Kristus ir augšāmcēlies!

Patiešām augšāmcēlies!

Tā mēs ar īpašo prieka sajūtu, katru gadu pēc Jēzus Kristus ciešanu laika, izsakām ar  pārliecību.

Šis sveiciens ir saistīts ar Lieldienām, ar Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Arī izsauciens Allelūja ir visvairāk saistīts ar prieku par Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Viņš atkal ir mūsu vidū, Viņš runā uz mums! Tāpēc lasījumi no Evaņģēlija,  kas ir tieši par Jēzu Kristu, nav tikai atmiņu vārdi, bet vārdi, ko Viņš šodien saka mums. Tāpēc mēs arī pieceļamies pie evaņģēlija lasījuma, jo Viņš ir dzīvs un neredzamā veidā stāv mūsu vidū un runā. Tāpat kā mēs automātiski pieceļamies, kad pie mums ienāk augstas amatpersonas, tā mēs arī pieceļamies, kad uzklausām augšāmcelto un dzīvo Jēzu. Un priekā par šo Viņa klātbūtni, mēs Viņu sveicam ar Allelūjas izsaucieniem.

Bet, kas ir tās dziesmas, kuras mēs saistām ar Lieldienām? Vai Lieldienām ir sava „Klusa nakts, svēta nakts”? Diemžēl nav neviena konkrēta dziesma mūsu dziesmu grāmatā, kas ir iegājusi mūsu vidū tā, ka mēs varam teikt, ka būtu tik atpazīstama kā kāda no slavenām Ziemsvētku dziesmām. Kaut arī, ka Lieldienas ir Baznīcas vislielākie svētki.

Lai mums kāda dziesma kļūtu vēl pazīstamāka, es izvēlējos dziesmu „Lielākā cīņa pabeigta”, kas, manuprāt, labi atspoguļo Lieldienu būtību.

Pirmkārt, tā sākas ar Allelūja, pasludinot, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies. Gandrīz kā trompešu skaņa, kas liek mums būt uzmanīgiem un sagatavoties šim priekam! Un katrs pants arī beidzas ar šo izsaucienu, lai uzsvērtu, ka mums ir tiešām iemesls priecāties, un aicinātu, izbaudot to, dziedāt līdzi!

Katrs pants dod paskaidrojumu, kāpēc mums ir iemesls tā priecāties par šo notikumu.

1 Lielākā cīņa pabeigta, Kristum nu pieder uzvara. Viņam lai slava, mūžīgā: Allelūja.

Tā cīņa, ko Jēzus uzvarēja, ir vislielākā, visgrūtākā, visdārgākā, visneiespējamākā, ko tikai Dievs pats varēja uzvarēt mūsu vietā. Šī uzvara ir vienreizēja, uz visiem laikiem šī uzvara ir derīga, un uzvara ir tik pamatīga, ka otrreiz nevar šo uzvaru atkārtot. Visas citas varenās uzvaras šajā pasaulē nobāl salīdzinājumā. Tāpēc šī uzvara ir mūžīga.

2 Tumsības vara briesmīga, Pakļauta tai bija dzīvība, Jēzus šo varu salauza: Allelūja.

Dzīve grib dzīvot. Sākumā nebija domāta miršana. Dzīve dzīvo un tā tas arī bija domāts palikt. Dzīves ienaidnieks ienāca līdz ar cilvēka grēkā krišanu, ar neuzticību dzīvības avotam – Dievam, no attālināšanas no Viņa. Grēks ienāca un cilvēks kļuva mirstīgs. Ja nekas netiktu mainīts, dzīve tiktu pakļauta nāvei, proti – ka dzīve beigtos ar to, ko vairs nevarētu saukt par dzīvi. Bet šo nāves ietekmi Jēzus salauza.

3 Lieldienas rīta agrumā, Debesu gaismas spožumā, Jēzus no kapa uzcēlās: Allelūja

Jēzus ir meistars lietot dabu, lai mācītu par garīgām lietām. Tā kā mēs piedzīvojam, ka rīta saules stari pārvar nakts tumsu, tā Jēzus ļauj pirmiem augšāmcelšanās lieciniekiem piedzīvot Viņa uzvaru par nāvi šajā dabas norisē. Jēzus ar savu uzvaru par nāvi dod mūsu dvēselei, mūsu būtībai, gaismu, kas uzvar mūsu dvēseles nakti un velk mūs arā no grēku tumsības. Dzīve nav domāta kapam. Jēzus ar savu augšāmcelšanos norādu uz dzīvi, kas ilgst ilgāk nekā līdz kapa malai. Ja mēs esam savienoti ar Viņu, tad dzīve, kopība ar Dievu nebeidzies.

4. Slava lai Jēzum Glābējam, Varonim krusta nesējam, Dzīvības, nāves Valdniekam: Allelūja

Jo vairāk mēs saprotam un piedzīvojam to, no kā Jēzus mūs ir izglābis, kāds varonis Viņš ir ar to, ka Viņš nesa mūsu krustu un mūsu vietā nomira pie krusta, ka Viņš ir valdnieks pār visu, tad mēs nevaram Viņu neslavēt. Ja nāve pēc būtības nedraud, tad dzīves daba ir priecāties, pieķerties Viņam, kas dod un uztur dzīvību. Tad Viņu slavēt un pielūgt nav kaut kas, ko mums jādara, bet tas, ko mēs nevaram nedarīt! Ar to, ka mēs atsaucamies uz Jēzus Kristus varoņdarbiem, dodot Viņam slavu, mēs Viņu apliecinām, atzīstam, ka Jēzus Kristus ir uzvarējis (nevis mēs ar saviem spēkiem), ka mēs ejam Viņam līdzi, ka mēs esam dzīvi!

Kā Jēzus saka: „es dzīvoju, un jums būs dzīvot” (Jņ: 14:19)

Āmen! Alleluja!