Kas ir dievkalpojums?

Sagatavoja evaņģēlists Artūrs Dimitrijevs

„…un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās” /Apd.2:42/

Mācītājs Roberts Feldmanis par dievkalpojuma kārtību ir sacījis: „Pestītājs nav norādījis dievkalpojuma kārtību, bet gan iestādījis svētos iestādījumus: Kristību un Sv. Vakarēdienu, ir mācījis, kā Dievu lūgt, devis mācekļiem varu piedot grēkus. Viņš pats ir Dieva nams, Sava Tēva atspīdums. Viņš pats nav kristījis, bet atstājis pilnvaras to darīt Saviem mācekļiem. Savu klātbūtni Viņš ir atstājis ar vīnu un maizi. – Dievkalpojumā mēs meklējam atrast šīs saites ar Viņu. Apustuļi, mācekļi sapulcējās templī, bet arī jau nošķīrās nost no jūdu dievkalpojuma. Tālāk viņi rada draudzi, kas pastāv lūgšanās, maizes laušanā un sadraudzībā. Tā radās dievkalpojums ar trim elementiem: Dieva lūgšana – mūsu valodā – liturģija; apustuļu mācība – sprediķis; maizes laušana – Svētais Vakarēdiens.”

Apzinoties dievkalpojuma svarīgo lomu ikkatra kristieša dzīvē, šajā (Draudzes Vēstis Nr. 8(127)) un nākamajās draudzes avīzēs mēs kopīgi varēsim apskatīt un dziļāk iepazīties ar dažādām dievkalpojuma norises daļām, palūkoties uz to nozīmi mūsu ticības dzīvē, un no jauna atkal apzināties Dieva dāvāto žēlastību, ar kuru Viņš nāk pie mums dievkalpojumā. Nākamajās reizēs plašāk tiks apskatītas tādas dievkalpojuma daļas kā grēksūdze, Vārda daļa, lūgšanas, Svētais Vakarēdiens u.c. Bet šajā reizē palūkosimies vispārīgi uz visu dievkalpojumu un tā būtību.

Vairums cilvēku ir pārliecināti, ka Baznīcas dievkalpojuma galvenā tēma ir bauslība, tas, ko mēs dodam Dievam. Visas nedēļas garumā mēs strādājam savam darba devējam. Mēs atvēlam laiku saviem bērniem. Mēs ziedojam līdzekļus savai kopienai. Tā nu svētdienās šķistu tikai pareizi atvēlēt laiku, lai kaut ko dotu Dievam. Mēs ziedojam naudu. Mēs slavējam Dievu, pateicamies Viņam un dodamies mājās. Bet tā gluži nav patiesība.

Jēzus reiz stāstīja par farizeju, kuram bija līdzīgs uzskats par dievkalpojumu. „Divi cilvēki ienāca templī Dievu lūgt, viens bija farizejs un otrs – muitnieks. Farizejs, nostājies savrup, lūdza tā: Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai kā šis te muitnieks; es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu.”(Lk.18:10-12) Visos šajos farizeja izteikumos kā centrālo objektu mēs varam ieraudzīt vārdu „es” – „Es pateicos”, „Es gavēju”, utt… Bet Jēzus iepretim šim farizejam nostāda parastu muitnieku. Ir rakstīts: „Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam želīgs!”(Lk.18:13) Šeit mēs ieraugām kaut ko pavisam citu. Centrālais objekts muitnieka īsajā lūgšanā ir „Dievs”. Un tā ir atslēga uz dievkalpojuma būtību.

Pats vārds „Diev – kalpo – jums” atklāj tā patieso jēgu un būtību. Mēs nākam uz dievkalpojumu, nevis lai kaut ko dotu Dievam, bet mēs nākam, lai no Dieva saņemtu, lai Dievs kalpotu mums.

Kādi no mūsu draudzes noteikti jau ir dzirdējuši, ka Luters esot skaidrojis dievkalpojumu kā cilvēku, kas nāk ar tukšu maisu. Dievkalpojuma ievadā pār mums atkal tiek piesaukts trīsvienīgā Dieva vārds (Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā!), kas tika piesaukts arī mūsu kristībā. Šis vārds ir žēlastība, žēlsirdība un piedošana, kas tiek ieliktas mūsu „maisā”. Mēs tam pievienojam vienīgi „Āmen!”, tas ir, „Jā, tā tas ir. Tas ir manā maisā.”

Tad mēs nožēlojam grēkus – „Mīļais Dievs, mans maiss ir tukšs” – un mācītājs pēc Kristus pavēles mums pasludina grēku piedošanu. Un atkal mēs sakām: „Āmen! Tas ir manā maisā.”.

Tad dievkalpojumā seko Svēto Rakstu lasījumi, kuros Dievs dāvā vēl vairāk žēlastības un žēlsirdības. Sprediķis ir pilns ar grēku piedošanu Kristū, Evaņģēliju, kas ir „Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.”(Rom.1:16) Un sprediķa noslēgumā mēs arī varam tikai pievienoties, sakot: „Āmen! Arī tas ir manā maisā”

Tiek pasniegts Svētais Vakarēdiens, un mēs saņemam Kristus vārdus: „Ņemiet un ēdiet! Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet mani pieminēdami!… Ņemiet un dzeriet visi no tā! Šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs, kas par jums un par daudziem top izlietas par grēku piedošanu. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami!” Mēs saņemam Jēzus miesu un asinis un atbildam ar „Āmen!”

Mūsu maiss turpina pildīties arī Ārona trīskāršās svētības laikā: „Tas Kungs tevi svētī un tevi pasargā! Tas Kungs apgaismo savu vaigu pār tevi un ir tev žēlīgs! Tas Kungs paceļ savu vaigu uz tevi un dod tev mieru!” Un mēs atbildam: „Āmen! Arī tas ir nokļuvis manā maisā!”

Nevar noliegt, ka mēs dievkalpojumā arī lūdzam un pateicamies Dievam par Viņa dāvanām. Mēs slavējam Viņu. Mēs apliecinām, ka Viņš ir Kungs. Taču galvenais ir tas, ko Dievs ir darījis, lai piepildītu mūsu „maisus” ar piedošanu, mieru, mīlestību un žēlsirdību.

Bet Dievs mūsu maisus nav pildījis tāpat vien. Kad mēs aizejam no dievkalpojuma ar pilnu maisu pār plecu, mēs drīz atrodam pielietojumu tam, ko Kungs mums ir devis. Piemēram, mūsu dzīvesbiedrs grēko pret mums, un mēs grēkojam pret viņu. Ko mēs darām? Mēs atveram savu maisu un sakām: „Redzi, šeit man ir vesels maiss pilns ar žēlastību, žēlsirdību un piedošanu. Paņem no tā arī sev!” Mūsu bērni grēko pret mums, mūsu kolēģi mūs sarūgtina, mūsu tuvākie mūs iedzen stūrī. Mēs atbildam: „Lūk, man ir pilns maiss ar piedošanu. Ņemiet! Tas pieder jums.” Vai arī, ja mēs sastopam cilvēku trūkumā un nespējam paiet garām. „Draugs, es esmu saņēmis Kunga žēlastību. Lūdzu, saņem Viņa žēlastību un mīlestību no manis.” Un svētdienā Dievs mūs atkal aicina pie sava žēlīgā klātbūtnes un apsolījumu Vārda, lai atkal uzpildītu mūsu maisus un sūtītu mūs atpakaļ pasaulē.

Šajā augusta mēnesī es aicinu ikvienu no jums nākt uz dievkalpojumiem sirdī paturot lūgšanu, lai Dievs nāk un piepilda jūs ar Savām žēlastības dāvanām, lai jūs, dodoties prom no dievkalpojuma, varētu ņemt to visu līdzi un atrastu tam pielietojumu savā ikdienas dzīvē!