Astrīda Briede

Mūsu dzīvē dažreiz notiek īsāki vai garāki dzīves sarežģījumi un grūtības, kāpēc sākam meklēt Dievu. Tie parasti ir kādi iegansti, kurus Dievs lieto kā mirkļus, kad mēs paši sākam uz Viņu lūkoties. Ja tā mums nav bijusi kāda sistemātiska dievbijīga audzināšana, tad tieši šādi mirkļi ir tie, kas cilvēkam liek domāt un vērsties pie Dieva, pievērst savu skatu debesīm.

 „Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi.”/Ps 51:7/ . Šī Rakstu vieta to ļoti labi ieskicē, ka cilvēks piedzimst ar to mantojumu, kuru viņam atstājuši Ādams un Ieva. Cilvēks piedzimst ar nāvīgi sirgstošu dvēseli un tādā pašā veidā sirgstošu miesu. Pat, ja cilvēkam nav aktuālas, akūtas slimības, miesa sevī nes šo mirstības slimību.

Mēs bieži skatāmies uz lietām pasaulē no grēkā krituša cilvēka redzes leņķa. Nāve mums apkārt ir tik ierasta lieta. Neviens šeit nav palicis, visi cilvēki kaut kad mirst, un mums tas liekas tik dabīgi. Ja mēs skatāmies no Ēdenes dārza skatu punkta, tad mēs redzam, ka tas nemaz nav normāls stāvoklis. Tas nav tā, kā to Dievs sākumā bija iekārtojis. Cienība Dieva priekšā, no vienas puses, nozīmē ticības gaitā sevi ieraudzīt, ka esmu sirgstošs ar fiziskas nāves tuvošanos un esmu sirgstošs ar mūžīgās dzīvības zaudēšanas briesmām un šausmām, un no otras puses – apzināties sevi kā piederīgu Debesīm un Dieva atpirktu.

„Netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.”/Rom.12:2/.  Šīs pārmaiņas ir iespējamas tad, ja cilvēkam ir pieaugoša šī sapratne, kas viņš pēc būtības ir Dieva priekšā. Kāpēc ir rakstīts: „mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā”? /Ps 51:5/  Nevis tādēļ, ka Dievs tos nebūtu piedevis, vai mums būtu jādzīvo tādā nemitīgā savu grēku aplūkošanā, bet tāpēc, ka tādā veidā es esmu daudz modrāks pateicībai Dievam un redzu sevi tajā stāvoklī, kurā man dabiski veidojas auglīga sirds augsne, kurā var iedēstīt lūgšanu: “Kungs, Jēzu Kristu, Dieva Dēls, esi man žēlīgs”.

Kad cilvēks ir bez šī globālā sava stāvokļa apzināšanās, un Dievs viņam ir avārijas dienesta līmenī, tātad vajadzīgs tikai fragmentāri, tad viņš norobežojas no Dieva žēlastības un bagātības, ko Dievs ir vēlējies piešķirt. Kad mēs paši sevi kādās lietās cenšamies attaisnot un esam sev advokāti, tad Dievs priekš mums kļūst par tiesnesi. Kas pats paaugstinās, to Viņš pazemina, atklājot patiesību. Bet viss kļūst citādi, ja cilvēks kļūst par tiesnesi sev, jo tad Dievs kļūst par advokātu, aizstāvi un attaisnotāju.

Tātad, runājot par cienīgumu, svarīgi savā ticības dzīvē apzināties, ka esmu grēkos ieņemts, no paša sākuma esmu novērsts no Dieva un dabiski tendēts uz grēku. Kā tēvs Pio ir sacījis, ka mēs visi bez izņēmuma izdarītu pēdējos visšausmīgākos, netīrākos grēkus, ja Dievs no mums atņemtu savu žēlastību. Tas nav tāpēc, ka mēs uz tiem nebūtu spējīgi savas audzināšanas dēļ, bet tādēļ, ka Dievs uztur pie mums Savu žēlastību.

Mēs varam pateikties Visspēcīgajam Dievam par Viņa apžēlošanu, ka ir mūs darījis par Savas mīlestības mantiniekiem, par Savu svētību dalībniekiem.