Draudzes gans Hanss Jensons

Oktobra mēnesī mēs īpaši uzmanību veltām namturībai. Tas dabiski sākas ar Pļaujas svētkiem, kad mēs priecājamies par gada ražu un pienesam pateicības dāvanas Tā Kunga priekšā par visu.

Namturība ir plašāks jēdziens nekā vienkārši ziedošana. Tas ir jautājums par to, kā mēs pārvaldām visu to, kas mums ir, pat garīgas dāvanas:

Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi. (1.Pēt. 4:10)

Namturība attiecas gan uz ziedošanu, gan kalpošanu (kā mēs izmantojam savu laiku, spēku un dotības).

Mēs esam pārvaldnieki! Viss pieder Dievam. Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda, zemes virsus un viss, kas uz tā dzīvo. Ps.24:1.

Viss, kas mums ir, galu galā nāk no Dieva. Jā, mēs arī darbojamies, bet tas ir Dievs, kas mūs ir radījis, mūs uztur un dod mums iespējas. Mums ir atbildība, kā mēs to visu izmantojam, bet viss ir no Dieva. Tāpēc mēs arī dievkalpojumā, pienesot ziedojumu, sakām: No tā, kas ir Tavs, mēs Tev pienesam.

Pliki mēs piedzimstam un neko mēs arī neņemam līdzi, izņemot attiecības.

“Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!” Ij.1:21 (sk. Tim. 6:7)

Patiesība, ko mēs labi zinām! Kas ir tas, kas paliek!? Slavēšana pateicībā par to, kas ir dots un piedzīvots. Viss kas mums ir dots, lai veidotu attiecības ar Dievu un viens ar otru. Visa radība ir mums dota, nevis, lai tikai uz to fokusētu (Rom. 1:25), sakrātu sev mantas (Lk. 12:21), bet lai piedzīvotu Dieva mīlestību uz mums caur to visu (1.Tim. 4:4). Mīlestība dod, un Dievs ir visa laba dāvanas devējs. (Jēk. 1:17)

Dievs dod mums telpu, dabas telpu, lai šeit dzīvotu un attīstītu attiecības ar Viņu pateicībā.

Viņš ir devis mums ķermeni kā telpu savam svētajam Garam, lai palīdzētu mums saukt “Abba Tēvs” un attīstītu šīs dievbērnības attiecības ar savu Tēvu. Tā kā ģimene izveido savu mājvietu, lai tajā dzīvotu saskaņā savā starpā, tā arī draudze izveido un rūpējas par savu kopīgo telpu – baznīcu. Ēka nav svarīgākais, bet gan attiecības, kas tajā tiek koptas. Ēka nav nesvarīga, jo tās mērķis ir veicināt to, kas paliek, proti, attiecības, kas izpaužas pateicībā un tuvībā. Kad noziedznieks pie krusta lūdz Jēzu ticībā “piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā”, viņš saņem atbildi, “šodien tu būsi ar Mani paradīzē” (Lk. 23:42-43). Tas, kas palika un turpinājās, bija viņa attiecības un tuvība.

Mūsu mantu lietošanas mērķis ir veicināt attiecības un palīdzēt cilvēkiem izveidot vissvarīgākās attiecības, proti, attiecības ar Dievu. Mēs lūdzam Mūsu Tēvs lūgšanā: Lai nāk Tava valstība. Un, ja mēs arī to no sirds lūdzam un gribam, tad mums arī vajadzētu būt gataviem ziedot tai, kas ir saistīta ar Dieva valstības izplatīšanu un nostiprināšanu, proti, Viņa Baznīcai. Jēzus arī aicina:

darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos. Lk. 16:9

Būt pārvaldniekam nozīmē arī, ka fokuss nav, lai būtu augļi mums, bet lai tie vairojas dēļ tā, kam tie pieder – Dievam. Un, ja Viņš ir labs, un to mēs zinām, ka Viņš ir, vai ne!?, Viņš rūpējas par mums jau tagad un mūžīgi.

Mūsu attieksme

Ir svarīgi, kāda ir mūsu attieksme pret dāvanas dēvēju un pret to, kas mums ir dots. Līdzība par talentiem mums daudz ko māca. Līdzībā īpašnieks, aizceļodams nodeva saviem kalpiem talentus: vienam 5, otram – 2 un trešam vienu talentu, pēc viņu spējām. Tie divi pirmie gāja un darbojās ar savus talentiem un dubultoja sev uzticēto mantu, ko viņi deva atpakaļ savam kungam kopā ar nopelnīto, bet trešais aiz bailēm uz savu kungu, apraka savu talentu zemē.

Vai mēs aiz bailēm pret Dievu pārvaldām to, kas mums ir? Vai mēs domājam, ka mēs kaut ko nepelnītu dodot, vai mēs to darām tikai pienākuma dēļ? Vai mūsu pārvaldīšana izriet no tā, kā mēs pazīstam visa laba dāvanas dēvēju, kā Viņš ir devīgs un mēs gribam līdzināties viņam?

Ziedošana un kalpošana ir saistīta ar prieku!

Interesants novērojums ir tas, ka, runājot par ziedošanu un kalpošanu, tiek arī minēts prieks!

,,Kalpojiet Tam Kungam ar prieku!” Ps. 100:2

..Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl. 2. Kor. 9:7

Šī attieksme nāk no sirds un no gribasspēkā vien mēs īsti nevaram priecāties. Jāļauj Dievam strādāt mūsu sirdīs, lai to panāktu. Mēs varam sevi mazliet pārbaudīt. Kā mūsu sirds reaģē uz ziedošanu un kalpošanu? Vai kalpošana un ziedošana vairāk saistās ar pienākumiem un piespiedu kārtu nekā ar prieku? Un ja ‘jā’, kādēļ? Kad uz lūgumu dzirdu atbildi “kas jādara, jādara”, es šādā atbildē bieži sadzirdu maz prieka. Vai, kad tiek runāts par desmito tiesu, bieži izskan jautājums, vai tas ir obligāti, nevis pateicība, ka ir kaut kas, ka varu dot un no tā priecīgi dot vismaz 10 % Baznīcai, zinot, ka, ja es pārvaldu pārējos 90 % saskaņā ar Dieva norādījumiem, Viņš mani bagātīgi svētīs.

Tik skaisti ir, kad cilvēki sevi attīsta kopā ar Dievu, pārvalda savus talantus un mantu pēc Dieva norādījumiem, ziedo un kalpo Dievam ar prieku. Tādu skaistu attīstību es novēlu jums visiem un, ja tas īstenojas, tad arī kopā ar jums dažādos veidos uzplauks draudzes!