Draudzes gans Hanss Jensons

Varbūt arī jūs esiet sevi pieķēruši pie tā, ka pirms kāda patīkama mirkļa ir daudz stresa un uztraukuma, lai šo mirkli sagatavotu. Vai tie ir kādi svētki vai atpūtas laiks, pirms izlaiduma, brīvlaika vai kāda īpaša notikuma dzīvē. Mēs dažreiz dzīvojam un uzvedamies tā, it kā mēs dzīvotu mirklim, ka tas ir šis mirklis, kas dod mums iemeslu dzīvot, ka tas ir dzīves jēga. Citiem vārdiem: vai mēs dzīvojam, lai ēstu; vai ēdam, lai dzīvotu? Lai nebūtu tā, kā apustulis Pāvils raksta: ka dažiem vēders ir kļuvis par Dievu – kas nozīmē, ka galvenais mērķis ir būt paēdušam un justies labi, un no tā mēs gaidām vislabāko no dzīves.

Dažreiz kāzās novēl, lai šī būtu vislaimīgākā diena. Tā ir īpaša diena, īpaša arī ar to, ka tas ir sākums jaunam posmam, cerībā uz daudzām laimīgām dienām. Bet galvenā nav vis tā diena, bet gan konteksts, kurā diena ir iesaistīta. Vai, piemēram, arī izlaidumā, svarīgākā nav vis izlaiduma balle, bet jaunais posms, kas sākas ar iespējām, kuras paver iegūtā izglītība.

Dzīves mirklis nav pašmērķis, bet ir ielikts savā kontekstā, savā lielā kopsakarībā, savā lielā mērķī. Ar šo vēlos uzsvērt, ka mums ir jāsaredz mazie mirkļi lielākā kontekstā, un, pat dzīve šeit virs zemes, mums jāredz tajā vislielākajā kontekstā, proti, mūžīgās dzīves kontekstā. Dzīve, kaut arī mēs dzīvotu līdz 100 gadu vecumam, ir kā mirklis mūžīgās dzīves kontekstā (sk. 90.ps). Jo vairāk mēs to apzināmies, jo dziļāk un patiesāk mēs varam izbaudīt dzīves mirkļus un pašu dzīvi, kas ir kā mirklis.

Pat grūtības un pārbaudījumus varam nest citādāk, kad uzlūkojam tos mūžīgās dzīves perspektīvā. Ja domājam, ka šī dzīve zemes virsū ir viss un par citu dzīvi nav vērts domāt, tad daudzas lietas un attiecības kļūst saspringtas. Tāpēc, dzīvot apzinoties mūžību, nav bēgšanas no dzīves ikdienas, bet nepieciešamība, lai patiesi dzīvotu šo dzīvi un sagatavotos vēl labākai.

Trīs lietas, ko šajā sakarā vēlos teikt:

1. Ir mūžīgā dzīve.

Dzīve var turpināties arī pēc nāves. Jēzus teica:

“ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs…”.

Ja mēs dzīvojam ticībā uz Dieva Dēlu, Jēzu Kristu, tad dzīve turpinās kaut arī mēs fiziski mirsim. Mēs esam aicināti uz mūžīgo dzīvi. Šī dzīve zemes virsū ir kā ielūgums, tikai sākums uz kaut ko vairāk, uz kaut ko labāku. Dievs grib tuvību un mīlestības pilnas attiecības ar mums. Bet šī tuvība un pilnīgā kopība (vairs) nav iespējama šajā pasaulē, un tāpēc Viņš aicina mūs uz mūžīgo un pilnīgo dzīvi kopā ar Viņu debesīs. To labo, ko mēs varam piedzīvot šajā pasaulē, piemēram, prieku, skaistumu, sadraudzību, mīlestību u.t.t kvalitātes ziņā ir tikai priekšnojauta tam, ko Dievs grib pilnībā mums dāvāt debesīs vienmēr un pastāvīgi.

Ja mēs atbildam “Jā” Dieva aicinājumam uz mūžīgo dzīvi kopā ar Viņu, tad tas labākais mums ir priekšā. Par mūžīgo dzīvi debesīs ir apsolīts:

“Viņš (Dievs) nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” /Atkl. 21:4/

2. Mūžīgā dzīve ir dzīve kopā ar Dievu, kas sākas jau šeit.

“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.” /Jņ. 5:24/

Mēs varam jau šeit piedzīvot mūžīgo dzīvi, varam šeit, zemes virsū, piedzīvot kaut ko no tā, kas ir debesīs. Tāpēc ir svarīgi, ka mēs pazīstam ne tikai fizisko dzīvi, kas ir saistīta ar šo zemi, bet arī garīgo un mūžīgo dzīvi, dzīvi, kas ir lielāka nekā mūsu bioloģiskā dzīve. Mēs varam neredzamā veidā šeit iepazīties ar Dievu caur viņa Dēlu Jēzu Kristu un debesīs ar viņu satikties vaigu vaigā. Ījabs to ļoti skaidri izsaka savā grāmatā:

“Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu.

Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!” /Ij. 19:25-28/

3. Dievs redz mūsu dzīvi lielajā perspektīvā un grib mūs vadīt.

Mūsu dzīves posmi ir saistīti ar vēl lielāko. Mēs neredzam to lielo bildi, bet, iepazīties un dzīvot kopā ar viņu, kas šo lielo bildi redz, ir fascinējoši. Ir brīnišķīgi nebūt pašam savas laimes kalējam, bet ļaut Dievam darīt mūs laimīgus. Tad mēs varam paļauties uz to, ka viņš zina, ko viņš dara. Varam dzīvot pārliecībā, ka tas, kas ir darīts un izdzīvots ar Dievu, ir jēgpilns, kaut arī mēs neredzam to šeit tuvplānā zemes virsū, bet mūžīgās dzīves perspektīvā tas būs redzams.

Mēs esam aicināti pacelt savu skatienu augšup, pacelt sevi pāri ikdienas rūpēm un ļaut Dieva gaismai caur Jēzu Kristu apspīdēt mūs, lai mēs neiegrimtu savos pārdzīvojumos. Darīsim to ar lūgšanas palīdzību, pārdomājot kādu Dieva vārdu.