Sagatavoja evaņģēlists Artūrs Dimitrijevs

Līdzīgi bērnu dabiskajai vēlmei redzēt savus vecākus un sarunāties ar tiem, tā arī sarunai jeb lūgšanai un garīgai sadraudzībai ar Dievu vajadzētu būt kristieša iekšējai nepieciešamībai. Kronštates Jāņa vārdiem runājot, “lūgšana ir zelta pavediens, kas cilvēku – kristieti – piedzīvotāju un viesi uz zemes, savieno ar garīgo pasauli, kuras pilsonis viņš patiesībā ir, un visvairāk ar Dievu – dzīvības avotu.” Sarunājoties savā starpā mēs varam daudz labāk iepazīt viens otru. Tāpat arī caur lūgšanu mēs veidojam savas attiecības ar Dievu, kas ir visa Radītājs un Uzturētājs. Kā teicis kāds priesteris – caur lūgšanu veidojas uzticība, bet uzticība ir ceļš uz ticību! Dievkalpojumā mēs nākam Dieva priekšā lielajā draudzes lūgšanā, uzticot Viņam visus savus lūgumus, pateicības un aizlūgšanas. Un mēs ticam, ka Dievs uzklausa katru mūsu lūgšanu, un atbild uz tām pēc sava labā prāta.

Roberts Feldmanis norāda, ka „lūgšanas daļa ir Dieva vārda izskaidrojuma tālākais turpinājums”. Dieva vārdā ir teikts: „Viņi vienprātīgi lūdza Dievu [..] vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni..” (Apd. 4:24,31) Kad mēs paceļam sirdi, dvēseli un garu uz augšu visā sirds patiesīgumā, tās ir tās durvis pa kurām Svētais Gars ienāk. Feldmanis ir teicis, ka „ticīga cilvēka lūgšana ir debesu kāpnes – pa tām lūgšana uzkāpj pie Dieva un žēlastība nokāpj. Lūgšana ir ierocis un spēks.”

Draudzes lūgšana ir spēks, kas lielā mērā virza visu kristīgo draudzi viņas dzīvē. Ja mēs nevarētu Dievu lūgt, tad mēs būtu kā nodzisuši. Lūgšana ir bijusi un ir joprojām svarīga dievkalpojuma sastāvdaļa jau no pašiem sākumiem. Draudzes lielā lūgšana ir īpašs lūgšanas veids. To gan visbiežāk saka mācītājs, bet tā ir domāta tā, ka visa draudze lūdz kopā. Šīs lūgšanas saknes iet atpakaļ līdz pat apustuļiem. Kad viņi sapulcējās kopā, un uzklausīja kā pasaules spēki pretojas Dieva vārda izplatībai, tad tie visi vienprātīgi lūdza Dievu. Tā ir bijusi liela kopīga lūgšana, kad liels pulks paceļ savu balsi un sirdi uz Dievu. Tādēļ draudzes lielā lūgšana vēl joprojām ir svarīga un nepieciešama dievkalpojuma sastāvdaļa.

Roberts Feldmanis grāmatā „Evaņģēliski luteriskā baznīca un dievkalpojums” par šīs lūgšanas saturu saka šādi: „mēs vispirms pievēršamies nupat apcerētajam Dieva vārdam un to, kas attiecas uz šo vārdu, nesam Viņa priekšā. Mēs piegriežamies tam, ko Dieva vārds uz mums ir runājis, mēs uz to reaģējam. Bez tam šinī lūgšanā ir ietvertas nemainīgas atkārtotas daļas, kas aptver kristīgo draudzi visā viņas kopumā un kristīgo draudzi vietējā zemē un vietējā draudzē. – Lūgumus, lai tiktu darīts zināms Dieva vārds un Viņa patiesība tiem, kas to vēl nepazīst, lūgšana par tiem, kas šo patiesību nes un izpauž. Par zemi un tautu, kur mēs dzīvojam, par tās garīgo un laicīgo labklājību. Tad šī lūgšana pievēršas draudzes locekļu grūtumiem un vajadzībām, aizlūgšanas par sevi vai par tuviniekiem. Visa lūgšana noslēdzas ar to, ka mēs lūkojamies pretī mūžības lietām, un lai mēs būtu tām sagatavoti. Mūžīgā dzīvībā, debesu valstībā visā tās godībā.”

Mums priekšā ir laiks līdz Baznīcas gada noslēgumam – Mūžības svētdienai, un jaunā Baznīcas gada sākumam Adventa 1. svētdienā. Šajā laikā, kad mainīgajā pasaulē šķietami nav daudz lietu, kam uzticēties, paliksim paši uzticīgi Dievam caur lūgšanu. Lūgsim Dievu, kad esam mājās! Lūgsim Dievu, kad esam baznīcā! Lūgsim Dievu no visas sirds! Lūgsim Dievu par tiem, kuriem ir smagi! Lūgsim Dievu, lai Viņš ir mums žēlīgs un dāvā mums Savu patvērumu!