Astrīda Briede

“Īsts kristietis vienmēr ir priecīgs.” /Asīzes Francisks/

No 12. līdz 14.augustam visiem bija iespēja piedalīties Madonas prāvesta iecirkņa draudžu dienās, kuru tēma šogad bija „Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs. /Ps. 40:9a/.Šoreiz pieaugušajiem bija iespēja dzirdēt Daugavpils bīskapa Eināra Alpes un Bērzaunes, Ērgļu un Vestienas draudžu mācītāja Ivara Ciša lekcijas par prieku.

Mācītājs Ivars Cišs atzina, ka viena no lielākajām problēmām ir tā, ka mums bieži vien nav prieka. Vai nebūtu mums kā kristiešiem, kuriem ir mūžīgās dzīvības atslēgas jeb apsolījums, ir ārīgi jāatšķiras no tiem cilvēkiem, kuri šādu apsolījumu nepazīst? Ejot cauri pilsētai, nav pamanāma būtiska atšķirība starp cilvēkiem, kuri pieder Kristum un kuri nepieder. Mācītāja Ivara lekcija bija kā ceļojums pa sirds kambariem, jo cilvēka būtības centrs ir viņa sirds. Sirds ir tā vieta, kur satiekas gars, dvēsele un miesa. No sirds iznāk ļoti daudzas lietas – sapratne, attieksmes, emocijas, utt.

Ja uzdodam jautājumu, kāpēc mūsos nav prieka, kur to dabūt, viennozīmīgi atbilde ir – SIRDĪ!

Šodien mēs piedzīvojam, ka daudzi cilvēki staigā saguruši, saliekušies zem dzīves nastām. Mūsu sirds var būt pilna ar kādām lietām, ievainojumiem, aizvainojumiem, arī ar grēkiem, kuri mūsu brīvību, emocijas un prieku aizēno. Jēzus saka: “No sirds iziet ļauni nodomi, slepkavība, laulības pārkāpšana, izvirtība, zagšana, apmelošana, zaimi. Tas sagrauj cilvēku.”/Mt.15:19,20/ Cilvēkam, kurš nēsā savā sirdī šādas lietas, Dieva Gars netuvosies. Kur ir Dievs, tur ir prieks, mīlestība un miers Svētajā Garā. Vēstulē Efeziešiem teikts: “No jūsu mutes lai nenāk nekāda samaitāta runa, bet tikai tas, kas ir derigs un nepieciešams stiprināšanai. Un neapbēdiniet Dieva Svēto Garu. Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom līdz ar visu ļaunumu.”/Ef.4:29-31/

Nākot pie Dieva, mēs esam ne tikai saņēmuši pestīšanu, bet Dievs ir mūs atbrīvojis no mūsu pagātnes, bet kaut kādu iemeslu dēļ mūsu ievainojumi, mūsu nepaklausība Dievam ir tik spēcīga, ka mēs cenšamies visas lietas no mūsu pagātnes vilkt sev līdzi. Mēs kavējamies atmiņās: “Kā būtu, ja būtu…” Pēc būtības tas nozīmē, ka es neuzticos Dievam, ka Viņš visas lietas varētu zināt labāk. Auto avārija, bezdarbs, kāda traģēdija, tuvinieka zaudēšana.. Cik lielā mērā Dievs tajā ir kompetents. Varbūt Viņš nemaz nezina, kas ar mums notiek un kā mēs ciešam? Tas nozīmē, ka mēs apšaubam Dievu. Patiesībā Dievs visu kontrolē, Viņš katru situāciju ir paredzējis un zina, kā tas būs. Dievs ļoti labi zina, kas ir ciešanas.

Apustulis Pāvils vēstulē galatiešiem raksta: “Es jums saku, dzīvojiet Garā, tad jūs neļausieties miesas iegribām.” Mums jāatsakās no visa, kas pakļauj mūsu miesu, prātu un apspiež Garu. Jāiztīra savas sirds kambari, lai tie būtu tīri un tur var mājot Dieva Gars. Jāiztīra no:

• grēka, kas atņem mums prieku un neļauj Svētajam Garam nākt mūsos. Ir cilvēki, kas nēsā savus grēkus gadiem ilgi. Ir pat iemācījušies ar tiem labi sadzīvot, ir pieraduši un pat domā, ka tā tam jābūt.
• nepaklausības Dievam, jo visas lietās neuzticamies līdz galam.
• ļaunām domām, nederīgām atmiņām, rūgtuma, negācijām. Kad tās nāk pie mums ciemos, mums jāpavēl tām aiziet.

Izmeklēt savu sirdi, kas tajā mājo? Vai manā sirdī ir pieķeršanās materiālām lietām, vai kādām miesīgām lietām? Vai manu sirdi piepilda kādi kārdinājumi vai hobiji?

Kad sirds ir iztīrīta, tajā varam ieaicināt Dieva Garu. Jēzus saka: “Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” /Jņ.6:63/

Uzrunas noslēgumā mācītājs aicināja atbrīvoties no tām lietām, kuras nevaram savā dzīvē mainīt. Atbrīvoties no tām lietām, kurās Dievs ir tiesnesis. Atbrīvoties no visām sāpīgajām lietām, ieaicināt tajās Dievu.