Sagatavoja evaņģēlists Artūrs Dimitrijevs
Šajā dievkalpojuma daļā tiek lasīti Svētie Raksti un mācītājs tos izskaidro, lai stiprinātu draudzi ticībā. Mācītāju uzrunu par kādu iepriekš nolasīto Rakstu vietu mēdz saukt par sprediķi. Visbiežāk sprediķis tiek teikts no kanceles. Tam pamatā ir ļoti praktisks iemesls – lai būtu labāka dzirdamība, un draudze labāk redzētu runātāju. Sprediķa mērķis ir cilvēku aicināšana uz atgriešanos no grēkiem, iepazīstināšana ar Dievu, stiprināšana ticībā, garīga celsme savai ikdienas ticības dzīvei un draudzes celšanai.
Sprediķošanas saknes mēs atrodam Svētajos Rakstos. Jau Vecajā Derībā mēs atrodam norādes uz sprediķošanu. Apustulis Pēteris atsaucas uz Veco Derību, norādīdams uz Nou, kā „taisnības sludinātāju” (2.Pēt.2:5). Jūdu sinagogās pastāvēja sena paraža izskaidrot Svētos Rakstus ikviena sabata dievkalpojumā. Jaunajā Derībā mēs varam ieraudzīt, ka sludināšana un Dieva Vārda mācīšana ieņem centrālu vietu gan paša Jēzus Kristus darbībā, gan arī Viņa mācekļu kalpošanā. Evaņģēlijos mēs varam atrast vairākus Jēzus teiktos sprediķus. Ir rakstīts: „Un viņi bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni.” (Lk.4:32) Mateja evaņģēlijā mēs lasām Jēzus Kalna sprediķi, kur Jēzus pakāpās kalnā un ap Viņu bija sapulcējušies ļaužu pulki, kurus Viņš mācīja. Veselas trīs nodaļas ir pilnas ar šo sprediķi. Apustulis Pāvils, uzsverot sludināšanas un mācīšanas nozīmi, saka: „Ticība nāk no sludināšanas, un sludināšana no Dieva pavēles” (Rom.10:17)
Profesors Roberts Feldmanis kādā no saviem sprediķiem ir sacījis: „Mēs nerunājam cilvēku domas, svinīgu, mākslīgu runu. Mēs runājam, palikdami vārda mācībā, Dieva vārdā, ar to gan pamācīdami un stiprinādami, gan pārmācīdami tos, kas turas pretī Dieva patiesībai.”
Lai gan sprediķim ir svarīga loma dievkalpojumā, nebūtu pareizi to uzskatīt par galveno dievkalpojuma sastāvdaļu. Mēs nākam, lai piedalītos visā dievkalpojumā, ne vien lai klausītos sprediķi.
Katrs sprediķis ir piesaistīts pie Dieva vārda, pie Svētajiem Rakstiem. Lai būtu kārtība Dieva vārda paskaidrošanā, Baznīcas gadā ir noteiktas konkrētas Svēto Rakstu vietas, kas jāapcer draudzes vidū. Katrā svētdienā galvenais lasījums ir viens no četriem evaņģēlijiem, kas atrodami Bībelē. Ir izveidotas trīs ekumēniskās lasījuma rindas, kurām var sekot līdzi baznīcas gadagrāmatā. Tas nozīmē, ka vienā gadā tiek lasīta 1.rinda, nākamajā gadā – 2.rinda, un trešajā gadā – 3.rinda, un tad sākas atkal ar pirmo rindu un uz priekšu. Tādā veidā draudzes cilvēkiem dievkalpojumos ir iespēja dzirdēt vairākus tekstus un ir lielāka variācija. Pirmā rinda, galvenokārt, seko Mateja evaņģēlijam, otrā rinda – Marka evaņģēlijam, bet trešā rinda seko Lūkas evaņģēlijam. Jāņa evaņģēlijs ir vairāk sadalīts pa visiem trim gadiem. Īpaši Gavēņa laikā un Lieldienu laikā katru gadu visvairāk tiek lasīts no Jāņa evaņģēlija. Svētku dievkalpojumos lasām no tā evaņģēlija, kam sekojam konkrētajā gadā, ja tas notikums ir minēts konkrētajā evaņģēlijā. Tā saucamajos „zaļajos” periodos, kad liturģiskā krāsa ir zaļa (svētdienas pēc Zvaigznes dienas gada sākumā, un aptuveni 25 svētdienas pēc Vasarsvētkiem), tiek lasīts vairāk vai mazāk viss pēc kārtas no viena un tā paša evaņģēlija.
Šajā oktobra mēnesī aicinu jūs nākt uz dievkalpojumu ar vēlmi iedziļināties katrā dzirdētajā Svēto Rakstu lasījumā. Patiesi ieklausīsimies dzirdētajos vārdos, attiecināsim tos uz savu dzīvi, un pēc dievkalpojuma, kad dosimies mājās, ar pateicību paturēsim sirdī to, ko esam varējuši saņemt caur Dieva vārdu! Un iedrošinu dalīties ar dzirdēto arī ar citiem cilvēkiem!