Sagatavoja evaņģēlists Artūrs Dimitrijevs
Šajā „Draudzes vēstis Nr.9(128)” numurā turpinām apskatīt un iedziļināties dievkalpojumā norisē, un veidos kā Dievs nāk pie mums un dāvā savu žēlastību, piedošanu un mieru. Katra dievkalpojuma ievadā neatņemama daļa ir grēksūdze, kurā mēs sevi atzīstam vainīgus kā tādus, kas pelnījuši sodu gan laikā, gan mūžībā. Lai labāk izprastu to, kas ir grēksūdze, šoreiz iedziļināsimies tieši šajā dievkalpojuma daļā!
Dievkalpojuma daļa – Grēksūdze
Baznīca māca, ka „pēc Ādama krišanas grēkā visi cilvēki, kas dabiski dzimuši, ir piedzimuši ar grēku, tas ir, bez dievbijības, bez paļāvības uz Dievu un ar ļaunu iekāri, un ka šī slimība jeb iedzimtā samaitātība patiesi ir grēks, kas tagad pazudina un ieved mūžīgajā nāvē tos, kuri neatdzimst caur Kristību un Svēto Garu.” /Augsburgas ticības apliecība/
Dr. theol. Dž.T. Millers norāda, ka saskaņā ar Rakstiem, cilvēkam būtu pilnībā jāpakļaujas Dieva gribai, kā tas ir atklāts dievišķajā Likumā jeb Bauslībā. Ikviena novirzīšanās no dievišķā Likuma normas ir grēks neatkarīgi no tā, vai tā pamatā ir kāds neapzināts stāvoklis vai konkrēti pārkāpumi.
Tātad grēks nozīmē „netrāpīt mērķī”. Piemēram, ja mēs vēlamies iedzīt naglu sienā, lai uz tās uzkārtu gleznu, un, sitot ar āmuru, mēs trāpām pa pirkstu, tad tas nozīmē netrāpīt mērķī. Tas ir sāpīgi, tas ir ilgi, un mums ir vajadzīga palīdzība. Kad mēs grēkojam, mēs netrāpām mērķī, kur Dievs mūs ir aicinājis. Tas ir sāpīgi, tas ir ilgi, un mums ir vajadzīga palīdzība. Tādēļ arī Jēzus ir teicis, ka „Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem.” (Mt. 9:12) Grēks ne tikai mūs padara vainīgus Dieva priekšā, bet tas arī padara mūs slimus un ievainotus mūsu garīgajā dzīvē.
Lai Dievs varētu piedot grēkus, Viņš savai Baznīcai ir devis Atslēgu varu. Tā ir īpaša Baznīcas vara, kuru tai deva Jēzus, lai piedotu grēkus grēciniekiem, kas ir atgriezušies, un paturētu grēkus tiem, kas neatgriežas, līdz kamēr tie atgriežas. Atslēgu vara izriet no Jēzus sacītajiem vārdiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” (Jņ. 20:22-23)
Grēksūdzei ir divas daļas: pirmkārt, mēs izsūdzam grēkus, un otrkārt, mēs saņemam no mācītāja absolūciju jeb grēku piedošanu kā no paša Dieva, turklāt nešaubāmies, bet droši ticam, ka tādējādi mūsu grēki ir piedoti arī Dieva priekšā debesīs. Kāds mācītājs ir teicis, ka ar grēksūdzi būtu jāsākas ikvienam dievkalpojumam, un pat ikvienai lūgšanai, proti, lai tuvotos Dievam mums ir jāšķīstās no grēkiem, jo nekas nesvēts nedrīkst Dievam tuvoties. Un tāpēc vienā vai otrā formā tiek sacīta grēku nožēlas lūgšana.
Saskaņā ar mazo katehismu Dieva priekšā mums ir jāatzīstas par vainīgiem visos grēkos, arī tajos, ko mēs neapzināmies, – kā to darām lūgšanā „Mūsu Tēvs”, bet mācītājam jeb biktstēvam mums ir jāsūdz tikai tie grēki, kurus mēs apzināmies un jūtam savā sirdī. Tātad vispārējā grēksūdze dievkalpojuma sākumā, kuru lūdzam kopā ar draudzi, ir domāta tiem grēkiem, kurus mēs neapzināmies vai arī, kuri ir tik ikdienišķi, ka vēloties tos visus uzskaitīt, pie mācītājiem veidotos garas rindas. Tikai tos grēkus, kurus apzināmies un kuri īpaši nomoka mūsu sirdis, mēs esam aicināti doties izsūdzēt privāti pie biktstēva.
Izsūdzot savus grēkus atklāti, mums vajag atcerēties, ka stāstam tos nevis cilvēkam, bet pašam Dievam, kas tāpat zina mūsu grēkus, bet tikai gaida, kad tajos atzīsimies. No mācītāja jeb garīgā tēva nevajag kaunēties: viņš ir tāds pats cilvēks kā tu, un labi zina gan cilvēku vājības, gan noslieci uz grēku.
Sūdzot savus grēkus, nevajadzētu iesaistīt citus cilvēkus, vai sūdzēties par kādu citu cilvēku, jo tā nebūs grēksūdze, bet citu nosodīšana, tātad – tikai jauns grēks. Grēksūdzē nekādā veidā necenties sevi attaisnot ar nespēku vai ieradumu. Sūdzi savus grēkus ticībā uz Jēzu Kristu un cerībā uz Viņa žēlsirdību, jo vienīgi ticībā uz Jēzu Kristu un cerībā uz Viņu varam saņemt grēku piedošanu.
Šajā septembra mēnesī es aicinu, ka mēs visi varam doties uz dievkalpojumu un īpašu uzmanību pievērst vārdiem, ko izsakām grēksūdzes lūgšanā, lai šie vārdi nenāktu tikai caur mūsu muti, bet lai tie nāktu no mūsu sirds!