Draudzes gans Hanss Jensons.

Gavēņa laiks ir laiks, kad samazinām ikdienas rūpes, mēģinām dzīvot pieticīgāk, lai atbrīvotu laiku savām attiecībām ar Dievu. Šajās attiecībās sarunas, proti, lūgšanas ir svarīgas. Divus aspektus gribu īpaši uzsvērt šajā reizē. Un tie ir saistīti ar vārdiem, ko Jēzus noslēgumā saka, kad Viņš runā gan par lūgšanu, gan par gavēni: „Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās”.

Lūgšana – sirds atvērtība mūsu debesu Tēvam

Dievs visu zina, visu redz, tāpēc mums nav iespējams kaut ko noslēpt no Viņa. Viņš redz vairāk nekā to, ko citi redz. Kad Jēzus runā par lūgšanu un gavēni savā kalna sprediķī (Mt.6:5-18), Viņš to dara ar brīdinājumu, lai neliekuļotu. Dievs redz vairāk (var arī teikt labāk!) nekā citi, nevajag parādīties citiem, lai Dievs to redzētu. Un Dievs redz arī mūs labāk nekā mēs sevi paši redzam. Tāpēc mums vajag nākt tādā stāvoklī, ka mēs droši un ar pateicību atveram sevi sava Tēva priekšā. Jo tas mums palīdz ieraudzīt lietas mūsos. Mēs atveram sevi Tēvam, kas mūs mīl, jo citādāk Viņš nebūtu mūs radījis. Kaut arī, ka mēs izsakām kaut ko, kas nav tik cēls, vēlmes, kas nav tik auglīgas, Viņš savā veidā to mums liek saprast un pārveido mūs. Lūgšana nav, ka mēs Dievam kaut ko sakām, lai Viņu informētu, bet, ka mēs atveram savas sirdis Tēvam un Viņam uzticamies, Viņš var mūs pārveidot uz labu. Un šeit mēs nonākam pie otrā aspekta.

Lūgšanas auglis

Lūgšanai ir sava nozīme. Lūgšana atver mūsu sirdis Dieva svētībai un vadībai. Tā dara mūsu sirdis mīkstākas, lai tās nebūtu kā akmens, lai Dieva Vārds var tikt iesēts mūsos, lai Dievs var uzrunāt mūs mūsu dziļumos. Lai Dieva Vārdi dziļi mūs ietekmē, lai mēs tiekam vadīti un svētī.

Šajā gavēņa laikā novēlu, lai mēs kā draudze arī tā lūdzam un lai mēs šajā laikā arī īpaši uztveram lūgšanu. Lūdzam, lai mēs katrs un draudze kā kopums caur lūgšanu un Dieva Vārdiem tiekam pārvērsti, vadīti un svētīti, lai mēs savā un draudzes dzīvē varam piedzīvot daudz augļus.