Draudzes mācītājs Hanss Jensons.

Grēksūdzē mēs atzīstam, kādi mēs esam, kāds ir Dievs.

Mēs esam mazi, Dievs ir liels, mēs esam grēcinieki, Dievs ir svēts.

Mēs neesam grēcinieki tādēļ, ka mēs esam grēkojuši, mēs grēkojam tādēļ, ka mums ir iedzimtais grēks, un “mēs esam dzimuši grēcīgu cilvēku bērni”, kā ir rakstīts mūsu kristības kārtībā.

Bet kristībās “mēs piedzimstam no jauna kā Dieva bērni” un kā Dieva bērniem mums vajadzētu būt Viņam paklausīgiem. Bet tomēr vienmēr neesam!

Dievs zina, kādi mēs esam –

“.. Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.” (Ps.103:14)

Tāpēc Dievs ir devis mums palīdzību tikt vaļā no grēkiem, tādēļ Viņš deva savu Dēlu Jēzu Kristu, lai Viņš gan nestu mūsu grēku sodu pie krusta staba, gan dotu mums jaunu dzīvību caur savu augšāmcelšanos.

Tikai šim faktam vien, ka Jēzus nevainīgi nomira pie krusta, un ka Viņš nomira tieši mūsu dēļ, vajadzētu mums likt saprast mūsu grēku nopietnību.

Ja mēs pārāk vieglprātīgi grēkojam ar domu, ka Dievs mums gan piedos, vai domājam, ka mūsu grēks nav tik bīstams, jāapzinās, ka grēks vienmēr ir nāves un dzīvības jautājums.

Tāpēc Jēzum vajadzēja nomirt, lai izglābtu mūs no grēka sekām, (“grēka alga ir nāve…”( Rom 6:23)) „Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes 53:5)

Mēs visi esam mirstīgi, jo mēs esam Ādama bērni, ”grēcīgu cilvēku bērni.”

Grēksūdze nozīmē, ka lūdzam pēc palīdzības pie Dieva, kas var palīdzēt

Pirmais solis grēksūdzē ir: ka es apzinos savu realitāti, stāvokli kā cilvēks.

Otrais ir, ka es meklēju palīdzību pareizā vietā, proti, pie Dieva caur Jēzu Kristu.

Ja Baznīcai nebūtu risinājuma, mēs nevārētu mudināt uz grēksūdzi!

Grēksūdze nozīmē nožēlot.

Es nožēloju to, ko esmu darījis pret Dieva gribu, ka neesmu bijis vairāk kopā ar Viņu lūgšanās, ka esmu Viņu sāpinājis ar savu prombūtni u.t.t.

Nožēlot nozīmē, pirmkārt, ka es gribētu, kaut nebūtu to darījis, otrkārt, ka es apņemos to vairs nedarīt.

Grēksūdze ir daļa no svēttapšanas procesa.

Svēttapšanas procesā Dievs ļauj mums vairāk un vairāk redzēt, kas ir mūsu sirds dziļumos.

Ir svarīgi apzināt sevi, lai meklētu palīdzību, lai saprastu savu vājumu un vienmēr turētos pie Dieva.

„Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu Tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts, saka Tas Kungs.” (Jer 9:23)

Mēs esam aicināti ikdienā lūgt piedošanu un atgādināt sev par piedošanu.

Lūgšanā “Mūsu Tēvs debesīs”, mēs lūdzam

“Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.”

Ja mēs nožēlojam savus grēkus, Dievs ir apsolījis mums piedot.

“Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1Jņ.1:9)

 Grēksūdzes 1.veids: izsaku manu grēku nožēlu Dievam vienatnē.

Mēs dzīvojam ticībā, un caur ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu mums tiek piedots.

Pamats mūsu ticībai ir Dieva vārds un tā sludināšana:

„ Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles” (Rom.10:17)

Kad es lūdzos “Mūsu Tēvs debesīs” vai citas grēksūdzes lūgšanas (piemēram, Ps. 6,32,38,51,102,130,143….vai paša formulētiem vārdiem) es izsaku savu nožēlu par saviem grēkiem un ticībā turos pie iepriekš minētā Dieva vārdu apsolījuma.

 Grēksūdzes 2.veids: Vispārējā bikts

Bet mums ir arī velns, melu tēvs, kas visu laiku mūs kārdina grēkot ar domu, ka tas nebūs nekas, ka grēks patiesībā ir kaut kas labs un patīkams, ko Dievs ir aizliedzis.

Bet tad, kad cilvēks piekritis grēkot, viņš maina taktiku un saka apmēram tā:

„Redzi, kā Tu vari grēkot, un tu domā, ka Dievs tādu grēku piedod!”

Dievs ir devis mums bikti, lai stiprinātu mūsu ticību, lai mēs varētu stāvēt pretī tādiem velna uzbrukumiem.

Vispārējā biktī, kas ir dievkalpojumā katru svētdienu, mēs visi kopā vispārīgos vārdos izsakām mūsu nožēlu un pēc tam dzirdam kā mācītājs, kā Dieva vārda kalps, pasludina grēku piedošanu.

Protams vispārējā grēksūdzes laikā katrs klusumā var domāt arī par kādu konkrētu lietu.

Pēc tam mēs dzirdam caur mācītāju, ka Dievs mums piedod.

Kad lūdzam savā „kambarī”, mēs konkrēti nedzirdam Dieva atbildi vai apstiprinājumu, ka Viņš mums piedod, mēs vienkārši ticībā atgādinām sev par apsolījumiem, ko Viņš ir devis Bībelē par piedošanu.

Bet, kā agrāk sacīju, bikts ir palīdzība mūsu ticībai, jo, kad dzirdam, ka Dieva vārda kalps pasludina grēku piedošanu, tas ir domāts tam, lai mēs labāk varam ticēt savu grēku piedošanai.

 Grēksūdzes 3. Veids: Privātbikts

Vēl labāk ir, ja es savus grēkus, ko apzinos, izsaku konkrētos vārdos.

Kaut arī ja es domātu, ka mans grēks ir vislielākais pasaulē (“Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs…” (Jes 1:18)), es tomēr dzirdu, kā mācītājs saka piedošanas vārdus no Dieva, ja es to nožēloju. Jo konkrētāk es esmu to izteicis vārdos, jo konkrētāk es arī piedzīvoju, ka tieši šie grēki ir piedoti.

Ja velns to apšaubītu, es droši varu sev atgādināt:

“Es esmu to nožēlojis un izteicis vārdos un dzirdējis, ka Dievs to ir piedevis.”

Privātā bikts ir palīdzības līdzeklis, lai palīdzētu mums ticēt grēku piedošanai.

Luterāņu baznīca neuzliek tās praktizēšanu kā prasību, bet gan uztver to kā svētīgu un svarīgu palīdzības līdzekli, ko Dievs mums ir devis un ko tāpēc vajadzētu lietot.

Piedošana runā arī par attieksmi, pirmkārt, pret Dievu.

Es apliecinu, ka negribu grēkot, un kad atklāju, ka esmu to darījis, es uzreiz nožēloju. Piedošana ir arī attieksme pret līdzcilvēkiem,

„Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”.

Un beigās arī pret sevi.

Piedošana ir arī attiecības.

Kad es dzīvoju ticībā uz Dievu, tad Viņam uzticos, esmu atklāts Viņa priekšā, zinu, ka dzīvoju piedošanā, esmu grēcinieks, kuram ir piedots, esmu taisnots grēcinieks. Tas ir stāvoklis.

Kā taisnotam grēciniekam, kuram ir piedots, man pienākas dzīvot pazemībā, bet arī pateicībā par to, ka man ir piedots.

Ir svarīgi, ka abas šīs lietas iet kopā.

Un jo vairāk pārliecināti par to mēs esam, ka mūsu grēki ir piedoti, jo priecīgāk varam dzīvot. Piemēram, 103.psalms to izsaka, jo sākas ar šo pamudinājumu:

Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!

Un kāpēc jāpateicas Kungam? Uz to psalmists atbild nākamajos pantos.

Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas; Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību.

Kā notiek privātā bikts (grēksūdze)!

Jāpiesakās pie kāda mācītāja.

Tad, kad satiekas, parasti sāk sarunu par grēkiem, kas man ir aktuāli.

Lai sarunas laikā labāk saprastu, kas ir grēks (jo dažreiz mums ir vainas apziņa par kaut ko, kur mēs neesam grēkojuši, un arī otrādi), kā arī lai sarunā atrastu padomu, kā stāvēt pretī kārdinājumiem grēkot.

Privātā bikts nav domāta tikai tad, ja esmu kaut ko šausmīgu izdarījis, tā ir daļa no dvēseles kopšanas, kā veselības pārbaude, lai atrastu pareizo attieksmi pret Dievu, pret sevi un pret citiem, lai dabūtu lietām pareizu perspektīvu un saliktu visu „pa plauktiņiem”.

Šajā nolūkā ir iespējams arī sagatavoties ar tā saucamo biktsspoguli („sirdsapziņas izmeklēšanas jautājumu”), kas ir pieejams baznīcā.

Pēc tam kārtība ir ļoti līdzīga kā dievkalpojuma sākumā.

Mācītājs iesāk ar ievadvārdiem, tad notiek grēksūdze (kā pamatu var lietot to pašu, ko dievkalpojumā, bet pēc vārdiem “grēkojis domās, vārdos un darbos” izteikt vārdos konkrētas lietas, ko gribu izsūdzēt, un pēc tam var turpināt ar vispārējās grēksūdzes lūgšanu).

Mācītājs uzdod bikts jautājumu, tāpat kā dievkalpojumā, un pēc tam pasludina grēku piedošanu.

Tad parasti seko lūgšana, un beigās mācītājs izsaka svētības vārdus.

Tātad Privātbikts kartība:

Saruna, grēksūdze, bikts jautājums, piedošanas pasludinājums, lūgšana un svētība.

Lai katrs, kas iet pie privātbikts, var justies drošs brīvi izrunāties Dieva un mācītāja priekšā, mācītājam ir aizliegts izpaust bikts noslēpumus.