Artūrs Dimitrijevs
Manuprāt, ikviens ir pamanījis, ka draudzes solos sēž izteikti maz jauniešu. Ar šo situāciju saskaras kristīgās draudzes daudzās vietās pasaulē. Bet risinājumi, lai mainītu jauniešu attieksmi pret kristīgo Baznīcu, kaut kādā veidā tomēr neuzlabo šī brīža situāciju. Tādēļ, izmantojot iespēju skolā veidot zinātniski pētniecisko darbu, nolēmu pievērsties šīs problēmas cēloņu meklēšanai. Tika aptaujāti vidusskolas posma skolēni, un intervēti divi garīdznieki – Cesvaines katoļu draudzes priesteris Andrejs Kazakevičs un mūsu draudzes mācītājs Reinis Bikše.
Pēc iegūtajiem datiem aptaujās var secināt, ka lielākoties Dievam ir maza loma jauniešu vidū, tomēr ir jaunieši, kuriem Dievs ir svarīgs. Taču 90% no jauniešiem baznīcu apmeklē reti vai vispār nekad. Tātad jauniešiem vēl ir kaut neliela vēlme tiekties pēc Dieva, bet gandrīz visos gadījumos tie neatrod ceļu uz baznīcu. Manuprāt, ir svarīgi, lai viņi saņemtu drosmi un iedrošinājumu atnākt uz baznīcu, un tur atrastu savus domubiedrus. Andrejs Kazakevičs norādīja, ka ļoti svarīga loma ir apkārtējiem cilvēkiem, kas atrodas kontaktā ar šo jaunieti. Tas var būt tēvs, māte, paziņa vai draugs, skolotājs vai audzinātājs, kurš ir ticējis pirms šī jaunieša un tad, kontaktējoties ar šo cilvēku, vēlme doties uz baznīcu tiek nodota tālāk pārējiem.
Visvairāk jaunieši vēlas baznīcā saņemt kopības un piederības sajūtu. Tātad viņi vēlas atrast savus domubiedrus un iederēties viņu starpā. Vēl jaunieši vēlas saņemt dažāda veida palīdzību un garīgo atbalstu un stiprinājumu viņu ticībai. Daži jaunieši vēlas būt kādam noderīgi. Vēl viens novērojums, kas apstiprinājās kādā ASV veiktajā pētījumā ir, ka baznīca arēji izskatās pārāk ierobežojoša, tā šķiet pārspīlēti moralizējoša un tā nav draudzīga pret tiem, kuriem ir šaubas. Jauniešiem ir kāds priekšstats par baznīcu un tur notiekošo, kurš ne vienmēr ir patiess.
Jaunieši neizprot baznīcas būtību. Viņiem tas liekas tāds apgrūtinājums, šķērslis, kas kavē pieeju Dievam. Baznīca viņiem asociējas ar kādu institūciju, kaut kādām normām, regulām, likumiem, kas apgrūtina un padara šo garīgo dzīvi smagnēju. Jaunieši jūtas drošāk izteikt savus izaicinājumus un problēmas draugu lokā, ar kuriem tie sastopas ikdienā. Draudzē jaunietis, kamēr nav iepazinis citus draudzes locekļus, nespēj pilnībā izpaust savas vajadzības. Līdz ar to jauniešiem neveidojas stipra saikne ar draudzi, un tā vietā viņi meklē citas alternatīvas, kur spētu īstenot šo vajadzību. Visbiežāk tie ir nekristīgie draugi, un ātrāk vai vēlāk attiecības ar draudzi izzūd, jo ir izveidojusies stiprāka saikne ar to, kas ir ārpus draudzes.
Cilvēki mēdz teikt, ka kaut kas ir jādara, lai uzlabotu jauniešu līdzdalību draudzē, bet tieši aktīvajiem draudzes locekļiem ir nepieciešams uzrunāt jauniešus, kas atrodas blakus. Mums vajag būt par iedrošinājumu citiem. Nevajag gaidīt, kad dievkalpojumos pēkšņi būs pilni soli ar cilvēkiem, ja mēs paši gaidīsim, lai to panāk kāds cits draudzes loceklis. Dažreiz vienkārši pašam parunājot ar kādu pazīstamu cilvēku par Jēzu, var uzrunāt šo cilvēku labāk nekā atvelkot viņu pie kāda pilnīgi sveša mācītāja vai draudzes locekļa.
Mācītājs Roberts Kolbe raksta: „Protams, ka daudz ērtāk ir sēdēt klubkrēslā televizora priekšā, kurš taču neizgāzīs pār mums savu žulti. Un tomēr, kristīga draudze ir patiesi dzīva, ja vienā baznīcas solā ar mums ir arī mūsu tuvākais, kas nakts vidū reizēm neļauj mums gulēt, taču šeit, neskatoties uz muzikālu dotību trūkumu, kopā ar mums vienojas slavas dziesmā Dievam.”
0 komentāri