Sagatavoja Astrīda Briede.

Viena no auglīgākajām gadsimtos pārbaudītajām svētdzīves metodēm ir rekolekcijas. 16. jūnija pēcpusdienā Lazdonas mācītājmuižā bija iespējams tādas piedzīvot, kad kopā varējām iepazīties ar vienu no atpazīstamākajām garīgās lasīšanas metodēm – Lectio Divina jeb dievišķā lasīšana.

Šīs garīgās lasīšanas mērķis ir Dieva sadzirdēšana, un nonākt pie Dieva gribas dziļākas izzināšanas, kā arī nonākt pie Dieva taisnības un mīlestības, un to arī piedzīvot.

Garīgā lasīšana nav iespējama bez Svētā Gara vadības. Tas pats Gars, kas iedvesmojis Rakstus, ir nepieciešams, lai tos arī lasītu un saprastu. Ja lasa citā garā, tad arī izlasa kaut ko citu.

Metode Lectio Divina – dievišķā jeb dievbijīgā lasīšana sastāv no vairākiem pakāpieniem:

1) lasīšana – Lectio

2) pārdomāšana – meditacion

3) lūgšana – oratio

4) Operatio

Kad esam izgājuši cauri šiem pakāpieniem, mēs esam aicināti to piedzīvot praksē. Kamēr mēs dzīvojam šeit virs zemes, mēs esam pakļauti visiem tiem izaicinājumiem, kuriem ikviens cilvēks ar savu dvēseli un miesu ir pakļauts. Mēs vienmēr atradīsimies kādās krustcelēs, kurās būsim aicināti izdzīvot Dieva Vārdu un Dieva Vārdam paklausīt vairāk nekā kādiem vārdiem, kas skan pasaulē vai mūsos pašos.

 Sagatavošanās garīgai Svēto Rakstu lasīšanai

Ja mēs gribam nopietni lasīt Svētos Rakstus, mums tam jāparedz laiks. Tas var būt regulāri veltīts laiks ikdienā. Bet tas var būt lasīšanai īpaši veltīts ilgāks laiks, piemēram, vairākas dienas un nedēļas piemērotā vietā un apstākļos. Mēs esam aicināti izmantot abas iespējas. Garīgā lasīšana ir process, kurš var būt ilgstošs. Piemēram, es varu veltīt laiku lasīšanai vienu dienu un pēc tam man paiet vairākas dienas pārdomājot, meditējot par šo Rakstu vietu.

Bībeles lasīšana nav kaut kāda distance, kas jānoskrien. Mēs esam aicināti Bībeli lasīt dziļumā un saprast, atklāt vairāk.

1 stunda ir ieteicams laiks, lai to varētu izdarīt koncentrēti, atdziestot no citām lietām un iekarstot ar šo lietu.

Ziniet, kā ir tad, kad uz dievkalpojumu ieskrien pēdējā brīdī. Tu esi skrējis, pirmais korālis ir jau pusē, bet skaļāk par visu dziedāšanu un ērģelēm sitas tava sirds. Stundas laikā norimst arī tās noskaņas, no kurām nākam. Ja tas ir vakars, tad dienas noskaņas. Ja ir rīts, tad varbūt ir vieglāk. No rīta atkal cilvēkam ir grūtāk atveltīt laiku, jo ir daudz dažādas rūpes.

Vieta. Labākā vieta būs noteikti tā, kur šo lasīšanu nekas netraucēs. Ja mēs runājam par ikdienišķu mājās lasīšanu, tad tā var būt ierastā lūgšanu vieta mūsu mājās. Šeit ir labi atcerēties Jēzus vārdus par ieiešanu savā kambarī un savu durvju aizslēgšanu. Te ir runa par netraucētas vietas atrašanu, kur tu vari būt tikai zem Dieva acīm, kur visa uzmanība var būt piesaistīta Dievam, un kur šo uzmanību neviens nenovērš.

Apstākļi. Mūsu acis, ausis, visas mūsu maņas ir dvēseles logi, pa kuriem mūsu dvēselē nonāk impulsi un kairinājumi. Ja mēs runājam par apstākļiem, tad tiem ir jābūt tādiem, kur mūsu dvēseles logi saņem vismazāk šādus impulsus. Svarīgi, lai tā nav pārāk krēslaina vieta, kad grūti burtus redzēt.

Nedrīkst būt pārgaismota vieta un nedrīkst būt pārāk aptumšota. Ir jābūt tā, lai ir ērti acīm, ir ērti apsēsties un esam visnetraucētākie šajā brīdī. Ļoti labs salīdzinājums ir pravieša Jesajas grāmatā:

“Ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam! Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un, kas paugurains, lai top par klajumu, lai parādītos Tā Kunga godība.”

Šie apstākļi – nolīdzini to, kas tev varētu traucēt parādīties Kunga godībai caur šiem vārdiem. Ierīko ceļu tuksnesī. Šie apstākļi, sagatavošanās nav mazsvarīga lieta.

Pirms Lectio Divina uzsākšanas jāļauj norimt domām, sajūtām, lai visa mūsu dvēseles telpa varētu atbrīvoties priekš Dieva Vārda satura. Ārēji ir vērts savā priekšā turēt krusta zīmi. Tas var ārēji palīdzēt koncentrēt uzmanību uz to, kas notiek mūsu iekšienē.

 Ko lasīt?

Dieva Vārds ir sarakstīts noteiktā laikā un secībā.

Tāpēc Bībeles lasīšanai ir 2 ieteikumi:

1) var sekot Baznīcas gada liturģiskajiem tekstiem, to secībai, jo ir saikne starp liturģisko Dieva Vārda lasīšanu draudzē un pēc tam to, ar ko dzīvo visa baznīca kopā. Baznīcas Gadagrāmatā katru dienu ir teksti un tie iet noteiktā secībā.

2) Kādas Bībeles grāmatas lasīšana no sākuma līdz beigām. Dievam ir zināms ceļš, kuru mēs ejam. Viņš tad arī caur to, ko mēs esam apņēmušies lasīt, mūs uzrunā.

 Svētā Gara piesaukšana.

Pirms garīgās lasīšanas nav tādu speciālu garu ievadlūgšanu. Sāk pavisam vienkārši ar īsu lūgšanu: “Nāc, Kungs, Svētais Gars un apgaismo, vadi.”

Tas var būt pavisam vienkāršs teikums no psalmiem: “Kungs, Tavs kalps klausās, runā uz mani”.

Lūgšanai ir jābūt ļoti godīgai un vienkāršai ar nodomu lasīt un iedziļināties tajā, ko Dievs pats ir gribējis caur šiem vārdiem atklāt, un to arī gribam dzirdēt.

Ja cilvēks ir ar atklātu grēka nodarījuma apziņu, ja sirdsapziņa ir apspiesta, Svētā Gara apsūdzēta, tad ir ļoti grūti nodoties garīgai lasīšanai. Tāpēc dažkārt līdz ar Svētā Gara piesaukšanu ir vērts padomāt, lai šī lūgšana būtu auglīga, palūgt Dievam piedošanu par kādu grēku, kas nospiež sirdsapziņu. Īsa grēksūdze Dieva priekšā var būt ļoti svētīga, lai pēc tam būtu svētīga garīga lasīšana.

To pašu mēs redzam dievkalpojumā. Mēs vienmēr sākam ar grēksūdzi tieši tā iemesla dēļ, ka, bez izlīdzināšanās ar Dievu un tuvākiem, mēs nevaram dzirdēt to, kas tiek runāts vai ar grēkiem uz sirds saņemt Vakarēdienu. Arī šeit sastapšanās ar Dievu būs auglīgāka, ja pirms tam būs bijusi grēksūdze.

 Lasīšana

Kādreiz var būt tā, ka esam nolēmuši lasīt noteiktu Rakstu vietu, bet lasīšanas laikā apstājamies jau pie puses. Tas ir tāpat kā ar tortes gabalu – paldies, ka uzlikāt, bet es jau tāpat zinu, ka nevarēšu, jo gan par lielu, gan par treknu. Nav nozīmes lasīt tālāk. Tāpēc lasīšanas laikā var apstāties pie pāris pantiem.

Svarīgi uztvert Rakstu vietas (vēstījuma) galveno domu. Kas ir šī vēstījuma saturs? Vienā rakstu vietā var būt vairāki vēstījumi, bet kāds no tiem būs nozīmīgāks vai svarīgāks.

Komentāri. Lasot Rakstus ir ļoti labi, ja ir kāds palīglīdzeklis, kas palīdz vairāk saprast šo Rakstu vietu. Šeit nav runa par bibliotēku. Cilvēkam, kas nodarbojas ar garīgo lasīšanu var pilnīgi pietikt ar vienu komentētāju, kam var uzticēties, kurš ļauj paplašināt šī teksta sapratni.

Tas ir ļoti svarīgi, ka mēs tekstu izlasām vairākas reizes un uzmanību koncentrējot uz katru vārdu. Mēs šo tekstu lasām čukstus un ja iespējams pusbalsī. Svarīgi neielasīt tekstā to, kas ir mūsu galvā, bet izlasīt to, kas tur ir rakstīts.

Tāpēc pie lasīšanas ir svarīga klusa vieta, lai vieglāk koncentrēties. Lasām vairākas reizes, jo tā tekstu arī labāk iegaumējam un pēc tam pārdomājot, mums tajā vairs tik ļoti nevajag ieskatīties. Jūdaismā līdz pat šai dienai ir plaša tradīcija – atcerēties Svēto Rakstu tekstus, lai vārds paliek atmiņā.

Meditācija

Tā sastāv no divām lietām – atkārtošanas un aktualizēšanas.

Ar ko lasīšana atšķiras no meditācijas vai apceres?

Lasīšana ir ārēji objektīvs process. Meditācija ir iekšējs process.

Lasīšana mūs noliek Dieva Vārda priekšā, bet meditācija ļauj šim vārdam iekļūt mūsos. Ļoti bieži tas notiek tik automātiski, ka mēs šo procesu nepamanām. Mēs lasām un tūdaļ to pārdomājam.

Lasīšanas laikā mēs cenšamies ieiet Bībeles tekstā – ieiet un saprast šī teksta saturu. Meditācijā mēs rīkojamies pretēji, darām to, ka Vārds ienāk mūsos. Tā doma, saturs aktualizējas priekš mūsu katra situācijas, mūsu uzskatu priekšā, tas kārto mūsu domas, skaidro mūsu dzīves situāciju.

Mēs iekāpjam šajā tekstā un meditācijas laikā iejūtamies apstākļos. Dzirdam tos vārdus, ko runā tie cilvēki, atpazīstam tos personālus, vai arī mēģinam ieraudzīt sevi līdzīgā situācijā.

Lūgšana

Lūgšana ir izrietoša no pārdomām. Tas, kas pārdomu laikā ir aktualizēts, tas arī ir mūsu lūgšanas pamatā un saturā. Ja agrāk lūdzāmies izejot no vajadzībām, apstākļiem, personīgām un baznīcas situācijām, tad tagad lūgšanas pamatā ir tas, ko māca Dieva Vārds.

Mēs varam lūgties izejot no situācijas, kurā Rakstu vieta mūs pārsteigusi vai uzrunājusi.

Mēs varam lūgties izejot arī no Sv. Rakstu satura. Mēs varam to padarīt par mūsu lūgšanas aktualitāti.

Varbūt citreiz ir tā, ka sirds ir tukša. Rakstu vietu izlasīta, pārdomāta, bet nav ko lūgt. Pat ja mums nav nekādas aktualitātes, mēs varam pateikties Dievam par šo Vārdu gaismu. Varam Dievu slavēt par to vēsturisko notikumu, ko esam izlasījuši. To arī psalmos dziesminieks dara.

Lūgšana nav tikai lūgumi, bet arī pateicība, slavēšana.

Operatio

Kad mēs kaut ko esam piedzīvojuši lasot rakstus, mums ir jābūt gataviem, ka mēs ar to sastapsimies. Mēs noteikti izbaudīsim kā šis vārds iemiesojas apstākļos, situācijās un mūsu dzīvē.

Vārds vislabāk mūsos nostiprinās, kad mēs to izdzīvojam praksē.