Draudzes mācītājs Reinis Bikše
„Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās.”
/Marka ev. 16:1-8/
Jēzus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!
Mīļā Kristus draudze, gavilēsim un pateiksimies par žēlastības rītu, kurā varam svinēt Jēzus Kristus augšāmcelšanās uzvaru!
Mūsu dziesmu grāmatā ir atrodama brīnišķīga dziesma: “Saulstaru zeltā”. Tā ļauj ticībā skatīt to brīnumaino rītu, kāds reiz būs pie Tēva Debesīs. Ieklausies tās vārdos:
“Saulstaru zeltā rīts atkal ausīs, skaists tas kā toreiz Ēdenē mirdz; atkal es putnu gavilēs klausos, lūgšanas slavā zemojas sirds.
Rasa krīt zālē, krīt zaļās pļavās tāpat, kā krita pirmoreiz tā; mūžīgas pastāv domas Kungs, Tavas, mūžīga Tava mīlestība.
Skaistuma pārņemts, garā es redzu Ēdeni, kas sen zudusi jau; pāri tai jauna paceļas tālē, mūžīgs kur viss, kur pārmaiņu nav.
Pateicos, Dievs, par cerības staru, skaistumā šajā mani, kas sveic, pateicos Tev, ka ticēt vēl varu; Tevi lai mana dvēsele teic!” /571Dziesma/
Kā tas bija, pirmo reizi atvērt acis Ēdenes dārzā? Būt Dieva tuvumā. Redzēt un baudīt Viņa klātbūtni un svētības, kad sirds pateicībā zemojās Viņa priekšā. Rīts, kurā nebija bailes, grēks, nošķirtība, sāpes, nāves vara. Kāds brīnišķīgs rīts. Bet pasaulē ienāca rīts, kas nesa neziņu, bailes, rūgtumu, riebumu, rīts kas iesākās ar grēku un nāvi. Vai reiz būs jauns rīts, kurā atkal varēsim būt Dieva klātbūtnē? Jēzū Kristū atspīd šis jaunais rīts! Vai tava sirds pēc tā ilgojas? Tad nāc līdzi sastapt augšāmcelto Kungu Jēzu!
Toreiz, Jēzus Kristus augšāmcelšanās dienā, atspīdēja šis jaunais rīts un tas nebeigsies nekad. Katru reizi, kad skan Evaņģēlija vēsts, tas atspīd un aicina ikkatru cilvēku. “Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.” /2.Kor. 4:6/
Kāds bija augšāmcelšanās rīts? Mēs lasām, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu.
Sabats – laiks, kas bija nošķirts Dievam. Brīvs no darba, lai būtu attiecībās ar Dievu un sadzirdētu Viņu. Mācekļi un sievas piedzīvo brīdi, kurā neko nevar iesākt. Bailēs un neziņā viņi pavada šo laiku. Jēzus ir miris un škiet viss ir zudis.
Klusā sestdiena – diena kurā Jēzus Krusta ciešanas ir mitējušās. Jēzus ir izdzēris rūgto grēka biķeri līdz galam un pie krusta sauca: ”Viss piepildīts”. Viņš sacīja vēl pēdējos vārdus: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” Un, to sacījis, Viņš nomira. ” /Lk. 23:46/ un tad iestājas klusums.
Klusumā runāja Dievs. Vai sadzirdi Viņa balsi? Reiz kāds mācītājs izteica brīnišķīgu domu: “Tēvs ir vistuvāk saviem bērniem, kad viņi ciešs.” Klusajā sestdienā, sabatā, viss ir norimis, bet šajā klusumā mēs varam dzirdēt Tēva balsi: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” /Mk. 3:17/ Klusajā sestdienā, mēs varam dzirdēt Debesu Tēva sirdi, Viņa apsolījumus. “Jo tik ļoti Dievs pasauli ir mīlējis, ka Viņš ir devis savu vienpiedzimušo Dēlu.” /Jņ 3:16/
Ieiet Dieva mierā, Viņa tuvumā, tur jāapklust ir grēka un nāves bangām, tur apklust baiļu un izmisuma vētras. Jēzus mācekļi bija baiļu pilni, neziņā un izmisumā. Arī šodien, ir tik daudz baiļu un izmisuma pilnas sirdis, neziņa, pašnāvības domas, kad cerības zūd.
Ir apklusuši mācekļu skaļie vārdi. Katrs no viņiem var pārdomāt Jēzus teikto: “Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities.” /Mt. 26:33/ Nav vairs varenu saucienu, skaļu vārdu. Kāds milzīgs akmens ir pievelts priekšā Jēzus kapam. Tu biji neuzticīgs. Pirms augšāmcelšanās, pirms Dieva godības, nāk Krusta ceļš, grēka atziņas un nožēlas ceļš. Ak, šajā klusumā, mums katram personīgi ir jāpaliek, jānostājas Dieva vārda gaismā.
Apustulis Pāvils mums jautā, kā tu svinēsi Kristus augšāmcelšanās svētkus? ”Izmēziet veco raugu, lai esat jauna mīkla! Jūs taču esat neraudzēti; jo arī mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus. Tad svinēsim svētkus ne ar veco raugu, ne ar ļaunuma un netikumības raugu, bet ar skaidrības un patiesības neraudzētajām maizēm.” /1.Kor. 5:7-8/
Kādi mēs nākam svinēt Kristus augšāmcelšanās svētkus? Apustulis Pāvils skaidri norāda, ka Pasha Jērs ir par mums upurēts – Kristus Jēzus, Dieva Dēls, kas nes pasaules grēkus ir par mums miris. Mums ir dalība pie šī mielasta, bet kādi mēs nākam pie šī mielasta? Pāvilam ir jāsaka Korintas draudzei – jūsu sirdīs ir vēl vecais raugs, jūs dzīvojat grēcīgu dzīvi. Vai neslēpjas pasaulīguma un grēka raugs arī mūsu sirdīs?
Kas ir mūsu Lieldienu prieks? Vai tā ir tikai ārēja rīcība, vai patiešām mēs piederam pie Kristus augšāmcelšanās un līdz ar Viņu esam augšāmcelti?
Izmēziet veco raugu – tikai viens padoms. Tikai tad varēja sākt svinēt svētkus, Apustulis Pāvils Korintas draudzi aicina izmēzt veco raugu. Nest augšāmcelšanās prieku var tikai tie, kas miruši grēkam, kas var izsaukties, līdz ar Ījabu: “Es biju grēkojis, aizskāris taisnību, bet tomēr tas nav man pieskaitīts par ļaunu! Dievs izglāba manu dvēseli no bojā ejas kapā, un mana dzīvība priecājas, skatīdama gaismu!” /Ījaba. 33:27-28/
Apustulis Pāvils uzrunā draudzi: ”Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā! Dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība, un pārbaudiet, kas Tam Kungam patīkams. Nepiedalaities neauglīgajos tumsības darbos, bet labāk celiet tos gaismā. Protams, ko viņi slepenībā dara, par to pat kauns runāt. Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma. Tāpēc ir sacīts: uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus.” /Ef. 5:8-14/
Kristus mūs modina jaunai dzīvei, un Pāvils var pēc brīža priecāties par Korintas draudzi. Jo tur vecais raugs, grēks, Kristus spēkā ir uzvarēts.”tad tagad es priecājos ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos; jo jūs esat skumdināti pēc Dieva prāta, lai jums nekas no mums nenāktu par ļaunu.” /2. Kor. 7:9/
Sievas, kuras dodas agri no rīta uz Jēzus kapu, un mācekļi, kas pulcējas kopā, ir simbols draudzei, kuru sirdīs ir mīlesītība uz Jēzu. Jāņa 1. vēstulē lasām: ”Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis” /1.Jņ.v. 4:10/. Piedzīvotā mīlestība ceļ sievas un liek viņām rīkoties. Sievas klusumā dodas nopirkt dārgākās eļļas, lai varētu sagatavot Jēzus miesas. Mēs varam tikai iztēloties, kā tas notika. Kā tika izvēlētas šīs dārgās eļļas. Pārdevējam sakot: “Mēs ņemsim tās dārgākās.” Jo tik ļoti Dievs mani ir mīlējis Kristū, tādēļ mēs gribam ņemt tās labākās un dārgākās.
Ceļā sievas nerunā par ikdienišķām lietām, bet viņu sirdīs ir viens jautājums: Kā novelt akmeni?
Mīlestība ir stiprāka par nāvi, mīlestība dod dārgāko un labāko, neskatoties uz to, ka Jēzus ir miris. Mīlestība Dievišķā saka, ir vērts – ej! Sievas iet ļoti agri no rīta, viņas zina un saprot, ka spēka nepietiks, lai noveltu lielo akmeni, tomēr viņas ticībā iet.
Dieva valstības lietās pie atbildēm nenonāk ar fizisku spēku, bet jāiet ir ticības spēkā. Iet ticībā, nozīmē iet jautājot un lūdzot. Sievas runāja savā starpā: „kas mums novels akmeni?”. Sievietes nejautā – „kā mēs novelsim akmeni?”, bet „kas?”, un tā ir lūgšana. Mums vajadzīgs kāds, kurš spētu, kas varētu palīdzēt. Ticībā lūgt: ”Kungs Jēzu, es nespēju novelt savā dzīvē to lielo akmeni.”
Kas novels akmeņus no manas mirušās dzīves? Kad no sirds lūdzam, tad sākam ieraudzīt, kā lūgšanas darbojas. Kā Dievs darbojas mūsu dzīvē. Lielais akmens nebija izgaisis, tas aizvien tur bija, bet tagad šis akmens vairs nebija par šķērsli, bet par liecinieku Dieva spēkam Jēzū Kristū.
Dievs savus bērnus nepamet, Viņš ir līdzās. Vai tu turi savā sirdī Jēzus teikto: ”jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat.” /Mt. 6:8/ un tik iedrošinošos vārdus “Jūsu bēdas pārtaps priekā” /Jņ 16:20/? Akmens vēl ir, bet tas ir Dieva spēkā pārvēsts par liecinieku, kas apliecina Jēzu Kristu.
Labā vēsts par Jēzus Kristu, evaņģēlija vēsts, stāv pāri nāvei un grēkam. „Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās.”
Kapā ir gaišs, jo tur ir Dieva sūtīts enģelis, kas apliecina Jēzu Kristu, tas vien jau var izbiedēt. Kur skan Dieva patiesais vārds, tas iedveš bijību. Jo Enģelis nerunā no sevis, bet skan Dieva svētais vārds. Ticība dzimst caur Dieva svēto un nemainīgo vārdu, tas satricina katru sirdi.
Evaņģēlija vēsts ir īsa un kodolīga: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika” /Marka 16:6/
Dievs pazīst tavu un manu sirdi, Viņa atbilde mums ir Viņa Dēls Jēzus. Viņam pieder visa vara debesīs un virs zemes. Jēzus karstākās ilgas ir sastap tevi, lai tev būtu dāvāta mūžīgā dzīvība. Vai pamanīji, kā Enģelis atbild. ”Nebīsties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists.” Ja meklē Jēzu, kas tavu grēku dēļ ir krustā sists, tad nebīsties. Te atspīd piedošanas un Dieva žēlastības mūžīgais rīts. Rīts, kā toreiz Ēdenē, kad varam nebīties būt Dieva priekšā, jo esam apžēloti un ietērpti Jēzus Kristus nopelnā, Viņa taisnībā.
Tur skan Evanģēlija vēsts turpinājums: ”Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika;’’/Marka 16:6/
Nāves vara ir lauzta uz mūžību un uzvaru svin dzīvība, kas nekad nebeigsies. Jēzus Kristus augšāmcelsānās ir tā, kas satricina līdz sirds dziļumiem. Apustulis Pāvils apliecina: ”Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti” /Ef. 2:4-5/
Līdz ar Jēzu Kristu, arī mēs esam darīti dzīvi, tā ir vēsts, kurai ir jāskan visā pasaulē: ”noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” /Marka 16:7/
Un noslēgumā: ”Kungs Jēzu, arī mēs vēlamies šajā dienā nākt no dziļas un personīgas pieredzes, kad sirds bijībā un ticībā Tevi sastopam, kā Tu mūs esi atradis. Tad dod, ka varam liecināt citiem, ka Tu esi augšāmcēlies un, lai katrs, kas Tavu vārdu dzird, var no sirds teikt: ”Patiesi augšāmcēlies!””