Draudzes mācītājs Reinis Bikše
Mīļā draudze, vēlos šoreiz Gana slejā dalīties ar mūsu jauniešu laivu brauciena tēmu. 20. un 21. jūlijā bijām brīnišķīgā piedzīvojumā ar jauniešiem. Divas dienas devāmies ceļojumā ar laivām pa Aiviekstes upi. Ceļojumu iesākām no Lubānas ezera un to noslēdzām pie Lubānas draudzes mācītājmuižas. Tās bija divas piepildītas dienas, kurās varējām baudīt skaisto dabu, slavēt Dievu, sadraudzēties, izlīt, daudz dziedāt, cept kartupeļus ugunskurā, gulēt teltīs un dzirdēt Dieva vārdu.
Mūsu piedzīvojumā pārdomājām 3. Psalmu, kas runā par Dāvidu, kad viņš gāja cauri grūtībām. Ieklausies Dāvida lūgšanā: Dāvida dziesma, kad viņš bēga no sava dēla Absaloma.
Ak, Kungs, cik daudz gan man pretinieku! Cik daudz tādu, kas ceļas pret mani! Daudz ir to, kas saka uz manu dvēseli: “Tai pestīšanas nevaid pie Dieva!” Bet Tu, Kungs, esi mans vairogs, kas mani sargā, mans gods un tas, kas paceļ manu galvu. Skaļā balsī es piesaucu To Kungu, un Viņš atsaucās man no Sava svētā kalna. Es apgūlos un aizmigu, un nu es esmu pamodies, jo Tas Kungs mani sargā. Es nebīstos no daudzajiem tūkstošiem, kas visapkārt nostājušies pret mani. Celies, Kungs, palīdzi man, mans Dievs! Jo Tu siti pa vaigiem visiem maniem ienaidniekiem, Tu bezdievīgiem satrieci zobus. No Tā Kunga nāk palīdzība, Tava svētība lai plūst pār Tavu tautu!
Psalmi ir dziļa saruna ar Dievu, lūgšanas, kas izteiktas no sirds. Lasot un pārdomājot Psalmus pamanīsi, ka Dāvids tur neslēpj savas sajūtas un izsaka Dievam gan prieku, gan lielas skumjas, gan dusmas par kādiem notikumiem.
Dāvids pazina lūgšanu dzīvi Dieva priekšā. Tā nebija tikai savu emociju izstāstīšana, bet gan patiesā ticībā izteikta lūgšana Dievam. Apustulis Pāvils atgādina par lūgšanu: „Esiet priecīgi vienumēr, lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” /1.Tes 5:16-18/
Dāvids pazina regulāru lūgšanu dzīvi un grūtajā brīdī iesāka ar izsaucienu: “Ak, Kungs, cik daudz gan man pretinieku!”. Dāvida dzīvība un viņa aicinājums būt par ķēniņu ir apdraudēts. Absaloms, viņa dēls, grib nogalināt viņu un Dāvidam nākas bēgt un slēpties. Fiziski apdraudēts un arī Dieva aicinājums būt par Ķēniņu ir apdraudēts. Kā Dāvids jutās? Dievs viņu bija svētījis un iecēlis par ķēniņu, bet šajā dzīves brīdī nekas par to neliecināja. Viņš škietami bija palicis viens.
Ticības brāli un māsa, arī mums ir dots apsolījums: “jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā” /1.Pēt. 2:5/
Daudziem arī šodien ir dzīvības briesmas, veselības vai apstākļu dēļ. Daudziem ir nemiers viņu sirdīs par savu piepildījumu dzīvē. Mums var būt bailes, kā toreiz Dāvidam un iespējams arī tev jāsaka: „Tik daudz ir pretinieku.” Mēs zinām, ka Jēzū Kristū esam izredzēta cilts un ķēnišķīgi priesteri un tieši to velns cenšās laupīt un iespējams ir dzīves brīži, kuros šķiet, ka esmu viens.
Tad, lai lūkojamies Dieva vārdā, jo tikai Viņa vārds ir mūsu stiprais pamats. To ir svarīgi izcelt it īpaši šajā laikā, kad tiekam aicināti meklēt sevī rīkoties, kā mūsu sirds saka priekšā. Dāvids nemeklē sevī atrisinājumu, bet nāk pie Dieva. Pāvils raksta: “Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs.” /Rom 7:18/ un turpat mēs varam redzēt ticībā stiprinātu vīru, kas saka: “Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība, mana sirds ir līksma, ar savām dziesmām es Viņam gribu pateikties.” /Ps.28:7/
Dāvids piedzīvo lielas bailes un ar tām mums visiem nākas sastapties, bet ieraugi kā viņš var teikt: “Es nebīstos no daudzajiem tūkstošiem, kas visapkārt nostājušies pret mani.” /Ps.3:7/
Bailes mēs varam iedalīt divās daļās – bailēs un trauksmē. Ir labi, kad mums ir bailes no augstuma, no liela ātruma, jo tā mēs tiekam pasargāti. Tās ir veselīgas un labas bailes, bet ir arī trauksme. Tā ir daudz dziļāka un aizskar mūsu būtību. Piemēram, ja reiz esmu sabijies peldot, tad trauksme būs tā, kas man liks baidīties un uztraukties pat esot blakus ūdenim. Aizvien vairāk varam dzirdēt par trauksmi cilvēkos. Trauksme ir dziļākas bailes par sevi, vai esmu īstā vietā, vai esmu vajadzīgs, vai esmu mīlēts. Trauksme var būt paralizējoša.
Dāvids bija grēkojis pret Dievu un zināja, ko nozīmē būt atkritušam. Nemiers, trauksme, kad mūsu attiecības ar Dievu nav sakārtotas. Dāvids izsaucas: „Daudz ir to, kas saka uz manu dvēseli: „Tai pestīšanas nevaid pie Dieva!” Vai esmu apžēlots, vai drīkstu nākt Dieva priekšā. Grēks ir tas, kas mūs atšķir no Dieva.
Tikai, kad esam apžēloti un grēka lāsts ir dzēsts, mums var būt miers ar Dievu. Apustulis Pāvils raksta: „Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” /Rom. 5:1/ Dāvids ir piedzīvojis Dieva žēlastību tādēļ viņš var teikt: “Bet Tu, Kungs, esi mans vairogs, kas mani sargā, mans gods un tas, kas paceļ manu galvu.” /Ps. 3:4/
Tu Kungs, esi mans vairogs – vārda „vairogs” nozīme ir plašāka nekā mēs to iztēlojamies. Tas nav mazs vairogs, bet gan tā nozīme ir aptvert, apņemt no visām pusēm un aizstāvēt. Dievs apsedz ar savu roku Dāvidu, un mēs ticībā zinām, ka katru savu bērnu Dievs tur savās rokās. Šo vārdu mēs sastopam arī pie Ābrahāma, kur tam Dievs saka: „Nebīsties, Ābrām, Es esmu tavs vairogs, un tava alga ir ļoti liela.” /1.Moz. 15:1/ Ābrahama ceļš nebija viegls un nebija bez problēmām, bet tam bija pāri Dieva svētība, un tā ir ikvienam, kas tic uz Jēzu Kristu un savu pamatu liek uz Dieva vārdu. Vairogs, kas mani sargā, kad jāiet cauri grūtībām. Dāvids šajās bailēs un briesmās varēja teikt Tu Kungs esi mans vairogs – tā ir ticība, kas tveras pie Dieva vārda. Ticības dzīve ir ceļš cauri grūtībām, svēttapšanas ceļš. Pārbaudīti un slīpēti Dieva rokās, bet aizvien zem Viņa vairoga.
Apustulis Pēteris ļauj ieraudzīt vērtību: „Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.” /1.Pet. 1:6-7/
Tu Kungs esi mans gods, kas paceļ manu galvu – Dāvidam vairs nebija ārēja goda un savu galvu viņš nevarēja pacelt. Dāvids izmeklē savu sirdi un saprot, ka nedz slava, vara un tas, kas viņam bija dots nav pamats mieram. Bet gan tas, ko Dievs saka par mani.
Mācītājs Vilheims Bušs brīnišķīgi raksta par Psalma vārdiem: „Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauzta sirds..” Tā Dieva mīlestības straumes neplūst no lepnām akmens sirdīm. Ūdens plūst lejup, pie tiem kas zemu. Lejā ir ļaudis, kurus Dievs ir salauzis, atklājis viņu pazūdošo stāvokli, kuri grib kļut citādi, bet nezina kā tas varētu notikt. Uz tādiem plūst Dieva mīlestības straumes. Tādas salauztas sirdis Dievam ir mīļas, tādēļ, ka tās tik ļoti uzņem Dieva mīlestību.“
Dāvids paļaujas uz Dieva žēlastību un ne uz savu taisnību, spēku, varu. Dāvids slavē Dievu un pateicās Viņam. Cik grūti ir slavēt un pateikties, kad mūsu dzīvē ir grūtības un pārbaudījumi. Pāvils Efezas draudzei atgādina: „Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā.” /Ef. 5:20/ Dievs nav tevi aizmirsis! Vērs savu skatu uz Dievu, ne uz savu spēku!
Te ir norāde uz Jēzu Kristu, kurš krusta nāvē tika kārdināts paļauties uz sevi. Jūdi sacīja: „Citiem Viņš palīdzējis, bet pats Sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Israēla Ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs ticēsim uz Viņu.” /Mat.27:42/ Jēzus palika uzticīgs Dieva noliktajam ceļam. „Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz To Kungu!” /Ps. 27:14/
Skaļā balsī es piesaucu To Kungu, un Viņš atsaucās man no Sava svētā kalna. Dāvids sauc uz To Kungu: „Kā es varu zināt, ka esmu Tevis mīlēts” un mēs lasām, ka Dievs atsaucās no Sava svētā kalna. Tam ir izšķiroša nozīme. Svētais kalns, tabernākuls viss svētākā vieta, kur tika pienesti upuri par tautas grēkiem. Te ir norāde uz Jēzu Kristu, kurš ir upuris caur kuru mēs esam izpirkti un ietērpti Viņa taisnībā.
Pāvils tevi un mani stiprina sakot: „Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības. Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs!”
Dieva gādīgā roka ir ar mums!