Draudzes mācītājs Reinis Bikše
“jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim. Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” /Rom. 1:16-17/
Ticības atjaunošanas svētkos varam dzirdēt Pāvila ticības pārliecību: “Es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ.” Tā ir brīnišķīga spēcīga pārliecība un dzīva ticība uz Kungu Jēzu.
Pāvils raksta Romas draudzei, kuri dzīvoja tā laika pasaules stiprākajā valstī Romā. Cēzars sevi pasludināja par dievu, kuru jāpielūdz un ja kāds viņu negodāja, kā dievu un nepielūdza, tad bija ienaidā. Tieši tur Pāvils droši raksta: “Es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ, tas ir Dievs spēks.” Kāda uzdrošināšanās tā laika sabiedrībā teikt: “es ticu un sekoju Jēzum Kristum. Viņš ir vienīgais Kungs un mans Glābējs”
Vai tas nav tas pats ticības ceļš, kas ejams arī mums šodien? Tik daudz spēki un varas ir mums apkārt, kas pieprasa savu godu un kalpošanu, kur Jēzus Kristus un Dieva vārds neiederas.
Mēs dzīvojam pēdējās dienās, kad ir iestājušies “grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, cietsirdīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji, nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami” /2.Tim. 3:1-5/
Pāvila rakstītais Timotejam ir precīza bilde laikam, kurā mēs dzīvojam. Cilvēki mīl sevi vairāk nekā Dievu un, ja pat izrāda ārēju godbijību, iekšēji nav mainījušies. Apustulis Jānis raksta: “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības” /1. Jāņa 2:15/
Lielākais spēks, kas katru cilvēku ir paverdzinājis ir grēka spēks. Jā neglābjami miruši Dievam mēs esam grēka dēļ. Kā lai tiek ārā no pasaules un grēka spēka? Vai maz tas ir iespējams?
Pāvils bija piedzīvojis Dieva spēku, kas ir Kristus evaņģēlijs. Viņš piedzīvoja nepelnītu sastapšanos ar Jēzu Kristu, kas mainīja visu viņa dzīvi. Evaņģēlija vēsts tik vienkārša par Jēzu Kristu krustā sisto.
Kāds varētu teikt, kas tur īpašs? Kā tas var mainīt manu dzīvi? Pāvils, kurš bija naida, dusmu pilns, kas vajāja draudzi piedzīvoja Dieva mīlestības spēku Jēzū Kristū. Pāvils atgādina, ka ir daudz liekāks spēks, kas stāv pāri visam. Tas ir Kristus evaņģēlijs. Spēks, kas ir Dieva mīlestība, žēlastība un piedošana Jēzū Kristū. “Jūs, bērniņi, esat no Dieva un esat viņus uzvarējuši, jo lielāks ir Tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē.”
Tā ir evaņģēlija sirds jeb būtība – attaisnošana ticībā vienīgi uz Dieva žēlastību, kas mums dāvāta Kristus nopelna dēļ. Jēzus Kristus, mūsu Dievs un Kungs, ir miris mūsu pārkāpumu dēļ un augšāmcēlies mūsu attaisnošanai. Tā kā tam jātic un tas citādi ne ar kādu darbu, bauslību vai nopelniem nav iegūstams vai satverams, tad ir skaidrs, un tas ir droši, ka mūs attaisno vienīgi tāda ticība, par kādu runā Sv. Pāvils vēstulē romiešiem: “.. mēs spriežam, ka cilvēks tiek attaisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.”
Jēzus Kristus Dieva Dēls “pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!”, lai tā tevi un mani atpirktu no grēka. Ikviens cilvēks ir neglābjami samaitāts, grēcīgs un nostājies pret Dieva patiesību to nemitīgi deformē, tas ievaino cilvēku dvēseli. Tieši tur Dievs ir klātešos un tuvs, lai atjaunotu un dziedētu, to kas defromēts.
Tas atnesa patiesu mieru. Lasi to Romiešu vēstulē 5:1! Kas reiz bija savā dzīvē pazudis grēkā, nu bija atrasts. Pāvils varēja teikt – es nekaunos Jēzu, jo Viņš ir mani atradis un atgriezis patiesā dzīvē.
Mārtiņam Luteram lasot Bībeli (Dieva vārdu), Kungs Kristus viņu sastapa ar to pašu evaņģēliju, kas ir Dieva spēks. Tā sastapa, ka Luters ar prieku un droši varēja teikt: “Es, Mārtiņš Luters, nekaunos Kristus evaņģēlija un te es stāvu un citādi nevaru”.
Dievs caur saviem izredzētajiem ļaudīm pastāvīgi atjauno savu baznīcu. Mēs pateicamies Dievam par Viņa darbu un žēlastību pie Mārtiņa Lutera caur kuru atkal varēja skanēt Dieva vārds. Vienkārš vīrs, bet kuru Dievs uzrunāja caur savu Vārdu. Ticībā saņemt un satvert glābšanu Jēzū Kristū.
Luters raksta: “Viņš ir sagādājis gandarījumu. Viņš ir vienīgais taisnais un mans aizstāvis. Viņs ir miris manis dēļ, savu taisnību darījis par manu, un manu grēku – par savu; un, ja Viņš manu grēku ir darījis par savu, tad man tā vairs nav un es esmu brīvs”
Un to mēs varam uzņemt un glabāt vienīgi labā un mīlošā sirdī. Pāvils skarbi izsakās par cilvēkiem, kas pie Dieva grib nākt bez Kristus, it kā pietiktu ar to, ka ir ticējuši, tad attaisnošanas žēlastību vienreiz saņēmuši un Viņš tiem nav vajadzīgs. Pestīšanas un ticības dāvana nav vienreizējs notikums, bet gan nebiedzams process.
Sirds, kas piedzīvojusi Dieva žēlastību un mīlestību Jēzū Kristū, to vairs nevar paturēt pie sevis, tā nevar vairs neko citu teikt, kā vienīgi: “es (tavs vārds__________) nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam”.