Astrīda Briede

DOŠANAS UN ZIEDOŠANAS KALPOŠANA

25.oktobrī mūsu draudzē notika rekolekcijas, uz kurām pulcējāmies vairāk kā 40 cilvēki no tuvākām un tālākām Latvijas vietām. Mācītājs Jānis Bitāns priekšlasījumos pievērsa lielu uzmanību desmitās tiesas došanai un ziedošanai, liekot mums katram aizdomāties par Dieva mīlestību uz mums un mūsu attieksmi pret Dievu. Šajā svētīgajā dienā domāju, ka katrs guvām daudz vērtīgas atziņas. Ar dažām vēlos padalīties.

Dievs visu rada priekš cilvēka

Jau iesākumā Radīšanas stāstā lasām, ka Dievs izveido Ēdenes dārzu ar visu, kas tajā ir, lai to visu uzticētu cilvēkam, kurš ir visas radības kronis. Dievs rada, lai cilvēks baudītu no visas tās krāsainības, skaistuma un pilnības, ko Dievs radījis Ēdenes dārzā, un būtu laimīgs.

Radīšanas stāsts mums ļoti skaidri norāda uz Dieva mīlestību, ar kādu Viņš pasauli rada. Tieši ar tādu pašu mīlestību, Dievs glābj cilvēku, sūtīdams savu Dēlu Jēzu Kristu.

Dievs visu rada priekš cilvēka, bet ir viena lieta Ēdenes dārzā, ko Viņš ir nolicis ar aizliegumu. Ādams un Ieva nedrīkst ēst no laba un ļauna atzīšanas koka. Šī aizliegtā lieta ir visu to lietu vidū, ko Dievs ir devis cilvēkam. Šis koks nav norobežots ar žogu, bet to norobežo Dieva Vārds. Tāpat Dievs caur Savu Vārdu liek daudzus norobežojumus mūsu dzīvē, un caur šo aizliegumu ievērošanu parādās mūsu paklausība un paļāvība Dievam.

Par desmito tiesu

Ja runājam par desmito tiesu, tad to mūsu ienākumos norobežo Dieva Vārda pavēle: “Atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā apmērā…” /Mal.3:10/ Ir ļoti viegli tikt šim žogam pāri, ignorējot Vārdu.

1.Mozus grāmatā 4. nodaļā lasām par Kainu un Ābelu, kuri nes upuri Dievam. Nav teikts, ka Dievs viņiem ir pavēlējis to darīt. Tā viņiem ir pašsaprotama lieta. Viņi nes upuri kā to vecāku bērni, kas ir grēkojuši Dieva priekšā un vienlaicīgi tas ir pateicības upuris par Dieva žēlastību.

Noa pēc plūdiem uzreiz uzceļ altāri un upurē Dievam, un pateicas par glābšanu. Arī Ābrahāms, Jēkabs un Īzaks ir pazīstami ar desmitās tiesas principu.

Dievs ir taisnīgs Dievs. Viņš neliek nest visiem vienādi noteiktu summu, bet, ņemot vērā katra iespējas un ienākumus, 10% no tiem.

Aiz viena žesta stāv mūsu ticība, aiz viena ziedojuma, ko atnesam un iemetam svētdienā, stāv mūsu dzīves pārliecība. Daudzos dažādos redzamos veidos, vārdos, ko izsakam, kustībās, kas mūs nodod, ka esam kristieši, var apliecināt, kas darās mūsu sirdīs.

Ja mēs sevi uzskatam par Kristū atpestītiem, kā tas var neparādīties uz altāra. Dievkalpojumā mēs visi sakam: “No tā, kas ir Tavs, mēs Tev pienesam.” Mēs nevaram nopirkt Debesis, bet ar savu ziedojumu varam parādīt, ka esam pateicīgi par glābšanu. Mēs to varam izdarīt ar savu muti, Dievs to redz mūsu sirdī, un to var redzēt pie mūsu mantas, ko nesam Dieva priekšā.

Jēzus saka: “Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” /Mt.6:21/. Ja 51% no manas materiālās vērtības ir pakļauts Dievam, tad kontrolpakete pār manu materiālo pasauli pieder Dievam. Ja kontrolpakete ir manās rokās, tad es nekādā veidā nevaru pateikt: “Mans Kungs un Mans Dievs”. Tad es saku, ka ticu, bet ne mans maks, ne mana materiālā dzīve neapliecina manu ticību. Mums jāmācās ne tik daudz atraut savu sirdi no mantas, bet savu mantu pielipināt Dievam.

Maleahija grāmatā pravietis saka: “Vai pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: kā tad mēs Tevi krāpjam? – ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem. Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums! ”/Mal.3:8,10/

Kādam mācītājam jautāts, vai viņa draudzē visi maksā desmito tiesu. Uz to viņš atbildēja, ka visi maksā. Daži to dara baznīcā, bet pārējie kaut kur citur – savos neplānotos izdevumos zālēs, soda naudās un vēl daudzos citos pēkšņi iznirstošos maksājumos, kuri neplānoti, necerēti parādās. Ja Kungs ir teicis, ka tā ir “Mana daļa”, tad jūs to nekādā veidā neietaupīsiet. Labāk lai šī Kunga daļa ceļ Kunga godu jūsu acu priekšā.

Dievs ne tikai skatās kā mēs izlietojam savu desmito tiesu, bet Viņš arī skatās, kā mēs izlietojam pārējos 90 %, vai neesam izšķērdīgi vai skopi.

Ir cilvēki, kas jautā, vai obligāti jāiet katru svētdienu uz baznīcu, vai obligāti jāziedo, utt. Nē, obligāts ir tikai Kristus! Bez desmitās tiesas un vēl daudzām lietām var iztikt, bet bez Kristus nekādi iztikt nevarēsim. Arī noziedzniekam pie krusta nebija nekā, bet piesaucot Kristu, viņš nonāca paradīzē. Tomēr mūsu darbībā izpaužas mūsu ticība, mūsu mīlestība pret Dievu un Baznīcu, kurai piederam.

Ziedot arī savu laiku, darbu, iesaistoties draudzes kalpošanā

Ziedot varam ne tikai savus materiālos līdzekļus, bet arī savu laiku, darbu, iesaistoties draudzes kalpošanā. Rekolekciju noslēgumā pārdomājām apustuļa Pāvila teikto vēstulē romiešiem: “Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums, tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi. Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru, kalpošanas spējas – kalpošanā, spējas mācīt – mācīšanā; pamācīšanas spējas – pamācīšanā, kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi, kas valda, lai dara to rūpīgi, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku.” /Rom.12:4-8/

Draudzes cilvēkiem ir ļoti daudz dažādas dāvanas. Dievs svētī ar tām dāvanām, pēc kurām draudzē ir vajadzība, un, dodot dāvanu, Viņš ar katru no mums rēķinās. Cik bieži mēs šos vārdus ņemam nopietni, cik lielā mērā mēs katrs tos attiecinām uz sevi? Ja neliekam lietā savu dāvanu, tad tajā vietā nāks citi un viņi spiedīs kā no citrona laukā to, kas no tevis plūstu kā no pilnības raga. Ja mēs katrs ar saviem Dieva dotajiem talantiem būsim savā vietā draudzē, tad daudz kas būs savā vietā un daudzas lietas sakārtosies.

Noslēgumā ar mācītāja R.Feldmaņa vārdiem gribu novēlēt: “Būsim kopā draudzē gan saņemšanā, gan arī došanā”.