Mūsu draudzes loceklei Zaigai Purviņai pavisam drīz, 13. februārī apritēs 75.dzīves jubileja. Zaiga ir uzticīga mūsu draudzei, regulāri apmeklē dievkalpojumus, vienmēr piedalās rekolekcijās, nāk palīgā baznīcas sakopšanas talkās, atsaucas uz dežūrām baznīcā vasaras mēnešos, kā arī ir lūgšanās par draudzi un apkārtējiem.

27. janvāra pēcpusdienā apciemoju Zaigu. Mūsu sarunā klāt bija arī skaistais runcis Incis, kas turpat pie krāsns uz dīvāna bija izlaidies un apmierināts murrāja. Jā, Zaiga ir liela kaķu mīļotāja un Incim ir ļoti palaimējies ar tik gādīgu saimnieci.

No istabas loga paveras brīnišķīgs skats uz baznīcu. Zaiga ir priecīga, ka Dievs lēmis šeit dzīvot, jo var apmeklēt dievkalpojumus. Ja dzīvotu citur, būtu grūti tikt uz baznīcu. Īpaši skaisti ir tad, kad baznīca ir izgaismota, tad arī visa istaba ir gaiša.

Sarunas sākumā lūdzu Zaigu padalīties atmiņās par bērnību un jaunības gadiem, par kristībām, iesvētībām.

Esmu dzimusi Kraukļos, kristīta pusgada vecumā Cesvaines baznīcā. Mana vecmāmiņa bija ticīgs cilvēks. Viņa man maziņai par Dievu stāstīja un mācīja dziesmas dziedāt (“Jūs bērniņi nāciet”). Tēvs arī bija ticīgs. Viņš ir bijis Cesvaines draudzes priekšnieks. Kara laikā baznīca tika sašauta. Kā mazs bērns biju paņemta līdzi uz baznīcu, tad atceros, ka baznīcas jumts bija caurs. Tēvs stāstīja, ka kāds vīrs esot lielījies, ka esot labs šāvējs un to jumtu esot sašāvis, lielījies un ar plinti aiz lepnuma sitis pret zemi, tā izšāvusi un trāpīja viņam krūtīs. Tāda atmaksa nākusi. Visi, kuri kaut ko sliktu baznīcai darījuši, tie visi traģiski bojā gājuši.

Bērnībā atradu Bībeli vecajā drukā un sāku lasīt ar lielu interesi. Uzšķīru Jāņa atklāsmes grāmatu, to lasot man likās, ka tas viss attiecas uz tiem laikiem. Tad nebija ne radio, ne televīzijas. Ar lielu interesi lasīju par Jēzu Kristu, par Viņa krusta nāvi un ļoti pārdzīvoju par to netaisnību, ka tā tam bija jānotiek. Padomju gados man rokās bija nonākusi grāmatiņa “Leģendas par Kristu”, kurā bija aprakstīti patiesi notikumi, lai gan rakstīti kā pasakas.

Iesvētības notika 1958. gada 27.decembrī pie mācītāja Alberta Vītola mājās. Pirms iesvētībām bija jāmācās visi baušļi, ticības apliecinājums, lūgšanas. Mani iesvētīja individuāli, pēc tam salaulāja. Baznīcā vairs nekas nenotika. Vienīgie dievkalpojumi notika Lazdonas baznīcā. Tas bija ārprāts! Manas paaudzes cilvēki daudzi palika nekristīti un neiesvētīti. Ne viņiem zināšanas par Dievu, ne ticības, nav arī intereses. Kur tā dvēsele vēlāk paliks, kad nomirs? Viņi par to tikai pasmejas. Padomju gadi bija pilnīgs bezdievības laiks.

Mamma nomira, kad man bija 20 gadi. Mācītājs Alberts Vītols pirms mammas izvadīšanas, mājās nokristīja manus bērnus, jo nevarēja izvadīt, kamēr mājās ir kāds nekristīts. Manus mazbērnus kristīja mācītājs Valdis Strazdiņš Cesvaines baznīcā 90.gadu sākumā, kad atjaunojās draudze. Cesvainē vienu gadu dievkalpojumus vadīja mācītājs Juris Uļģis. Viņš redzēja, ka cilvēki ir nezinoši. Tad katrā dievkalpojumā sprediķī viņš skaidroja kādu no baušļiem. Kad draudzē kalpoja mācītājs Ingus Dāboliņš, draudzē iesvētījās daudzi cilvēki, kas bija jau gados. Mācītājs aicināja visus nākt uz iesvētes mācībām, lai atjaunotu zināšanas. Notika Bībeles stundas un lūgšanu vakari, bet tie bija pārāk gari, vakaros līdz pat trīs stundām.

Daudzi cilvēki ienāk draudzē caur kristībām un iesvētībām, bet ar laiku viņi mums pazūd. Kā jums ir izdevies saglabāt ticību visa mūža garumā?

Ticība ir tāda pieķeršanās Dievam. Es ticu, manas lūgšanas tiek uzklausītas. Lūdzu gan rītā, gan vakarā. Man tas ir vajadzīgs. Tā ir tāda nepieciešamība. Ko var cilvēks lūgt no Dieva, ja viņš neiet uz dievkalpojumu? Ir cilvēki, kas lūdz: “Dievs dod un dod man to un to…”, bet pretī neko negrib dot. Kaut, piemēram, par desmito tiesu. Tā ir jādod no tā, kas ir, vai ir daudz vai maz, bet no tā ir jādod. Tā pavērojot, tās naudas jau nepaliek mazāk, neizjūt arī to, ka nauda varētu pietrūkt. Patiesībā, nav ko skopoties.

Ticība ir Dieva dāvana. Cilvēki aiziet tālu no Dieva. Aizbildinās, ka nav laika. Dažus cilvēkus runas par Dievu nomāc. Es domāju, ka tur daudz iedarbojas dēmoniskie spēki, kas virza cilvēku projām, lai viņš nedomātu par Dievu, lai rastos citas intereses un steiga. Cilvēki no labas dzīves aiziet no Dieva tik tālu. Visa ir gana, neizjūt vajadzību pēc Dieva. Reiz mācītājs stāstīja par “Titāniku”. Kad tas tika uzbūvēts, tad cilvēki teikuši, ka Dievs nav vajadzīgs, jo cilvēki paši spējuši uzbūvēt tik varenu kuģi. Pat uz kuģa sāniem tika uzrakstīts – Dieva nav, lai gan pēc tam šis uzraksts ticis aizkrāsots. Pirmajā braucienā šis varenais kuģis gāja bojā.

Pēdējā laikā tik daudz jaunu cilvēku aiziet bojā, ilgstoši guļ uz nāves gultas, mokās un nevar nomirt. Liekas, ka tāpēc, ka cilvēki nav ticīgi. Mana vecmamma, kas bija dzīvojusi ticībā, vakarā kā parasti aizgāja gulēt un no rīta vienkārši nepamodās.

Kādas ir lielākās vērtības, kas jūsu ģimenē tiek nodotas no paaudzes paaudzē?

Godīgums un patiesība. Mans tēvs bija ļoti godīgs cilvēks un arī man tika mācīts nekad nemelot un būt godīgam cilvēkam. Jādzīvo ar savu sirdsapziņu, tā visu pasaka priekšā. Ja cilvēks melo, Dievs novērš savu vaigu no tā. Tas ir tālāk ieaudzināts bērnos un mazbērnos.

 Tuvojas Gavēņa laiks, kā uz to raugāties?

Gavēnis ir jāievēro, nevar tā priecāties, skaļi uzvesties. Tas tomēr ir savādāks laiks. Gavēņa laikā cenšos sevi mazliet ierobežot. Ir dienas, kad atsakos no gaļas, bet pilnībā atsakos no našķiem, lai gan tie ļoti garšo. Protams, ir arī lūgšanas.

Gavēņa laikā visiem novēlu vairāk domāt par Dievu, lūgt Dievu, vairāk pievērsties ticībai. Nedomāt tik daudz par pasaulīgām lietām. Nav nozīmes tik daudz pārdzīvot par lietām (piemēram, par politiku), ko nevaram mainīt. Domāt tikai labas domas, nelaist slikto klāt. Vairāk apmeklēt dievkalpojumus, ne tikai tad, kad iznāk, bet lai tas kļūst par nepieciešamību.

Mēs esam maz, kuriem tā patiešām ir nepieciešamība. Kā cilvēkiem iestāstīt, ka viņiem Dievs ir nepieciešams? Viņi Dievu neatzīst, pašiem iet slikti, dzīvei nav svētības. Ir ļoti žēl! Vai viņiem kādreiz atvērsies acis? Citi saka, ka uz baznīcu nevajag iet, jo mājās arī var lūgt Dievu, bet vai viņi lūdz? Protams, mājas lūgšanai arī ir nozīme, ja tikai lūdz, bet kopīgai lūgšanai baznīcā ir cits – lielāks spēks.

Paldies par sarunu!

Lai Dieva svētība, vadība un aizsardzība Zaigu pavada visos viņas ceļos! Lai Zaiga ir kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst, priekš visiem viņas mīļajiem un tuvajiem vēl daudzus gadus!

Ik svētdienu un ik dienas novērtēsim to, cik dārgas un vērtīgas dāvanas mēs varam saņemt no Dieva, īpaši dievkalpojumā, kur nākam savu Kungu sastapt, slavēt, godāt un saņemt. Tā nav maza vai nenozīmīga lieta. Novērtēsim to! Uz tikšanos svētdien baznīcā!