Draudzes gans Hanss Jensons

Ziedošana

Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt; lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību. (1.Tim.6:17-19)

Par ko mēs vispirms šeit domājām? Par citiem, par tiem bagātniekiem!?! Jā, tiešām tie, kas ir bagāti šeit, tiek piekodināti ziedot, un šo piekodināšanu mēs turpinām dot tālāk arī šodienas bagātniekiem, jo tas viņiem pašiem ir par svētību, veicinātu labus darbus un dotu iespēju baznīcai daudz ko darīt! Jo tiešām ir iespēja daudz ko darīt draudzē un baznīcā, bet bieži vien resursu trūkuma dēļ netiek izdarīts, vai tik daudz enerģijas un rūpju aiziet, lai atrastu finanses dažām lietām. Iedomājoties, ja pat puse no draudzes locekļiem praktizētu desmito tiesu, mums būtu tik daudz līdzekļu, ka mums būtu grūtības paspēt īstenot visu iespējamo!

Bet vai mēs tomēr neesam pietiekami bagāti, lai šie vārdi bagātniekiem arī attiektos uz mums!?! Ja mums ir barība un apģērbs, jumts virs galvas, tad mums ir pietiekami, un tas, kas ir virs tā, jau ir bagātība! Jebkurā gadījumā mēs visi tiekam brīdināti neuzlikt savu cerību uz mantām, uz naudas. Tik bieži mēs varam dzirdēt: Ja man būtu tikai nauda, tad ….ar domu ka, tad viss būtu atrisināts. Tad nauda kļūst par Dievu, jo Dievs ir tas “no kā sagaidām visu labo un pie kā meklējam patvērumu visās grūtībās.” (Mārtiņs Luters). Vai es ceru uz Dievu, ka Viņš rūpējas pat vairāk par mani nekā par puķēm laukā un putniem gaisā!? Svarīgāk nav būt bagātam naudā, bet Dievā, kas dod “visu bagātīgi baudīt”. “Jo, ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? (Mk.8:36) un neiegūst to īsto dzīvību, kas jau sākās šeit un ir bez “beigu termiņa”, kas ir mūžīgi!

Vai es tiešām novērtēju to, ko Dievs man dod un ļaut piedzīvot caur savu kalpu Baznīcu?

Kad pa īstam saprotam to lielo vērtību, tad nav žēl ziedot laicīgas mantas baznīcai, lai atbalstītu Dieva valstības izplatīšanos un pastāvēšanu! Ja pa īstam to saprotam, tad vairs nav žēl. Vai mēs tiešām novērtējam to, ka Dievs ir sevi atklājis, ka Viņš runā uz mums, ka Viņš ir devis mums savu Dēlu Jēzu Kristu kā pestītāju no grēka un ļaunā, kas dod mums tādu mieru sirdī, kuru mēs nekur pasaulē nevaram atrast, dzīvību, kas pārdzīvo nāvi, kas ļauj mums piedzīvot tuvas un sirsnīgas attiecība ar Dievu mūsu Radītāju? Jo beigu beigās nauda nav tā galvenā, bet attiecības, pirmkārt, ar Dievu un ar līdzcilvēkiem. Jēzus pat iedrošina mūs: “darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.” (Lk.16:9) Mēs esam aicināt dzīvot kopā ar Dievu šeit un mūžīgi, un arī dzīvot kopā ar māsām un brāļiem Kristu jau šeit un mūžīgi. Palīdzēt kādam ceļā pie Dieva ir vislielākais uzdevums mums. Un otrādi, traucēt kādam ceļā pie Dieva, ir vislielākā nelaime. Svētais Gars iemāca mums priecāties par pareizām lietām, par garīgām lietām, par to, ka mēs esam atbrīvoti, lai kalpotu labajam Trīsvienīgam Dievam. Svētais Gars arī iedrošina un apbruņo mūs kalpošanā, ja mēs ļaujamies Svēta Gara darbībai mūsos. Tad viens no vislielākajiem priekiem ir piedzīvot, ka citi nāk pie Dieva, ka viņi mainās un aug ticībā, cerībā un mīlestībā. Tas, kam arī vajag būt mūsu prioritātēm ir saskaņā ar to, ko apustulis savā vēstulē Timotejam iedrošina, proti: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības, cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā . (1. Tim.6:11-12).

Sāksim ar sevi!

Nesen man tika atgādināts par to, kas ir teikts Bībelē, ka Dieva tiesa sākas ar Dieva namu. Domājot par ziedošanu un kalpošanu, sāksim ar sevi, ar savu draudzi, ar mūsu draudzes locekļiem, kas ir saņēmuši daudz svētības no Dieva, lai mēs ziedojam un kalpojam ar prieku tā, kā Dievs mūs aicina!?! Mēs esam aicināti kalpot ar prieku, ziedot ar prieku, “jo priecīgu devēju Dievs mīl.”. (2.Kor 9:7) Dievs īpaši priecājas par tiem, kas paši ir saņēmuši mīlestību no Viņa, ir ietekmēti no Viņa mīlestības, ar prieku konkrēti dod tālāk citiem.

Ja “Bijība Tā Kunga priekšā ir atziņas sākums.” (Sal.pam.1:7), tad “lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību.” (1.Tim.6:6)

Kalpošana

Ko tas palīdzēt, ja baznīcai ir daudz naudas, bet nav kalpotāju. Šeit nav tikai runa par tiem, kas velta lielāko daļu no sava laika Baznīcas kalpošanai, bet par ikkatru. Tā kā ziedošana attiecas uz visiem iesvētītajiem, tā arī kalpošana attiecās uz visiem iesvētītajiem draudzes locekļiem. Ja nauda mums nav dota vienādā daudzumā, diennakts stundu skaits visiem ir vienāds. Visiem ir laiks, kamēr dzīvojam. Tomēr mēs bieži vien dzirdam šos vārdus: “Man nav laika.” Bet šeit atkal iet runa par prioritātēm, par to, cik daudz es novērtēju garīgās lietas.

Iedomājamies ja….

Ja mēs sakām, ka laiks ir nauda, tad arī vajadzētu ziedot laiku! Iedomājamies, ja lielākā daļa no draudzes locekļiem ziedotu, piemēram, 10 procenti no pilnas slodzes, tas ir 4 stundas nedēļas kalpošanai. Lai mēs draudzē ne tikai izdarītu pašu nepieciešamāko, bet lai mēs varam darboties plašāk un sasniegt vairāk cilvēkus. Ja katrs sāktu lūgt lūgšanā “lai nāk Tava valstība”, kā tieši katrs varam kalpot, lai Dieva valstība iet plašumā. Lai saprastu, par kuriem tieši man vajadzētu lūgt, kuriem tiešām man vajadzētu palīdzēt, kuriem man vajadzētu liecināt, vienkārši runāt par to, ko Dievs nozīmē un dara manā dzīvē. Kuru man vajadzētu vienkārši iepriecināt ar kādu apmeklējumu, ar kādu sarunu u.t.t. Jo tas viss ir arī kalpošana ārpus tā, ko mēs varam darīt tieši draudzes vidū, palīdzēt ar visām nepieciešamām lietām, kas ir vajadzīgas, lai uzturētu mūsu garīgo māju un palīdzētu brāļiem un māsām augt un uzņemt jaunus mūsu vidū. Jo, vai mums  nav cilvēki apkārt, kurus mums būtu iemesls pažēlot tā kā Jēzus tad “kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.”? (Mt.9:36) Un tad Jēzus mums saka: “Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā.” (37-38) Strādnieki šeit, pirmkārt, ir garīdznieki, bet vispārīgi tas attiecās uz katru iesvētītu draudzes locekli, lai ar savu kalpošanu piedalītos šajos Pļaujas svētkos!.

Dievs visiem ir devis talantus vai kādas spējas, un tas, kas ir, ir jānovērtē un jākopj! Dievs vēlas, ka Tu lieto to, kas Tev ir dots. Jo Viņš ir tas, kas ir devis to, kas Tev ir, un ar to Viņam ir savs nodoms. Viņš aicina mūs caur lūgšanu un draudzes kopību labāk izprast, kā lietot savus talantus, lai tas tiešām būtu Dievam par godu un cilvēkiem par svētību. Aicinu pieteikties uz kalpošanu, droši dot man ziņu par savu gatavību kalpot. Novēlu mums visiem prieku kalpošanā un ziedošanā!