāpat kā melošana vai zagšana. Viena no Dieva vārda apsūdzībām cilvēkiem ir atrodama Romiešu vēstulē: “Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā.” /Rom. 1:21/
Nepateicīga sirds ir tā, kas ir auksta pret Dievu un Viņa žēlastību. Tā vienaldzīga paiet garām, kad skan Dieva vārds, kad notiek dievkalpojums, kur Dievs kalpo mums, tā paliek savā dīvānā un svētdienas TV programmā.
Dieva vārds, no sākuma līdz pašam noslēgumam, nemitīgi runā par pateicību Dievam. Pateicība izriet no sirds, Jēzus saka: “Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu. Jo no sirds pārpilnības mute runā.” /Lk.6:45/ Dievs dāvā bagātīgi savu žēlastību, un pateicīga sirds vienmēr ir pāri malām pilna ar Dieva žēlastību.
Mēs varam pateikties par ēdienu, apģērbu, māju, mašīnu, jo “Viņš Dievs Sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams… mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku” /Ap.d. 14:17/ Pāvils saka, ka mums Dievu būtu jāpazīst arī pēc tā, ko varam baudīt laicīgā ziņā.
Mācītājs Vilhelms Bušs brīnišķīgi raksta: “Katra sviestmaize, ko ēdam, mums saka: “Dievs meklē tavu sirdi!” Katra sviestmaize sludina: “Dievs grib sakustināt tavu sirdi!” Kaut mēs varētu sadzirdēt vārdus, ko mums saka sviestmaizes! Tad katra maltīte būtu mazi svētki.” Bet mūsu sirds ir tik cieta un auksta, ka neredzam šo Dieva mīlestību.
Ne daudzums ir noteicošais, bet sirds, kas saņem pateicībā. Pāvils raksta: “Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” /Fil. 4:12/ Arī mazums, bet no Dieva saņemts, var darīt patiesi laimīgu, bet liela bagātība bez Dieva svētības, var izrādīties vislielākā nabadzība un tukšība.
Mēs varam pateikties par cilvēkiem mums līdzās. Ir viegli uztvert līdzcilvēkus kā pašsaprotamus, ka viņam ir jābūt manā dzīvē. Kādreiz mēs ātri sākam uzskaitīt trūkumus un problēmas, kādas ir mūsu tuvākajiem. Te Jēzus saka: “Es saku: mīliet savus ienaidniekus, darait labu tiem, kas jūs ienīst, svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina.” /Lk.6:28/ Pateikties un lūgt par līdzcilvēkiem, tas ir Dieva aicinājums tev un man. Kad pēdējo reizi tu esi kādam teicis: “man ir pateicības pilna sirds, ka tevi varu pazīt.” Pāvils Korintas draudzi, kas nebija izcila un perfekta, sveicina ar vārdiem: “Es vienmēr pateicos Dievam par jums ”. Pļaujas svētkos izmanto šo iespēju, pateicies un iepriecini kādu sev līdzās.
Mēs varam pateikties arī ciešanās un grūtībās. Mēs zinām, ka Jēzus ir līdzās arī tad, kad mums ir jāpiedzīvo ciešanas un vajāšanas. “Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību. Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim un jums nebūtu nekāda trūkuma.” /Jek. 1:2-4/ Kādreiz, ejot cauri grūtībām, ir jautājums, vai Dievs mani redz un dzird? Te varam atcerēties, ka Dievs ir līdzās un “katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.” /Ebr. 12:11/
Kā vecāki māca savus bērnus un ļauj iet cauri pārbaudījumiem, zinot, ka tā viņi pieaugs. Tā arī Dievs savā gudrībā un mīlestībā mūs vada. “Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem.” /Ebr. 12:6/
Dievs mums ir dāvājis lielāko dāvanu – glābšanu, un Viņa žēlastība ir jauna arī šajā rītā, to ticībā uzņem un arī tava sirds pāri plūdīs pateicībā!