Kārlis Roberts Auniņš
(1834.18.06. – 1914.05.05.)
Vidzemes luterāņu mācītājs, Tulkojis Bībeli no vācu valodas, Latviešu mitoloģijas pētnieks un Latviešu literārās biedrības (Lettion- Literārische Gesellschaft) biedrs Mācītājs Aizkrauklē, Umurgā, Cesvainē.
Dzimis muižas dārznieka ģimnenē Pēterupes draudzē. Tā ir pašreizējo Saulkrastu teritorija. Tur 1641.gadā tika uzcelta Pētera baznīca (kapela) un izveidojusies Pēterupes luterāņu draudze. Tā ir arī 1823.gadā dibinātās Neibādes daļa, kuru dibināja Aleksejs fon Pistolkorss un Ādolfa fon Vulfa vectēva brālis Kārlis fon Reiterns.
Tēvs Jānis (Johans), māte Marianna dz, Widberg. (Mācītāja Ulmana ieraksts) Kārļa Roberta māte bija meldera meita no Madlienas puses un cēlusies no zviedriem.
Roberta Auniņa tēvs vēlāk bija Engelhartes, tagad Raganas muižas dārznieks Johans Auniņš. No 1817.gada šajā muižā saimniekoja Krievijas Guberņu pārvaldes padomnieks Kārlis fon Dāls (Karl von Dahl). Engelhartes muižā 19.gs. fon Dāla mazmeitas vīrs Aleksandrs Vilhelms fon Klots atvēra piena konfekšu fabriku, kas vēlāk Latvijas laikā tika pievienota fabrikai „Laima”.
Mācījies Roberts Krimuldas draudzes skolā, 1846-1854 Rīgas kroņa elementārskolā, Domskolā un guberņas ģimnāzijā. Studējis 1854 – 1858 Tērbatas universitātē teoloģiju. Tērbatā Roberts kopā ar mācītāju un muižnieku dēliem pārvācojās un iestājās korporācijā „Livonia”. Šajā laikā 1854.g. iestājās arī Juris Neikens, bet Auniņu uzņēma 1857.gada martā. Arī tā sauktajā korporācija „slepenajā nodaļā”, kas sastāvēja no aristokrātiskajiem elementiem, kuras biedrus parasti izraudzīja par korporācijas „vecākiem” (senioriem un āržētiem). Par tādu vienu laiku bija arī Auniņš. Pret šo nodaļu sacēlās, sevišķi no 1859.g., sīva opozīcija, kas izkaroja korporācijā dažus noteikumu mīkstinājumus.
Korporācijā Auniņš sadraudzējās ar vairākiem apdāvinātiem jaunekļiem, piemēram ar Rūjienas mācītāja dēlu Ernestu fon Bergmani (4.attēlā). Bergmanis kļuva par ievērojamu ārstu un ķirurgu, ieviešot ķirurģisko instrumentu karsto sterilizāciju, tādejādi pasargājot pacientu no infekcijām. Pēc kādiem 30 gadiem visā pasaulē slavenais Berlīnes profesors uzņēma jaunības draugu Robertu Auniņu ar jaunības drauga sirsnību.1
Auniņa draugu vidū bija arī Vidzemes muižnieku dēli. Piemēram profesora Ottingena brāļi, barons Fridrihs fon Menendorfs. Viņi bija reformu piekritēji un veicināja rentnieku iespēju kļūt par gruntniekiem, jeb māju īpašniekiem. Pieminot šo laiku Auniņa tēvs esot kādā galda runā izsaucies: „Tas bija pavasara laiks Vidzemē, tās dienas, kur mēs bijām jauni.” Tā arī spirdzinošais pavasara gars Auniņu pavadījis līdz pat sirmam vecumam.
Daudzi Auniņam pārmet pārvācošanos. Bīlenšteins savā autobiogrāfijā raksta par Auniņu kā sajūsminātu vācieti. Atstāsta gadījumu, kad viņš ar citiem Bībeles emendacijas komisijas locekļiem darbojušies Dobelē, pienākusi ziņa, ka izcēliels lielais franču karš pie Reinas. „Uztraukums, kas toreiz pārņēma visu Baltiju, ir neaprakstāms… Šais konferences dienās gāja mans mīļais draugs Auniņš, smalks, ideāls cilvēks, dzimis latvietis, bet no mazotnes vāciski izglītots, caur manu dārzu un ieķērās pusizmisis ar rokām matos un iesaucās, ja nebūtu sievas un bērnu, būtu jādodas projām aizstāvēt Vāciju pret frančiem”. Neskatoties uz Auniņa pārtapšanu Auningā, viņam bija noteicoša loma gan biedrībā, gan mācītāju un muižnieku vidū. Caur šo vāciskošanos bija iespējams paveikt lielas lietas.
Pie Auniņa aiztāvēšanas meties pat Kaudzītes Matīss: „Nav tai ziņā Auniņa vismaz viena ko vainot, ka viņš rakstījis savu uzvārdu ar vācisku galotni. Tur tā lieta tāda, ka universitātes grāmatās latviešu studentus rakstīja ar cik spējams vāciski un tāpat viņi tad atradās ierakstīti arī savā laikā viņu diplomos. … Pēc tam vēlākā dzīvē tie vīri negribēja rakstīties citādi nekā viņu vārdi ierakstīti diplomos. Arī vecākās draudžu grāmatās latvisku galotņu pavisam trūka.”2
1859 – 1864 Auniņš strādā par skolotājs Sanktpēterburgā Dr.Viedemaņa privātģimnāzijā un citās turienes skolās. Tur arī nolika kandidāta eksāmenus un strādāja Sv. Katrīnas draudzē prakses gadu pie mācītāja Brikmaņa, kas tur nesen bija ieradies no Krimuldas draudzes. Tur jauno kandidātu laipni uzņēma arī bīskaps K.Ulmans. Te nu Auniņš varēja satikties ar zinību vīriem, kas savu laiku veltīja valodas jautājumiem, dabas zinībām, kā piemēram K.E. Baers. Šajā sabiedrībā Auniņš veidojās kā novērotājs un meklētājs, kas lieti noderēja viņa turpmākā darbā.
Tad nu beidzot 1864.gadā skolotāju Robertu Auniņu iesvēta par mācītāju.
No 1864 – 1865 Auniņš strādājis par mācītāja palīgu Straupē. Šajā laikā Straupes draudzes mācītājs bija Woldemar Friedrich Sielemann (5.attēlā) (1802.09.10. Dikļu pastorātā – 1866.02.08. Starupē). Sīlemana sieva Marie Constantia Sophie Sielmann (Sokolovsky) (1816.03.07. Straupē – 1872.30.07. Cesvainē) savukārt bija kādreizējā Straupes mācītāja Georga Gustava Sokolovska (1792.27.10. Ērģeme – 1834.24.12. Straupē) meita.
Sigurds Rusmanis pētījumā „Neiepazītā Latvija” raksta: „Uz Valmieras šosejas nokļūstam pie mācītāja mājas (18. gs.) ar klēti, apstādījumos te aug smaržīgā apse. Viens no Straupes mācītājiem – G. G. Sokolovskis (6.attēlā) izdeva periodisku izdevumu “Ziņas par Notikumiem iekš Dieva Valstības” (1833-1834). Tulkojis latviski garīga rakstura rakstus un stāstus. Droši vien viņa dēls ir pastorālā dzimušais mācītājs Emīls Georgs Hermanis Sokolovskis (1819-1869, Rīgā), kas kalpojis Raunā un Ģertrūdes draudzē Rīgā, tulkojis un sacerējis garīgas dziesmas.”3
Marijas ģimenē visi vīrieši bija izglītoti. Viņas brālis Emil Georg Hermann Sokolovsky (1819.Straupe – 1869.Rīga) bija mācītājs sv. Ģertrūdes baznīcā Rīgā. (7.attēlā) Toties viņa dēls Paul Ernsts Emil (1860. Straupe-1934.Kauņa) Tērbatā studēja tieslietas un no 1884.gada strādāja Maskavā par advokātu(8. un 9.attēls). Vēl pēc 10 gadiem viņš jau bija profesors un mūža beigās bija civillietu profesors Kauņas universitātē.4
Otrs sievas brālēns un Paula Emīla brālis bija Ernests Augusts Emīls (1864 – 1914), kas Tērbatā studēja medicīnu un kļuva par ārtsu. (10.attēls)
Trešais brālēns Emīls Karls Georgs (1867 – 1941) arī studēja Tērbatā, bet diemžēl pagaidām nav izdevies noskaidrot kādu specialitāti viņš apguva. (11.attēls)
Īpašu vērību gribu pievērst Marijas Sīlemann brālim Ernestam Johanam Georgam Sokolovskim (1833.08.02. Straupe – 1899.26.02. Vendra, Igaunija).
Viņš strādā 1855-1859 par fon Nolkenu bērnu skolotāju. Nolkens savukārt bija Ādolfa fon Vulfa vectēva Gerharda Reiterna māsas Jutas vīrs.
Ernests (attēlā) bija ne tikai mācītājs, bet arī Igaunijas surdopedagogs. Viņš panāca, ka Vendras apgabalā (tagad Pērnavas rajons) uzceļ jaunu modernu skolu. Organizē skolotāju konferences un nodrbības. Sokolovskim ir liels nopelns nedzirdīgo bērnu izglītības jomā. Savas zināšanas nedzirdīgo bērnu apmācībā papildināja Vācijā. Pats apmāca divus bērnus un 1866.gadā Vendrā nodibina pirmo kurlo bērnu skolu. Galvenais skolas kapitāls nāca no barona Gotharda Krodenera 1000 zelta rbļ. apmērā. Lai uzturētu skolu Sokolovskis dibina „Hephata” biedrību.
Paralēli tam viņš nodarbojas ar purvu nosusināšanu par saviem līdzekļiem un iegūto zemi var izmantot ļoti nabadzīgi cilvēki. (attēlā iepriekš Kurlo bērnu skola, kas atklāta 1866.gadā)
1893.gadā tika pabeigta jaunā skola 200 vietām. Tā bija ķeizerienes Aleksandras Fjodorovnas aizgādībā. Finansiāli to atbalstīja Livonijas un Igaunijas muižnieki.
Ernests Sokolovskis nomira 66 gadu vecumā ar sirdstrieku. Viņš savam laikam bija ļoti progresīvs cilvēks. Savā draudzē galvenā rūpe cilvēku izglītība. 1936.gada 23. jūnijā Vendras kapsētā atklāja pieminekli mācītājam un skolotājam. Te viņš bija apglabāts pēc paša lūguma. Šajā dienā nedzirdīgo skola svinēja 70.gadadienu un tika atklāts nedzirdīgo IV kongerss. Sokolovski bija iesaukuši par „klusējošo bērnu tēvu”. 5
Šis garais stāsts par Sīlemanu un Sokolovsku ģimenēm ir tāpēc, ka Roberts Auniņš bija ieskatījies Sīlemanu meitā Johannā Karolīnā Matildē, kas bijusi lēnas piemīlīgas dabas jaunava. Johannai vēl bija divi brāļi un divas māsas.
Viens no Johannas brāļiem Burchard Georg Sielemann dzimis 1838.08.07. Straupē – 1913.22.01. Tallinā). Mācījies Bērzaines ģimnāzijā. Studējis Tērbatas universitātē un bijis korporācijā „Livonia”. No 1858 – 1859 studēja vēsturi, no 1859 – 1865 – teoloģiju. Papildinājies Erlangenē. Ordinēts 1871.gadā. No 1874 – 1877 garīdznieks Testemā, no 1877 – 1909 mācītājs Palamuzē.
Sīlemans (Zīlemanis) ir mācītāja prototips igauņu literatūras klasiķa Oskara Lutsa Paunveres darbu ciklā „Pavasaris”, „Vasara”, „Rudens”.
Otrs brālis Woldemar Ernst Sieleman dzimis 1850.02.07. Straupē – 1920.12.12. Tbilisi. 16.attēlā iepriekš kopā ar Gotfrīdu Robertu Hermani Bruiningu Tērbatas studiju laikā. Gotfrīds Bruinings bija Cesvaines Ādolfa fon Vulfa otrās pakāpes brālēns (Tēva Juliusa māsas Īdas vīra Kārļa brāļa Ludviga dēls).
Laikraksta „Mājas Viesis” 1864.gada Nr.42 varam lasīt: „Pagājušajā svētdienā 11. oktobrī tika Jēkaba baznīcā tas Dieva vārda mācības kandidāts Karl Robert Auning iesvētīts par palīgmācītāju priekš Straupes draudzes”.
1865.gada februārī, kad Auniņš kalpo Straupes draudzē par palīgmācītāju, laulājas Johannas māsa Marija Elizabete ar mācītāju Christoph Burhard Eugen Schrōder.
Tā paša 1865.gada maijā laulājās Johannas otra māsa ar mācītāju Leopoldu Hakenu. Ja vien tā nav uzvārdu sakritība, tad Leopolds Hakens tiek minēts kā Rīgas ev. lut. Jēzus draudzes mācītājs no 1873 – 1883. gadam.
Laikraksts „Latviešu Avīzes” 1865.gada Nr.47 (25.novembris) plaši apraksta mācītāja iesvētīšanu Aizkrauklē. 10.oktobra rītā ap desmitiem Rīgas apriņķa prāvests Šillings atvedis jauno mācītāju uz baznīcu. Par palīgiem pie šī darba bijuši Kokneses mācītājs Pahts un Rīgas apr. mācītāju vietnieks Botihers, kas līdz šim strādājis Aizkraukles draudzē. Draudze dziedājusi 262. Dziesmu no dz.gr. un baznīcas pulksteni zvanīja. Pie altāra jauno mācītāju pievedis Aizkraukles barons, visi pērminderi un abi palīgmācītāji nākuši nopakaļ. Iepriekšējais mācītājs te kalpojis 24 gadus. Tagad atdusoties kapu kalniņā. Prāvests lasījis Pestītāja vārdus no Jāņa evanģ. 21:15.-17. Tad prāvests pilnā balsī un svētā Gara aizgrābšanā jaunam mācītājam vaicāja: „Es tev prasu (Robert Auniņ), vai tu apņemies Aizkraukles draudzei skaidrus Dieva vārdus pēc svētu rakstu gruntes mācīt un to ganīt, tad atbildi: Jā!” Viņš atbildēja: „Es gribu un apņemos. Jā!” Prāvests un abi palīgmācītāji viņam uz galvas lika un iesvētīja par mūsu draudzes mācītāju.
Tad visa draudze metusies ceļos un lūgusi Dievu, lai tas dod jaunajam mācītājam Gara spēku no augšienes un tam palīdzētu mīlēt vietu vietas un lietu lietas. Tad aizlūdza par aizgājēja atraitni, kurai drīz nāksies ar bērnu pulciņu atstāt šo vietu. „Lai trūkumu nejūt ne miltu tīne, ne eļļas krūze.”
Pēc tam draudze dziedāja: „Nāc nu mīļais gans ar prieku mūs vest liesās ganībās…” Jaunais mācītājs nāca pie altāra un iesāka savu svētu baznīcas amatu. Apsveicināja savu jauno draudzi ar vārdiem: „Tavs vārds ir manas kājas spīdeklis un viens gaišums uz manām zeķēm…” Sprediķi sāka ar vārdiem: „Es nekaunos Kristus evanģēlija dēļ: jo tas ir viens Dieva spēks, par Pestīšanu ik katram kas tic.”6
1866.gadā Roberts Auniņš kalpo Aizkraukles draudzē, bet 20.jūnijā Straupē tiek svinētas Roberta un Johannas Karolīnas Matildes Sīleman kāzas.
1866.gads ir notikumiem bagāts Auniņu un arī Sīlemanu ģimenē. 2.augustā mūžībā tiek aizsaukts Jonannas tēvs Voldemārs Fridrihs Sīlemans.
Nākamajā 1867.gada maijā piedzimst Marija Elizabete Aleksandrina. 15.jūnijā uz krustībām bez tēva un mātes klāt ir vecmāmiņa Marija Sīlemann, otra vecmāmiņa Marianna Auniņa, baronese Izabella Šulce fon Ašerādene dz. fon Zāmer un mācītājs H. Joseps no Sēlpils (Fridrichstadt)
Aizkraukles draudzi Auniņš saucis par „Savu pirmo mīlestību”. Baznīca bijusi neliela, bez torņa, bet reti skaistā vietā. Augstā Daugavas krastā, pašā malā. No altāra atlaižot draudzi svētīšanas vārdiem, mācītāja acis pa atvērtām baznīcas durvīm dabūja raudzīties tālu lejup par vareno straumi. Arī mācītāja muiža atrodas Daugavas malā; dārzā celiņi pa stāvu krastu noved ielejā; ābelēm pilnā saulē tur izgatavojās jo skaisti augļi.
Aizkraukles muižas īpašnieks barons Ernests fon Šulcs (Schulz von Ascheraden) dzīvā piemiņā turēja savu priekšgājēju Fridrihu, kam tā neaizmirstamā slava, ka izdodams savu grāmatiņu: Aizkraukles un Rīmanmuižas (Skrīveri) zemnieku tiesa – viņa nav lielāka par mazo katķismu – pamodinājis kustību, kas novedusi pie visas zemnieku kārtas uzplaukuma Vidzemē. Jaunais barons ari esot bijis ātri sajūsmināms tāpat kā jaunais mācītājs. Lai gan šis strādājis draudzē tikai pusotra gada, tomēr palicis draudzē piemiņā. Kad pēc 30 gadiem pārbūvēja baznīcu, piebūvējot skaistu torni, uz iesvētīšanas dienu ticis aicināts Auniņa tēvs turēt sprediķi latviešu draudzei. Veci ļaudis aizgrābtām sirdīm ieraudzīja kancelē to pašu vīru, kas pie viņiem un ar viņiem bij bijis jauns.7
1868.gadā viņsaulē aiziet Umurgas draudzes mācītājs Juris Neikens. Novembrī „Latviešu Avīzes” vēsta par jauna mācītāja iecelšanu un tas būšot Roberts Auning no Aizkraukles. „Lai tas Kungs viņam to Dieva darbu tur palīdz tālāk vest tādā pat prātā un padomā, kādā Neikens tur strādājis,” tā nobeigumā teikts laikrakstā.
Auniņš bez draudzes vadības uzņēmās no aizgājuša drauga rakstu darbiem no viņa vadītā laikraksta „Ceļa biedrs” izlasīt, sastādīt un izdot stāstus, dziesmas un gudrības mācības. Iznākusi gan tikai 1.daļa 1871.gadā. Šī Auniņa izdotā grāmata par Neikenu jau 20.gs. sākumā bija tautā kļuvusi par retu dārgumu.
Umurgā 1869.gada maijā pasaulē nāk Roberta un Johannas dēls Ernests Johans Voldemārs. Vēlāk viņš mācās Bērzainē, studē Tērbatā. 1895.gadā tiks ordinēts par tēva palīgu. No 1890.gada Cēsu apriņķa vikārs. 1903.gadā Ernestu apstiprinās par Ērģemes mācītāju. No 1904.gada maija līdz 1905.gada aprīlim viņš bija karaspēka mācītājs Mandžūrijā par ko saņēma Annas 3. šķiras ordeni un zelta krustu. 1905.gada ziemu pavadīja Leipcigā, papildinoties teoloģijā. Sākot ar 1906.gada jūliju ir atkal palīgmācītājs Cesvainē. 1911.gadā tēvam no amata atsakoties, E. Auniņu ieceļ par patstāvīgu Cesvaines draudzes mācītāju. 1919.gada rudenī, kad lielinieku grūtības mācītājam un draudzei bija pārzīvotas, kad varēja atkal sākt domāt par normālu dzīvi, Auniņam nācās aiziet mūžībā. Kuļmašīnas siksna tam iesita pa galvu, no tā cēlās smadzeņu iekaisums, un 30.septembrī viņš mira. Ernestu Auniņu apglabāja Cesvaines Mācītāju kapos 6. oktobrī. 1926.gadā baznīcas valde nolika pie viņa kapa vienkāršu akmens plati ar aizrādījumu uz 2. Kor. 1,12.
E. Auniņam nebija tēva spēka, uguns un runas dāvanu. Viņa nozīme tā bērnišķi siltajā sirdī. Viņam nebija ienaidnieku. Viņu lika arī ienaidnieki mierā. Tā viņs varēja saglabāt baznīcas arhīvu un traukus. Pēdējo vietā reiz Auniņš bija atdevis savu galda sudrabu. Šis mūžam laipnais, līdzjūtīgais sirds cilvēks ir sējis daudz mīlestības savā draudzē.8
1871.gada septembrī Cesvainē mūžībā aiziet mācītājs Jūlijs Vilhelms Ludvigs Mītelis. Viņu apglabā Mācītāju kapos blakus tēvam Krišjānim Vilhelmam Mītelim. Roberts Auniņš tiek pārcelts uz Cesvaines draudzi, kur viņu gaida liela draudze un pavisam veca baznīca.
Jau 1869.gadā ir skaidrs, ka veco baznīcu nav vērts remontēt un ir jāceļ jauna un lielāka. Tiek uzsākta līdzekļu vākšana. Katrs zemes arkls tiek aplikts ar 10 kap. nodevu jaunās baznīcas fondā. 1871.gadā šī nodeva tika paaugstināta līdz 20 kap., bet muižas zemēm 6 rbļ. no arkla. 1874. gadā šī summa jau bija četrkārtojusies.
1875.gadā tika noplēsta vecā baznīca, bet pagaidu būvi uzcēla pie mācītājmājas Mācītājmuižā. Pagaidu baznīca bija 14 asis gara un 7 asis plata koka ēka. Jaunās baznīcas celšana ir īsta pārbaude jaunajam mācītājam. Materiāli, meisteri, strādnieki un simtiem citu jautājumu nu bija jārisina blakus draudzes ikdienas darbam.
1874.gadā, kad baznīcas fondā jau bija 20 000 rbļ. tika izsludināts būvplāna konkurss. Labākajam solīja maksāt 500 rbļ. Plānu izstrādājot baznīcā jāparedz vieta 2500 – 3000 cilvēkiem. No iesūtītajiem projektiem par labāko atzina Liepājas arhitekta Paula Maksa Berči darbu. 1876.gada 28.maijā lika jaunās baznīcas pamatakmeni. Celtniecības darbs varēja sākties.
Baznīca tika celta no skaldītiem akmeņiem, bet iekšpuse oderēta ar ķieģeļiem. Jumts klāts ar melnu šīferu. Slaidais torņa jumts no biezas kapara plāksnes. Kopā ar apzeltīto krustu tornis ir 183 pēdas garš. Altāris un kancele griezti ozolkokā – smalks meistera darbs. Altāra gleznu gleznojis Pauls Hendlers Berlīnē un maksāja tā 1000 rbļ. Ērģeles ar 25 reģistriem izgatavoja ērģeļbūvnieks Ladagasts (29.attēlā pa labi).
Par baznīcas celšanu darbu Berči vērtēja 4800 rbļ. Visu darbu par baznīcu -100 000 rbļ. Skaidra nauda no muižām un miestiem kopā izdotā 50 000 rbļ. Godam jāpiemin abi draudzes priekšnieki – Grašu muižas īpašnieks landrāts Heinrihs fon Kālens un Cesvaines muižas rentnieks Jakobs fon Klots.
Pēdējais dievkalpojums pagaidu baznīcā notika 1879.gada 11./23. novembrī. Vēlāk vienā galā ierīkoja iesvētes mācību telpu, otrā – dzīvokļus.
Bez baznīcas celtniecības bija jāveic arī draudzes gana pienākumi. Vairākas reizes gadā iesvētes mācības gan latviešu, gan vācu valodā. Pie Auniņa tika sūtīti mācībā jaunieši arī no citām draudzēm, kā arī muižnieku bērni. Vēl bērnu apmeklēšana mājās un skolās. Ar laiku vairāk kā 10 kandidāti savu mācības gadu pavadīja pie mācītāja Auniņa, kas gandrīz visi bija vācieši un gribēja mācīties skaidru latviešu valodu.
Vēl šajā laikā noris ievērojami notikumi paša Roberta Auniņa ģimenē. Mācītājmuižā dzīvo arī viņa vecāki. Tēvs rūpīgi kopis dārzu, stādījis kociņus un rūpējies par tiem. Māte vairāk pa istabu, bet arī bija atspaids Auniņ’ kundzei mājas darbos. 1872.gada 11. martā piedzima dēls Pauls Gotlībs Auniņš. Mazo Paulu vēl krustīja Umurgas draudzē aprīļa mēnesī. Kā liecinieki bijuši Pauls Švanenbergs, ārsts Alberts Braše. (Bārtas mācītāja Gustava Sigismunda Brašes dēls. Studējis Tērbatā, bijis tur arī hospitāļklīnikā asistents. Ārsts no 1854. Bijis ārsts šī vārda visīstākajā, vistiešākajā nozīmē. Vienmēr gatavs palīdzēt. Viņš sekojis katram palīgā saucienam, vienalga, vai tas skanējis no augstas vai zemas kārtas cilvēka. Jau būdams astoņdesmitgadīgs, viņš vēl praktizējis un vienmēr bijis gatavs savas meitas pavadībā doties slimnieku apmeklēt.
Par spīti savai nepievilcīgajai ārienei bērni viņu mīlējuši un viņš baudījis to uzticību un klientu mīlestību līdz savam lielajam vecumam. (Viņam bijušas neveiklas rokas un kājas, neformīga galva ar milzīgu degunu, ķērkstoša balss un smaga valoda.) Viņa ārējais izskats nebija pievilcīgs, bet pārāka bija viņa labestība, nebeidzamā pacietība un gatavība vienmēr palīdzēt.)9
Vēl krustībās piedalījās barons Gotlībs fon Volfs, kas bija Auniņa korporācijas biedrs. (attēlā pa kreisi) Gotlībs bija Ādolfs fon Vulfa māsas Šarlotes vīra Otto Ferdinanta Edgara fon Volfa brālis.
Barons Adalberts fon Mengdens, kas savukārt bija radinieks Gotlībam fon Volfam arī piedalījās krustībās. Vēl tur bija mācītājs Gustavs Blūmenbahs, Helmine fon Sommer dz. Beitler, baronese Kora fon Mengden dz. fon Pronše, mācītāja Blūmentāla kundze un Jevgēnija Poorten jaunkundze.
Diemžēl mazā Paulīša dzīve nebija gara. Tā paša gada novembrī laikrakstā „Rigasche Zeitung” Nr.275 atrodam nekrologu par Paula Gotlība Auniņa aiziešanu viņsaulē pēc ilgas un grūtas slimības.
Taču vēl jūlijā 56 gadu vecumā Umurgas Mācītājmuižā mirusi Roberta Auniņa sievas mate Marija Sīlemane dz. Sokolovska.
Nākamā 1873.gada septembrī nu jau Cesvaines Mācītājmuižā pasaulē nāk Emīls Heinrihs Roberts Auniņš. Novembrī krustībās piedalās landrāts Heinrihs fon Kālens no Grašu muižas, Cesvaines muižas rentnieks Jakobs fon Klots, mācītājs Emīls Kēlbrants no Jaunpiebalgas, kas arī ir Auniņa studiju biedrs Tērbatā (attēlā pa labi). Krustībās klāt bija arī Auniņa tēvs Johans vai Jānis Auniņš, Gotfrīds fon Magnus no Biksēres muižas, Auniņa sievas māsa Marija Šroder dz. Sīleman, Emīlija Sīleman, Konstance fon Kālena no Grašiem, mācītājs Johans Vegrihs un viņa kundze Šarlote dz. Sokolovska. Pašu bērniņu krustīja Emīls Kēlbrants Jaunpiebalgas baznīcas palīgmācītājs.
1874.gada janvārī Cesvaines Mācītājmuižā mūžībā aiziet Emīlija Agnese Mītele dz. Amenda. Emīlija bija mācītāja Jūlija Vilhelma Ludviga Mīteļa sieva. Savu vīru pārdzīvoja par trim gadiem, kurus vadīja Auniņu ģimenes sabiedrībā. Viņai bija tikai 55 gadi un viņas dzimtene bija Talsi, kur strādāja Emīlijas slavenais tēvs mācītājs Kārlis Amenda. Sirsnīgs un tuvs Bēthovena draugs.
Tā paša 1874.gada martā mūžībā aiziet 6 mēnešus vecais Emīls Heinrihs Roberts Auniņš.
1876.gada 2. martā pasaulē nāk Pauls Roberts Rihards Auniņš. Pēc trim nedēļām seko krustības. Atkal vesels pulks liecinieku: Jakobs fon Klots, viņa sieva Anna fon Klota dz. baronese fon Osten Saksena, Marija Šroder dz. Sīleman, bērniņa vectēvs Johans Auniņš, Cesvaines aptiekars Eižens Kreitenbergs ar kundzi Elizabeti, Auguste fon Magnus no Biksēres, Pauls Šonenbergs un Hermanis Kēlebrants Emīla Kēlebranta brālis.
Jau aprīlī mazais cilvēciņš aiziet no šīs pasaules.
Vēl pēc mēneša tiek likts jaunās baznīcas pamatakmens, cerībā, ka ši celtne būs izturīgāka par mazajām, trauslajām dzīvībiņām, kas atnāk šai pasaulē apskatās un atkal ātri dodas atpakaļ pie sava Tēva radītāja.
Kādu laiku Cesvainē uzturās arī arhitekts Pauls Maks Berči. Domāju, ka viņš apmetas tieši Mācītājmuižā, kur viesojas daudzi Auniņu draugi. Biežs viesis ir aptiekārs Eižens Kreitenbergs, kas ir pirmais provizors Cesvainē. Vārds pa vārdam un Liepājas arhitekts tiek pie jauna pasūtījuma – aptiekas mājas un staļļa, kas apvienots ar ārstniecības augu žāvētavu. Berči projektu arī uzzīmē, bet pagaidām nezināmu iemeslu dēļ tas netiek realizēts.
Var tikai nožēlot, ka Cesvainē izpalika šādas divas skaistas un slavena arhitekta projektētas ēkas.10
Pats Kreitenbergs ir dzimis 1839.gadā Tērbatas arhitektu ģimenē. Studē Tērbatas universitātē, iegūstot provizora grādu. 1865.gadā ierīko aptieku Cesvainē. Kur tā atradusies nav zināms. 1881.gadā nopircis agrāko Galma aptieku Jelgavā un pārvācies uz turieni dzīvot, kur miris 1887.gadā.
Ļoti iespējams, ka Berči projektētā aptieka tomēr tiek sākta celt tagadējā Rīgas ielā 1, kur pēc Kreitenberga atradās Teodora Pfeila aptieka. Tā bija vienstāvu mūra ēka un apmēram varētu būt tādā pašā garumā, kā redzam projektā.
Visu baznīcas celtniecības laiku arhitekts Berči neuzturas Cesvainē, bet mācītājam jāpilda savi pienākumi. Arī privātajā dzīvē ir jauni notikumi. 1878.gada novembrī pasaulē nāk meitiņa Johanna Emīlija Marija. Uz Ziemassvētkiem tur pat Mācītājmuižā notiek krustības.
Šoreiz liecinieki jau mums pazīstamie: mātes māsas Marija un Emīlija, Lazdonas draudzes mācītāja sieva Elizabete Gētgena dz. Guleke, baronese Anna fon Klota dz. Osten Saksena, kuras vīrs vēl joprojām rentēja Cesvaines muižu no Vulfiem. Auguste fon Magnusa no Biksēres muižas, aptiekāra Kreitenberga sieva Elizabete, Fridrihs Štoks no Praulienas, Heinrihs fon Kālens no Grašiem, Ādolfs Sadovskis ar sievu Konstanci dz. Kālenu no Bučauskas. Krustību rituālu veica Teofīls Gētgens (Lazdonas draudzes mācītājs no 1874 – 1882).
Beidzot 1879.gadā tiek pabeigta baznīcas celtniecība. Par šo ievērojamo notikumu plaši tiek rakstīts tā laika presē: „14. november 1879. gadā, augstās Kroņa mantinieces dzimšanas dienā, Cesvaines jaunā skaistā baznīca tika iesvētīta. Šī diena bija Cesvaines draudzei liela prieka un goda diena, par ko savā laikā laika raksti jau plašākas ziņas nesušas, tā ka mums to vairs nevajag vēreiz no jauna aprakstīt. Tos lielos ļaužu pulkus, kas tai dienā Cesvainē bija sanākuši, gan neviens nav skaitījis, bet domā, ka tai dienā kādi 6000 cilvēki būs Cesvaines jaunā baznīcā bijuši.”11
14./26.novembrī Cēsu apriņķa prāvests Rihards Fogels. Latviešu dievkalpojumā sprediķoja pats Auniņš, bet vācu dievkalpojumā Jaunpiebalgas mācītājs Emīls Kēlbrants. (Mācītāja R. Auniņa pilnu sprediķi varat lasīt pielikumā)
„Iekšpusē baznīca no durvīm līdz altāram 132 pēdas gara un no viena krusta spārna līdz otram 87 pēdas, no vienas sienas līdz otrai 54,5 pēd. plata. Vidus velve ir 48,5 pēd. augsta. Kā visa baznīca krustiski būvēta, tā arī griestu velves iet krustiski. Bet šķērsu velvei gar lielo garo velvi vēl pa abām pusēm mazākas sānu velves atronās.
Velves tiek turētas no slaikiem pīlāriem, no kuriem 4 ir mūrēti, 8 no čuguna. Logi ir augsti un skaisti, pušķoti ar raibiem stikliem, īpaši tie trīs lielie logi pār tām durvīm un trīs altāra logi. Bez ērģeļu kora vēl uz abām baznīcas pusēm kori atronās. Pa pieci pakāpieniem kāpj uz altāra kori. Altāris tāpat kā kancele, no ozola koka izgriezts, ir smalks meistera darbs. Uz altāra skaista bilde, kas rāda Pestītāju pie krusta staba un apakš viņa krusta Pestītāja māti Mariju, Mariju no Madaļas un apustuli Jāni. Šo bildi Paul Haendlers Berlīnē ir mālejis. Viņa maksā 1046 rubļus. Skaistām ēģelēm 25 skanošas balsis. Viņas taisītas no slavena ērģeļu meistera Ladegasta un maksā kādus 4800 rubļus pēc mūsu naudas. Tornī ir trīs zvani, kuriem katram savs tonis (As, C, Es), tas pie zvanīšanas dod skaistu saskaņu. Vēl beidzot jāpiemin, ka baznīcā 2 lieli krāsni priekš kurināšanas aukstā gada laikā.
Tā viss liecina, ka Cesvaines draudze pie savas jaunas baznīcas celšanas it ne kaut kādus upurus nav taupījusi.”12
To var tikai iedomāties, kā jutās cesvainieši un apkārtnes ļaudis, redzot šo diženo celtni. Tajā laikā Cesvainē nebija nevienas ēkas, kas augstāka par vienu stāvu. Vienīgi vecā pils, kas dižojās ar diviem stāviem. Neapšaubāmi arī mācītāja Auniņa sirdī tas varēja būt liels prieks un bijība katru dievkalpojumu kalpot tik diženā namā.
Auniņu ģimenes dzīvē lielākais notikums ir 1881.gada 23. septembrī, kad pasaulē nāk Otto Teodors Johanes. Krustību cermonijā novembrī piedalās Kalsnavas mācītājs Teodors Debners, mācītājs Rūdolfs Guleke no Vecpiebalgas, mācītājs Teofīls Gētgens no Lazdonas, mācītājs Teodors Korse (?), Jakobs fon Klots, Edvards fon Kampenhauzens, kas bija rados ar Grašu Kāleniem. Mācītājs Hermanis Kēlebrants, Emīlija Sīleman, Sāra fon Magnus dz. Zīver, Amālija Kēlebrant, Anna Harvel dz. Auniņa un Johans Auniņš. Mazo Otto krustīja Jaunpiebalgas mācītājs Emīls Kēlebrants.
Ar tik daudziem mācītājiem krusttēviem mazajam Otto nākotnē noteikti vajadzēja iet garīdznieka ceļu. Taču pēc mājmācības viņš devies uz Annas skolu Pēterburgā. Pēc tam tomēr izvēlējies jurisprudenci, ko studējis Tērbatā no 1903.gada. Matrikulas Nr. 19014. Iestājies korporācijā „Livonia”. Miris studiju laikā Tērbatā 1904.gada 27.septembrī.
1884.gadā mūžībā aiziet Roberta Auniņa māte Marianna Vilhelmīne Auniņa dz. Vidberga.
Vēl pēc četriem gadiem 1888. gadā nomirst mācītāja tēvs, čaklais dārznieks Johans Auniņš.
1892.gadā Auniņu ģimeni satricina vēl viens zaudējums 25 gadus vecās Jutas Marijas Aleksandrinas aiziešana.
Vēl 1896.gadā šīs pasaules gaitas beidz Roberta Auniņa māsa Anna Paulīne Haveledz. Auniņa.
Vēl kāds notikums ierakstīts ievērojamā Cesvaines mācītāja biogrāfijā. Šajā rusifikācijas laikā bija stingri noteikts nelaulāt dažādu konfesiju cilvēkus. Taču vairāki mācītāji to tomēr darīja. Arī Roberts Auniņš bija to vidū. 1899.gada „Baltijas Vēstnesis” Nr. 17 raksta, ka janvāra mēnesī Rīgas apgabaltiesā iztiesāja Cesvaines mācītāja Roberta Auniņa lietu, kas bija apsūdzēts pēc 1576 panta pamata par pareizticīgās personas salaulāšanu ar luterticīgo. Tiesa attadusi vainu par pierādītu, nosprieda: 65 gadus veco mācītāju Robertu Auniņu sodīt ar 50 rbļ.
Šī gan nebija pirmā tiesas prāva. Tāda jau notika 1894.gadā, bet Rīgas Apgabaltiesas krimināl nodaļas delegācija Cēsīs 19. novembrī uz Visaugstākā Žēlastības Manifesta pamata atbrīvojuši Robertu Auniņu no soda un apsūdzības.13
Līdzās visiem pieminētajiem mācītāja Roberta Auniņa dzīves faktiem ir vēl kāda viņa darbības joma, kam tika veltīti vairāki gadi. 1873.gada izdevumā „Magazin” 15.sējumā tiek publicēts pētījums par latviešu mitoloģijas tēmu. Auniņu interesēja latviešu mitoloģiskais tēls – Ūsiņš – zirgu dievs, bet viņš to uzskatīja par gaismas dievu. Mācītājs pierakstījis tautas dziesmas par Ūsiņu, ticējumus un teikas, kas bija liels ieguldījums latviešu folkloras krājējiem un tautas gara mantu apzināšanā. Jau minētajā izdevumā turpinājās raksti „Wer ist Uhsing” 1881., 1885., 1891. gadā.
1881.gadā latviešu draugu biedrības 16. rakstu krājumā tiek publicēts Auniņa raksts „Wer ist Uhsing? „ Šeit viņš plaši apraksta dažādas svinību parašas un pieved kādas 42 no ļaužu mutes uzrakstītas Ūsiņa dziesmas un divus svarīgus senrakstus, kuros pieminēts Ūsiņš. Pirmais senraksts datēts ar 1606.g. un tur minēts: „Deo equorum, quem vocant Dewing Usching”, un otrs no 1613.g. ar tādu pašu saturu. Tālāk Auniņš pierāda, ka Ūsiņš sākumā bijis gaismas dievība un tikai vēlāk tapis par zirgu aizbildni, kas vispēdīgi aizvietots ar latoļu svēto Georgu.14
„Mājas Viesa Mēnešrakstā” 1903.g. P. Šmits norāra uz dažām nepareizībām Auniņa uzrakstītās dziesmās un līdz ar to izcēlās plašs strīds, kurā iejaucās vēl Endzelīns, Āronu Matīss, Vītols u.c. Sakarā ar to, R. Auniņš sniedz vēl otru rakstu: „Betrāge zur Uhsin Mythus”, kurā pieved vēl dažus jaunus materiālus.15
Otra mitoloģiskā tēma, kam pievērsās Auniņš ir pūķi. Laikraksts „Duna Zeitung”, Nr.86 1892.gadā publicē plašu rakstu par veikto pētījumu. Jāpiemin, ka Cesvaines pusē saglabājušās daudzas teikas par pūķiem, kas it kā te mituši pie bagātiem saimniekiem. Taču šie „pūķi” meklējami cilvēku izpratnē par veiksmi, zināšanām, darbu un tā augļiem.
Latviešu literārā biedrība (Lettisch-literärische Gesellschaft) arī Latviešu draugu biedrība sākotnēji bija vācbaltiešu mācītāju 1824. gadā dibināta sabiedriska organizācija latviešu valodas, folkloras un kultūras izpētei un popularizēšanai. Vēlāk biedrībā iestājās arī daudzi latviešu sabiedriskie darbinieki un valodnieki, piemēram, Krišjānis Barons, Juris Bārs, Ludis Bērziņš, Jānis Čakste, Jānis Endzelīns, Jēkabs Lautenbahs, Ansis Līventāls, Āronu Matīss, Kārlis Mīlenbahs, Juris Neikens, Jēkabs Osis. Biedrību apgaismības ideju izplatīšanai Vidzemē un ar nolūku veicināt latviešu valodas mācīšanos vācbaltiešu vidē sava mūža nogalē ierosinājis izveidot tiesnesis Baltazars fon Bergmanis (1736-1789).
Latviešu literārās biedrības 100 gadu atcerē tiek minēts Auniņa ieguldījums. Viņš bija nodevies mitoloģisko jautājumu tirzāšanai. Sniedzis materiālus un apcerējumus biedrības krājumos par latviešu dievību Ūsiņu un par pūķi. Ilgāku laiku bijis (1867-1874) par Vidzemes direktoru biedrībā un izdevis 1870.g. Neikena kopotos rakstus. 18 gadus darbojies pie Bībeles valodas labošanas un labojis arī Lutera mazā katķisma valodu.
Vēl viena nozare pie kuras strādājis Roberts Auniņš ir latvju garīgo rakstu valodas pārlabošana – pie Vidzemes dziesmu grāmatas (1898.). Te viņš veltījis 11 savus dzīves gadus kopā ar vairākiem citiem mācītājiem. Mākslinieks Teodors Ūders radījis gleznu, kurā attēlojis tos mācītājus, kas daudzu gadu garumā strādājuši pie dziesmu grāmatas.
Te redzami no Kurzemes mācītājiem H. Bīlenšteins, Vilperts no Džūkstes un A. Rutkovskis no Kalna muižas. C.G. Krons, R. Auniņš, I. Neulands un K. Muellers no Rīgas Jāņa draudzes. Tie visi strādāja pie Bībeles, turklāt tie vīri, ks bez Auniņa un Neulanda strādāja pie Dziesmu grāmatas bija K. L. Kēlebrants un K. Kundziņš no Smiltenes. Vēl tur vieta atvēlēta ceļa rādītājiem pie Bībeles tulkošanas bīskapam Ulmanim un Jurim Neikenam un profesoram A fon Ottingenam, kas vairākiem no tiem bija par sagatavotāju augstskolā
Arī tas vēl nav viss, ko veicis Cesvaines draudzes mācītājs.
No izdevuma „Kristīgās baznīcas vēstures” (1927) „Garīgā rakstniecība 19. gs. stipri pieauga. 1816.g. iznāca atsevišķs revidēts Jaunās Derības izdevums 15 000 eksemplāros. Vēlāk nāca klāt dažādi citi izdevumi. 1877.gadā iznāca pirmā latviešu Bībele Britannijas un ārzemju Bībeles biedrības izdevumā.
19.gs. vairākkārt rūpīgi revidēta Bībeles valoda. Lielākie nopelni šinī ziņā ir Dobeles vācu draudzes mācītājam Augustam Bīlenšteinam (1826-1907), kas veica galveno darbu 1877.g. izdevumam, un Cesvaines mācītājam Kārlim Robertam Auniņam (1834-1914). Pēdējā Bībeles redakcija izdarīta 1898.g., pie kam Auniņa darbu skatījuši cauri arī Valmiera mācītājs J. Neulands (+1915) un Smiltenes – K. Kundziņš, tad J. V. Zakranovics un citi no Kurzemes.”
G. Hillners grāmatā „Roberts Auniņš un Jānis Neulands” (1916) raksta:
Tiem diviem amata vīriemem, kas šoreiz mums tēlojami kopā, savās draudzēs, zināms katram uz savu roku bija jāstrādā. Tas arods, kur viņi bijuši „viena darba kopēji”, bijis rakstniecības arods. Vidzemes un Kurzemes sinodes bija sastādījušas komiteju no labākajiem latviešu valodas pratējiem, kas A. Bīlenšteina vadībā izlabotu valodu Bībeles tulkojumā. Par šās komitejas locekli ievēlēja 1869.gadā Auniņu un 1870.gadā Neulandu.
1877. g. Iznāca jaunā Bībeles druka. Bet 1891.g. Auniņš no Vidzemes sinodes izprasīja atļauju atjaunot Bībeles pareizrakstību, piemēram, izdeldēt dubultniekus un kur neprecīzs tur izlabot pašu tulkojumu. Pie šī darba, citiem palīdzot Auniņš strādāja 14 gadus, un kad tas bija padarīts, tūlīt izstrādāja vēl vienu Bībeles Angļu Bībeles izdevumu. — Neulands mēdza nosaukt par tautas Bībeli – Dziesmu grāmatu. Kad Vidzemes mācītāji izvēlēja komiteju jaunas Dziesmu grāmatas izstrādāšanai, tad pats par sevi bija saprotams, ka atkal tapa sameklēti abi divi draugi. Šoreiz no darba vislielākā daļa uzvēlusies Neulanda pleciem, kas gan tam ticis minēts priekšvārdā parakstītiem burtiem I.N., bet tomēr noprotams jau no tā, ka beidzamais grāmatas izgatavošanas darbs uzticēts viņa rokām. Neulands bija kā arī Auniņš liels grāmatu mīļotājs un krājējs. Stāvēja viņu plauktā visi latviešu Bībeles izdevumi, no Glika izdevuma sākot. Vēl vislielais krājums viņiem bija latviešu dziesmu grāmatu. Tur viņš ar žīdiņa izveicību prata savākt līdz 50 dažādus izdevumus, piedolīdams katram, kas pienesīšot labu vecu grāmatu, pretim dot gluži jaunu.
Auniņa amata svētkos Neulands savam darba biedrim kā goda dāvanu pasniedza lielu, vecu, melnu Bībeli, kas pie skala uguns lasīta, kara dūmiem apkvēpināta. Tā bija paša latviešu Lutera Ernesta Glika tulkojuma eksemplārs.
Latviešu draugu biedrībā pulcējās ik gadu valodas un senatnes pētītāji līdz ar mācītājiem, skolotājiem un citiem, kas vēlējās klausīties gada pārskatus par latviešu jaunizdotām grāmatām. Auniņš un Neulands tur nemitējās būt par īstiem darba biedriem. Auniņš bija par Vidzemes direktoru no 1868-1875.g. Neulands tūlīt pēc viņa no 1876 – 1878.g. Auniņš tur cēla priekšā savus plašus pētījumus par Ūsiņu, Neulands par mūsu baznīcas dziesmu grāmatām.
No zemes viņi bija abi, bet Auniņš bija vairāk kā koks, kas pilsētas dzīves dārzniecībā audzināts, Neulands vairāk bija un palika dabas bērns. Auniņam vairāk piederējās vācu svārki, Neulandam pašaustas vadmalas drēbes. Sirds cilvēki bija abi. Laicīga manta viņiem maz rūpēja, labvēlība viņiem bija par maku, skaista augstsirdība par bruņu cepuri. Grūti teikt, kura gars bija dzīvāks. Auniņam domas šāvās prātā kā zibeņi, pērkoņa varā tad pacēlās viņa balss. Neulandu jūtas viļņoja, kā virpuļa dziļums un vārdi tad plūda kā tekoša straume. Viņš sprieda ar sirdi, Auniņš mīlēja ar prātu. Šis bija vairāk zinību cienītājs, Neulands vairāk dziesminieks.
Auniņam vispār ņemot prāts bija saimnieks, smalkjūtība un laipnība par piemīlīgām kalponēm.
Ir saglabājusies Jura Neikena vēstule Robertam Auniņam, kas rakstīta 1864.gada 14.decembrī un ko vēlāk mācītājs Alberts Vītols atrada Cesvaines Mācītājmuižā. Tā rakstīta vācu valodā, bet te piedāvāju tulkojumu.
Dikļu mācītāja muižā, 14.dec. 1864.g.
Manu dārgo brāli!
Gandrīz man gribētos prāvestam un konsistorijai likt Tev apliecināt, ka nekad neesmu strīdējies un ķīvējies nedz ar amata brāļiem, nedz ar draudzes locekļiem, lai Tu atmestu aizspriedumu, it kā es mīlētu personiskas ķildas, un beidzot bezpartejiski uzklausītu tās lietas, par kurām es jau bieži esmu runājis un man atkal jārunā. Esmu sacījis un tuvāk aprādījis, ka Latviešu Avīzēm mūsu biedrības statūtos nav vietas, – ka tas ir pret tendenci, ja vienam laikrakstam dod priekšrocību, bet citus nemaz neievēro, – ka tas kompromitē „Latviešu draugu” biedrību, kad viņa ar vācu bruņniecības pabalstu mēģina izplatīt Latviešu Avīzes kā Parīzes vakara lapu (Pariser Abend-Moniteur) un tādā kārtā tautā (latviešu zemniekā) rada neuzticību pret bruņniecību un pret sevi pašu. Tomēr viss, ko es saku, ir tā sašutuma izplūdums, kas man ir pret br. Šulcu un pret kurzemniekiem vispāri un kam tālāk netiks piegriezta vērība. Bet ar baigām sāpēm redzu, ka neuzticība un rūgtums pret „latviešu rakstniecības vācu varmākām” pieņemas arvien vairāk un vairāk, taisni tautas inteliģences starpā, un gatavo augli, kas varētu tapt vēl negaršīgāks, nekā pirmā Jaunlatvija, pie kuras izcelšanās un tālākas pastāvešanas ņēmusi dalību arī mūsu biedrība un viņa direktorija.
Tu, brāl, neuzticies manai „brillei”un Tev varbūt taisnība, bet šī ir taisni tās inteliģences brille, kuru es šīnī apgabalā pazīstu gan labāk, kā jebkurš no Jums. Tu esi tiešām tautas vīrs un ļoti populārs, bet tomēr nestāvi tā tautā un nepazīsti tā ari viņas tumšos sirds noslēpumus, kā es! Piedod man šo augstprātību! Bet kā Tu vāciešus un kurzemniekus mīlē vairāk, vācu bruņniecību cieni vairāk, nekā es, to es, dārgais, arī negribētu pielaist. Ko es par Bīlenšteinu, par baronu Reki un A. Vidzemē latviešu vidū jau esmu sacījis un arvien sacīšu, to Tu sacīsi gan skaistāk, bet nekd patiesīgāk.
Tad nu Tev lūdzu, dari kā Vidzemes direktors, ko Tu vien spēj, lai beidzot tomēr novērstu to netaisnību, ko „Latviešu draugu biedtības vārdā un uzdevumā” nodara Latviešu Avīzes Mājas Viesim jau kopš gadiem un dziļi aizskar viņu izdevējus un draugus, izgādā ar laipnu starpniecību mazākais tik daudz, ka Mājas Viesa sludinājumus uzņem Latviešu Avīzēs. (Leitanam un Plātem, neskatoties uz viņu pūliņiem, tas vēl nav izdevies. Arī vairāki tūkstoši M.V. 1864.g. 1. N. Eksemplāri, kuri aizvesti uz Jelgavu izsūtīšanai kopā ar L. A., tur vēl gulot!) Ar to būtu tomēr kaut kas izlabots, lai gan izlīdzināšanās tik tad iespējama, kad abi laikraksti, cik tālu to atvēl tendence un saturs, bauda no biedrības puses vienādu labvēlību.-
Bet ko Tev nu sacīt „Ceļa Biedra” lietā? „Dievu rīcība ir tumša un neizbēgama, tāpēc mirstīgajiem piederas klusēt un paciesties.” Pēc tam, kad es savam dārgam brālim Fīrhufam un visai biedrībai esmu pasakaidrojis, ka „Ceļa Biedra” redaktors nevar uzņemties sacīksti ar simtiem, un kad, „Baznīcas un misijones ziņas” darbojas, labprāt paliek mājās, – pēc tam, kad viņam apgalvoja, ka „Ziņas” savu gaitu nobeigs, un viņu neatlaidīgi uzaicināja atkal izdot „Ceļa Biedri”, – pēc tam, kad viņš tad ar beidzot saņēmies un savas lapas atjaunošanu pirmā numurā atklāti motivējis taisni ar garīgu ziņu trūkumu latviešiem: viņš saņem „Latviešu Avīžu”49. numuru ar sludinājumu par paplašināto „Pielikumu”u.t.t., u.t.t., u.t.t., redaktors Fīrhufs! Neticēju savām acīm to lasot un vēl šodien neizprotu šo jucekli. Kas nu uzņemsies to atsaukt? Kas cietīs paredzamos „C. B.”zaudējumus, jo tas maksā 75 kap. Un Latv. Avīzes un „Garīgās Ziņas” 1 rubli. Vislabāk es gribētu atkal tūlīt savai laivai buras nolaist, pirms tā atstājusi ostu. – Lietas vislielākā mērā sarežģītas, nesazāļosim tās vēl vairāk ar personiskām ķildām! Un tomēr, neskatoties uz visu to, Dieva miers un vecā brāļu mīlestība lai valda mūsu starpā!
Tavs uzticamais Neikens
Uz malas pierakstīts:
Šodien raktu Tev lielā steigā un tāpēc paliek daudz kas uz nākošo reizi. Pabalstu „Ceļa Biedrs”pieņem ar pateicību. – Kontraktu ne labprāt sūtu Tev atpakaļ, jo esmu Tavu manuskriptu ar savām piezīmēm sabojājis.16
1931.gadā Augusts Saulietis raksta, „Tā manā pagasta skolā (Grašos) vecais draudzes gans Auniņš dažreiz, kad bībeles stāsti atstāstīti, vēlējās dzirdēt arī latvisku lasīšan, pie tam skolotājiem ko pajautādams. Vai arī citur mācītāji tā darīja, to gan nezinu.”17
1905.gada notikumi ļoti asi skāra mācītājus un Roberts Auniņš nebija izņēmums. Jānis Lapiņš 1939.gadā raksta, „Ļoti asu virzienu „Pēterburgas Avīzes” ietur pret mācītājiem, kuri toreiz visā vairumā bija vācu tautības. Šis antireliģiozā virziena uzsācējs ir neviens cits, kā humorists Atskabarga (Kārlis Ducmanis). 1902. gada 37. Numurā „Puramalā” ir moto „bē, mē, Dr. L.A. Uningk”. Šajā Auniņam veltītā dzejolī starp citu lasām šādas rindas:
No „Pēterburgas Avīzēm” Jūs, dēli, speltēs šmauciet, Tās ir no Belcebula latvju tautai sūtītas, Pat famīlijas neliek mierā, Tāpēc brauciet tūliņ pie bikts, Tiklīdz jūs lasījuši tās. Tā sprediķoja pērkondārdiem balsī tēvs Un ķesvainieši mutes vien tik noplātīja. Atskabarga zobojās, ka mācītājam par to esot nozagts vepris un ērzelis.”18 Šīs rindas izraisa veselu virkni karikatūru un pretmācītāju rakstu.
Revolucionāru darbība uz vietām, kas atspoguļota dažādos avotos: 8.maijā Lazdonas mācītājs J. Ērmanis bija spiests pārtraukt dievkalpojumu, jo korāļu vietā sapulcējušies revolucionāri dziedājuši savas dziesmas, bet kāds vīrs sarkanā maskā kāpis kancelē un nosaucis baznīcu par elku templi, aicinājis izpostīt telegrāfu, dzelzceļu, iznīcināt policiju, zaldātus, ierēdņus. Mācītājam iespieduši rokā sarkanu karogu un likuši iet līdzi, dziedot zaimojošas dziesmas pēc korāļu melodijām. 1.maijā Bērzaunes mācītājs Ramoliņš saņemts kā ķīlnieks, lai revolucionāri varētu tikt pie sarunām ar muižas īpašnieku. Te tika iesaistīts arī pareizticīgo mācītājs. Tieši tāpat par vidutāju starp revolucionāriem un muižu bijis jākalpo 5. maijā Ērgļu mācītājam E. Kohleram. Tiesa gan, organizatori turējušies pie vārda, bet pūlim pa vidu bijuši tādi, kas radījuši haosu un nesaskaņas, nodarot arī mācītājiem krietnus materiālos zaudējumus. Neapšaubāmi pēc šādiem notikumiem arī R. Auniņš nostājās pret revolucionāriem un tiem apkārt salipušajiem „piekritējiem”.
Vēl mācītājam pārmet kraso nostāšanos pret laicīgo kora dziedāšanu. Pēc 1869.gada dziesmu dienas uz vairākiem gadu desmitiem viņš panāca to klusēšanu. Cesvaines koris nepiedalījās pirmajos dzesmu vētkos Rīgā 1873.gadā.
Kamēr kāds sadūšosies uzrakstīt Auniņa dēla sīkāku dzīves stāstu, pieminēšu Pētera Ērmaņa rakstīto laikrakstā „Laiks” 1953.gadā, kas neaudz raksturo Auniņu ģimenes interešu loku, „Kāds Smiltenes grāmatnieks vienā rudenī bija pat līdz Cesvainei ar grāmatu vezumu aizbraucis. Stāstīja: „Sanākušas meitas krāmējas pa grāmatām, pastkartēm. Uzreiz sačukstas, sagrūžas elkoņiem, atvelkas sāņus: Pienācis jauns cilvēks, labi ģērbies. Tas nopērk Merķeļa Vidzemes senvēsturi. Kad aizgāja, prasu meitām: kas tas tāds bija? Mācītāja Auniņa dēls””19
Muižnieki veco Auniņu sauca par latviešu aristokrātu. Ja Auniņš būtu gājis kopā ar mūsu tautisko atmodu, viņš ar savām lieliskām runas dāvanām varbūt varētu Kronvaldu apēnot; un ja viņš pareizticības lietās nebūtu sadūries ar likumu, viņš mūža galā vadītu ne vien Cesvaines, bet varbūt visas Vidzemes luteriskās draudzes. Ka tas tā nenotika, ka viņš mūsu vidū mira, iepriekšējā dienā vēl dievkalpojumu noturējis, kā Mozus, kā acis nebija tapušas tumšas un kā spēks nebija zudis – tā ir Cesvaines draudzes laime.20
Mācītājs no amata atkāpās 1911.gadā, bet viņa vietā stājās dēls Ernests Johans Voldemārs Auniņš. Ģimene vēl joprojām dzīvoja Cesvaines Mācītājmuižā, kad 1914.gada 5.maija rītā turpat 80 gadu vecumā Kārlis Roberts Auniņš izbeidza šīs zemes gaitas. Pēc nedēļas tika rīkotas bēres, kuru apraksts publicēts laikraksta „Dzimtenes Vēstnesis” Nr.110 (1914.)
Savam iecienītam mācītājam par godu draudze bija cēlusi 2 goda vārtus. Uz viņa pavadīšanu bija sapulcējušies tūkstošiem ļaužu. No amata biedriem bija ieradušies 8 mācītāji, pa lielākai daļai no Cēsu apriņķa. Bēru dievkalpošana iesākās pulksten 3 Cesvaines baznīcā, kur bēru sprediķi vācu valodā sacīja ģenerālsuperintendanta kungs. Pēc tam latviešu bēru sprediķi sacīja Valmieras mācītājs Neulands. Viņa runa dziļi aizgrāba klausītājus. Svētīšanu izdarīja Gulbenes mācītājs Kundziņš. Pulksten 5 mācītāji iznesa savu aizgājušo amata brāli no baznīcas un uzlika uz bēru ratiem. Nelaiķi paglabāja tuvajā mācītāju kapsētā, kur jau guldīti 2 mācītāji. Pie kapa runāja Smiltenes mācītājs Kundziņš un paglabāšanas cermoniju izdarīja prāvests Avots no Ļaudonas. Visās runās aizrādīja uz nelaiķa nopelniem nevien baznīcā, bet arī citos garīgos laukos. Tiklab baznīcā, kā ari pie kapa vairāki kori nodziedāja uz balsīm sēru dziesmas. Uz kapu kopiņas nolika daudz vainagus, to starpā ari no Cesvaines lauksaimniecības biedrības, kuras goda biedrs bija aizgājušais, no Cesvaines draudzes skolotājiem, Kraukļu pagasta u.c. Krēsla jau bija pienākuse, kad pavadītāji šķīrās no vecā mācītāja kapa, novēlēdami viņam vieglas smiltis.
Izskaņā
Cesvaines Baznīcas grāmatā nejauši ieraudzīju ierakstu par mācītāja Roberta Auniņa 25 gadus vecās meitas Jutas Marijas nāvi 1892.gadā. Blakus vispārzināmiem faktiem par Cesvaines draudzes mācītāju pēkšņi ieskanējās pavisam cita nots – personīgā dzīve. Saradās virkne jautājumu: kas bija viņa sieva, cik bērnu bija ģimenē, ar ko viņi nodarbojās utt. Lai veiktu tik lielas lietas, kādas paveica Auniņš, vajag būt stipram pamatam un atbalstam. Kas bija šis atbalsts? Tā šķetinot mācītāja dzīvi, lasot Baznīcu grāmatas, periodikas rakstus, atmiņas un grāmatas izveidojās šis stāsts. Stāsts par izcilu personību ne tikai Cesvainē, bet visā Latvijā, kas tomēr nebija pasargāts no likteņa sitieniem un pārbaudījumiem.
Tas ir stāsts arī par Cesvaines Mācītājmuižu, kur Auniņu Johana koptajā dārzā pulcējās gadsimtu mijas gaišie prāti. Kur bija vieta spožai gara gaismai. To vēlāk turpināja Alberts Vītols un cerēsim, ka tā atkal būs 21.gadsimtā.
Māra Evardsone
Cesvainē, 2016.gada vasarā
Mācītāja Roberta Auniņa sprediķis, sacīts Cesvaines jaunās baznīcas iesvētīšanas dievkalpojumā.
Jāņa par.gr. 21., 1.-4. (Iesākuma trūkst)
Dievs tas Kungs, lai dod, ka no šīs kanceles tik Dieva svētītie un patiesīgie vārdi vien tiktu sludināti, ne cilvēku gudrības vārdi, bet mūžīgās Dieva gudrības vārdi, patiesības un dzīvības vārdi.
Lai Dievs pasargā, ka ne mūžam neviens šinī kancelē nestāvētu, kas savu godu meklē, bet tik vien tā Kunga godu, kam vien gods un slava pieder laicīgi un mūžīgi. Lai Dievs pasargā, ka neviens šinī kancelē nestāvētu, kas to vien runā, pēc kā tiem ļaužu pulkiem ausis niez.
Un Dievs lai dod, ka tie Dieva vārdi, kas no šīs kanceles no patiesīgiem Dieva lieciniekiem tiks sludināti, allažiņ atrastu atvērtas ausis un sirdis un nevienam klausītājam nebūtu nāves smarža uz nāvi, bet viņam paliktu par dzīvības smaržu, uz dzīvību. Dievs tas Kungs lai dod, ka visi tie bērniņi, kas pie šī altāra tiks kristīti, paliktu par īsteniem Dieva bērniem un savā laikā par svētīgiem Dieva mantiniekiem. Dievs lai dod , ka visi tie jaunekļi un jaunekles, kas pie šī altāra tiks iesvētīti, paliktu pie krietniem, nešaubīgiem Jēzus Kristus lieciniekiem un viņa vārdu apliecina līdz pēdīgai dzīvības dvašai ar savu dzīvošanu un savu miršanu!
Dievs lai dod, ka visi tie pāri, kas pie šī altāra tiks laulāti, īstenu laulības svētību piedzīvotu un kristīgā draudzē dzīvotu Dievam par godu un sev pašiem par mūžīgu svētību. Dievs tas Kungs lai dod, ka visi tie, kas pie šī altāra nāks ar savām grēku nastām apgrūtināti, meklēdami atsvabināšanos no šīs briesmīgās nastas, to atrastu pilnīgi un bagāti, ko meklē: Dieva žēlastību, grēku piedošanu un svētu Dieva mieru.
Dievs lai dod, ka visas tās dvēseles, kas pie šī altāra baudīs žēlastības mielastu, Kristus miesu un asinis, šīs debešķīgās dāvanas saņemtu ne par sodu, bet par bagātu svētību šeit laicīgi un tur mūžīgi!
Dievs tas Kungs lai žēlīgi tā šo jauno Dieva namu svētī, ka lai neviens, kas pār viņa sliekšņiem būs kāpis un te būs ienācis, nesvētīts neietu ārā un mājās. Tas notiks, kad šis Dieva nams būs un allažiņ paliks šai draudzei viens mīļš un dārgs mājoklis, kur nepiekusuši un neapnikuši, ticīgi un patiesīgi, uzticīgi un uzcītīgi Dievu, to mūžīgo žēlastības un dzīvības avotu meklēdami meklēs un ar atvērtām sirdīm no Viņa atvērtām debesīm Viņa bagātās svētības straumes saņems. Tad tiešām arī par šo namu varēs izsaukt: „Redzi, viens Dieva dzīvoklis pie tiem cilvēkiem un viņš pie tiem mājos, un tie būs viņa ļaudis, un Dievs pats būs tiem par Dievu!” Un tad beidzot šis Dieva nams paliks par svētu un svētīgu debesu priekšnamu, kur visas patiesīgas, ticīgas dvēseles, lai gan vēl mirsatmās miesās būdamas, tomēr jau šinī mūžā varēs baudīt tās nākamās pasaules spēkus, mūžīgas dzīvības mieru un prieku.
Kas šinī namā ieiet, lai nokrata priekš viņa durvīm pasaules pīšļus no savām kājām, kas še ieiet, lai aizmirst pasauli un viņas priekus un bēdas un lai tik uz to vien skatās un klausās, ka bildi viņš ierauga pār altāru uzceltu; kas ar savām asinīm mūs atpircis un ar savām mīlestības saitēm mūs ar sevi sadraudzējis. Viņa bildes vienā pusē (runa ir par veco altārgleznu, kura līdz mūsdienām nav saglabājusies) lasām vācu valodā to svēto liecību: „Tik ļoti Dievs to pasauli mīlējis, ka viņš savu paša vienpiedzimušo dēlu devis, ka visiem tiem, kas uz viņu tic, nebūs pazust, bet to mūžīgo dzīvošanu dabūt.” Un atkal viņa bildes otrā pusē lasām latviešu valodā: „Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi; es jūs gribu atvieglināt.” Šinīs vārdos ir īsumā viss evanģēlijuma kodols izteikts. Uz Kristus krustu gruntējas visa kristīgā draudze, un visa kristīgā ticība, un visa kristīgā dzīvošana, un visa kristīgā iepriecināšana, un cerība un dzīvojot un mirstot, laicīgi un mūžīgi. To mums īpaši atgādina un liecina šis jaunais Dieva nams ne tik caur tā krustā sistā Pestītāja bildi un ne tik vien caur tiem vārdiem, ko lasām šīs bildes labā un kreisā pusē,- bet viss šis Dieva nams mums to atgādina un apliecina un māca no tiem dziļi zemē apslēptiem pamatiem līdz augstā torņa galam. Šī baznīca ir krusta baznīca. Viņas pamatam ir krusta bilde, viņas mūri paceļas pēc krusta bildes, viņas iekšpuse rāda krusta bildi, uz viņas slaidā torņa spīd krusta zīme. Tā krusta zīme, mums Jēzus mācekļiem, palikusi par mūsu ticības zīmi; caur Kristus ciešanām pie krusta un viņa spēcīgu augšāmcelšanos tā ciešanu un nāves zīme ir pārvērtusies par uzvarēšanas un dzīvības zīmi. Tas ir mūsu karogs, apakš kā gribam cīnīties un apakš kā cīnīdamies droši drīkstam cerēt , ka uzvarēsim miesu un asinis, grēku un pasauli, elli un nāvi! Tas spīdošais krusts baznīcas torņa galā rāda kā svēts pirksts uz augšu, lai uz augšu paceļam sirdi un prātu, uz turieni, kur mūsu īstenā Tēva zeme, no kurienes sagaidām savu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu un to jauno svēto Dieva pilsētu, to jauno Jeruzalemi, to īsteno pilnīgo Dieva namu, kur Dieva pilnīga godība valda, to īsteno Dieva dzīvokli pie cilvēku bērniem, par ko Jānis to svēto balsi no debesīm dzirdējis: „Redzi, viena Dieva dzīvoklis pie tiem cilvēkiem un viņš pie tiem mājos un tie būs viņa ļaudis, un Dievs pats būs pie tiem, viņiem par Dievu!”
Šeitan vēl tikai priekšnamā mītam. Gan jau tad tas Kungs mūsu vidū ar savu brīnišķu godību, bet mūsu miesas acis viņu vēl neredz un viņa pilnīga godība mums vēl apslēpta. Gan jau tagad esam viņa ļaudis, bet vēl tas grēks mums pielipis, kas vienmēr grib stāties starp Viņu un mums un mūs atšķirt no Viņa. Gan jau tagad pie visām ticīgām dvēselēm tie vārdi sāk piepildīties: „Un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.” Simti un tūkstoši Dieva bērni to visos laikos piedzīvojuši cik brīnišķi tas Kungs prot iepriecināt un bēdu asaras par prieka vīnu pārvērst; bet tādas izredzētas stundiņas, kur bijām jutuši un baudījuši, cik laipnīgs tas Kungs, atkal paiet, un mums savs ceļš tālāk jāstaigā caur bēdu un asaru ieleju. Gan jau tagad tas Kungs spēj savus izredzētos nāves priekšā un nāves vidū brīnišķi iepriecināt un stiprināt, tā ka tie priecīgā ticībā uz Viņu jau tagad spēj izsaukt: „Nāve, kur ir tavs dzelonis, elle, kur ir tava uzvarēšana?” Gan jau tagad Viņs stāda mūžīgas dzīvības spēkus savu ticīgo mācekļu sirdī pēc savas lielās apžēlošanas: „Kas tic uz to Dēlu, tam ir tā mūžīga dzīvošana!” Un atkal: „Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir tā mūžīgā dzīvība un es viņu uzmodināšu pastarā dienā.” „Es esmu augšāmcelšanās un tā dzīvība: kas iekš manis tic, jebšu tas, būtu nomiris, tas dzīvos, un kas dzīvo un tic iekš manis, tas mūžam nemirs.” Bet tomēr mums visiem vēl priekšā stāv karsta cīnīšanās ar to nāvi, to pedīgo ienaidnieku, citam grūtāka, citam vieglāka, kā katram tas Kungs to nolicis. Vēl neesam tai pilnīgā mūžīgā svētumā, tikai priekšnamā.
Bet tā pati žēlīgā un spēcīgā roka, kas mūs ievedusi šai priekšnamā mūs vedīs tālāk un augstāk, arī iekš tā mūžīgā Dieva nama, kur tiem izredzētiem Dieva bērniem mūžīgas dusas vietiņas sataisītas. Lai tas Kungs mums tā svētī to priekšnamu, kur tagad mūs savienojis, ka arī tai mūžīgā Dieva namā visi varētum satikties un tiktu pieskaitīti pie tiem svētiem izredzētiem pulkiem, par ko Jānis to balsi no debesīm dzirdējis izsaucamies: „Redzi, viens Dieva dzīvoklis pie tiem cilvēkiem un viņš pie tiem mājos un tie būs viņa ļaudis, un Dievs pats būs pie tiem, viņiem par Dievu!”
(1879.gada 14.novembrī)
Zemsvītras piezīmes:
1 Hillers. Roberts Auniņš un Jānis Neulands, 1916.
2 Latviešu literāriskā biedrība savā simts gadu darbā, 1929.
5 http://eestielu.delfi.ee/parnumaa/kodulugu/tummade-laste-isa-ernst-sokolowsky-sunnist-moodub-180-aastat?id=65694986
6 http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pa|issue:/p_001_laav1865n47|article:DIVL99|page:9|query:Robert Auniņ|issueType:P
7 Hellers. Roberts Auniņš un Janis Neulands, 1916.
8 Cesvaines draudze.Vēturisks apraksts. Madonā, 1994.
9 http://vardnica.aizpute.lv/13-personas-b/87-brase-alberts
10 P.M. Berči projekta skices no Rundāles pils muzeja arhīva
11 No 1881.gada kalendāra
12 Tur pat.
13 Baltijas Vēstnesis, Nr.263 1894.
14 Latvija, viņas dzīve un kultūra, 1931. 160.lpp.
15 Tur pat.
16 Izglītības Ministrijas Mēsešraksts. 1921.
17 A. Saulietis. Tāli laiki un gaiši tēli, Latvju Grāmata Nr.2, 1931
18 Sējējs, Nr.6 1939
19 Laiks, Nr.62 1953
20 Cesvaines draudze. Vēsturisks apraksts. Madonā, 1994.
0 komentāri